Latgales ebreju vēstures historiogrāfija. Lielākā daļa vēsturnieku un novadpētnieku, kas pētīja šī novada ebreju iedzīvotāju vēsturi, galveno uzmanību veltīja Daugavpilsam, jo šajā pilsētā pirms Pirmā pasaules kara dzīvoja lielākā daļa Latgales ebreju – gandrīz puse no tās simttūkstoš lielajiem iedzīvotājiem. Pēc 1897. gada Viskrievijas tautas skaitīšanas datiem Latgalē dzīvoja 64 239 ebreji, no tiem 32 400 bija Daugavpils iedzīvotāji (Bobe M. Ebreji Latvijā. Rīga, 2006. 92 lpp.). Rēzeknē tolaik dzīvoja 6 478 ebreji, bet Ludzā un tās apkārtnē – 6 255. Pēc Pirmā pasaules kara Latgales ebreju skaits strauji samazinājās, jo daļa bēgļu neatgriezās no Krievijas, daudzi emigrēja uz ASV, baidoties no pogromiem, vai pārcēlās uz Rīgu darba meklējumos. 1935. gadā Latgalē dzīvoja 28 000 ebreju, t.sk. 11 106 – Daugavpilsā (25% pilsētas iedzīvotāju).\

Daugavpils ebreju stāvokli 19. gs. pētīja novadpētnieks Z.Jakubs, kurš novadpētniecībai veltīja vairāk nekā 50 gadus. Viņa apcerējumā „Ebreji Dinaburgā – Dvinā – Daugavpilsā“ sniegti dati, ka 1913. gadā Daugavpilsā dzīvoja 55 686 ebreji – 49,3% pilsētas iedzīvotāju, 1935. gadā – 24,53%, 1991. gadā – 1,1%. Latviešu vēsturnieks E. Dunsdorfs atzīmēja, ka 1897. gadā 61 335 Latgales ebreju bija miestiešu kārtā, un tikai 1865 – tirgotāji un 424 – zemnieki. Starp Latgales ebrejiem bija 12 personīgo muižnieku un ierēdņu un 123 goda pilsoņi (Dunsdorfs E. Skaistā Latgale. Latgales vēsturiskās kartes. Melburna, 1991. Lpp. 39). Z. Jakuba apcerējumā uz 80 lapaspusēm atspoguļots Daugavpils ebreju stāvoklis 19. gs. un 20. gs. sākumā (Ebreji Daugavpilsā. Daugavpils, 1993. С. 10–89). Atzīmēta ebreju dalība pilsētas pārvaldē 19. gs. sākumā, kad tika ievēlēti ebreju rātmaņi un burmisters, parādīta to loma pilsētas rūpniecībā. 1835.–1931. gada ebreju uzņēmēju sarakstā sniegti rūpnīcu un fabriku nosaukumi, to īpašnieku vārdi, ražošanas raksturs un algoto strādnieku skaits. Aplūkojot amatnieku lomu, autors konstatē, ka tie veidoja lielāko daļu pilsētas darbspējīgo ebreju iedzīvotāju. Sīki aprakstīta strādnieku kustība Daugavpilsā, Bunda loma un pulksteņmeistara Š. Kaca darbība, kurš bija vienīgais strādnieks delegātu vidū KSDSP I kongresā Minskā. Autoram izdevās noskaidrot Š. Kaca turpmāko likteni, pateicoties sarakstei ar viņa māsu. Z. Jakuba apcerējumu noslēdz plašs avotu un literatūras saraksts, kurā ietverti 1866. gada statistikas krājums, 1869. gada arhīva dokumenti, 1882. un 1886. gada preses izdevumi. Z. Jakubs ir arī ebreju skolu un ebreju teātra Daugavpilsā apcerējumu autors. Apcerējumā „Daugavpils ebreju izglītība“ atspoguļota ebreju mācību iestāžu darbība Daugavpilsā no 19. gs. beigām līdz 20. gs. vidum (Ebreji Daugavpilsā. 2. grām. Daugavpils, 1999. С. 116–140). Autors atzīmē, ka līdz 19. gs. vidum heders bija vienīgā skola ebreju iedzīvotājiem. Mācības hederos bieži aprobežojās ar reliģisko tekstu kalšanu no galvas, kas bērniem bija nesaprotami. 19. gs. vidū tajos sāka mācīt krievu valodu un citus laicīgus priekšmetus. 1897. gadā pratēju skaits Dvinā veidoja 48,5% pilsētas iedzīvotāju (starp ebreju vīriešiem pratēju procents bija vairāk nekā 75%, starp sievietēm – ap 50%). Pilnvērtīgākas mācību iestādes salīdzinājumā ar hederiem bija Talmud-Toras („Toras mācība“) zēniem no nabadzīgām ģimenēm, kurus gatavoja uzņemšanai ješivās – tur mācījās nākamie rabīni un citi ebreju kulta kalpotāji. Pēc Pirmā pasaules kara ješiva darbojās arī Daugavpilsā. 20. gs. sākumā tika izveidota arī laicīga skola (proģimnāzija), kurā 1913. gadā bija 235 audzēkņu un 20 pedagogu. Daudzi ebreji apmeklēja arī reālo skolu, kurā mācījās dažādu tautību bērni. Pēc neatkarīgās Latvijas valsts dibināšanas 1920. gadā tika atvērta ebreju pamatskola, kurā mācību valoda bija *ivrits. 1927. gadā pilsētā jau darbojās piecas ebreju skolas, kurās bija vairāk nekā 1 500 audzēkņu. Skolā, kuras direktors bija S. Dobrins, mācīja krievu valodā, skolā, kuras direktors bija S. Levenbergs, – *jidišā. Autors aplūko arī reliģiski noskaņoto ebreju skolu darbību. Daugavpils ebreju ģimnāzijā mācību valoda līdz 1940. gadam bija ivrits, bet pēc padomju varas nodibināšanas Latvijā – jidišs.\

Z. Jakuba apcerējums par Daugavpils pašdarbības ebreju teātri ir unikāls: tas apraksta viena no nedaudzajiem ebreju dramatiskajiem kolektīviem PSRS darbību, kurš pastāvēja līdz 1967. gadam (Jakubs Z. Ebreju teātris Daugavpilsā / Ebreji Daugavpilsā. 2. grām. Daugavpils, 1999. С. 240–291). Kaut arī Daugavpilsā 1946. gadā dzīvoja tikai 1 000 ebreju, to interese par ebreju kultūru noveda pie pašdarbības teātra izveidošanas, kurā galvenās lomas spēlēja drēbnieki I. Bergermans un M. Rukasins, elektriķis A. Zilbers un citi. Kad valstiskais antisemītisms 40.–50. gadu mijā pastiprinājās, teātris turpināja darbu uz krievu drāmas teātra skatuves, kura aktieri kļuva par ebreju izrāžu režisoriem pēc Šolom Aļejhema, Š. Asha un citu darbu motīviem. Šīs izrādes jidišā piesaistīja ebreju uzmanību no dažādiem Latgales nostūriem, kuri brauca uz izrādēm, lai baudītu ebreju literatūras un mūzikas šedevrus Ja. Šura vadītā orķestra izpildījumā. Teātra darbība nevarēja neraizēt vietējās varas iestādes, kas centās ievērot neoficiālo antiebreju kursu. Par izrādi „200 000“ pēc Šolom Aļejhema lugas 1947. gada maijā rakstīja laikraksts „Latgaļas Pravda“. Kultūras nama direktori, kas atbalstīja ebreju teātra trupu, izsauca valsts drošības darbinieki, pieprasot paskaidrojumus. Daugavpils ebreju aktieru gastroles Rīgā tika aizliegtas. Daugavpils pašdarbības ebreju teātris turpināja darboties divās desmitgadēs, pateicoties pilsētas kultūras iestāžu vadītāju labvēlībai, taču 1967. gadā kolektīvs bija spiests pārtraukt pastāvēšanu. Šajā gadā, pēc Izraēlas uzvaras Sešu dienu karā, PSRS pārtrauca diplomātiskās attiecības ar ebreju valsti, un jebkura ebreju kultūras darbinieku aktivitāte tika uzskatīta par antivalstiskas darbības izpausmi.\

Tuvošanās ebreju kultūrai kļuva iespējama tikai 90. gados, pēc Padomju Savienības sabrukuma. Tad sākās periodisks vēsturisko apcerējumu krājuma „Ebreji Daugavpilsā“ izdošana. Pirmā sērijas grāmata (397 lpp.) tika publicēta 1993. gadā filoloģijas zinātņu doktora, Daugavpils universitātes profesora L.Ciļeviča redakcijā. Turpmāk redakcijas darbu šīs apcerējumu sērijas izdošanā vadīja Daugavpils universitātes pasniedzējsB. Volkovičs, kurš bija arī galveno publikāciju autors.\

Otrais „Ebreji Daugavpilsā“ krājuma sējums 316 lappušu apjomā (t.sk. 22 lappuses fotogrāfiju) iznāca 1999. gadā. Trešā šīs sērijas grāmata tika izdota divos sējumos (266 lpp.), bet ceturtā, kas iznāca 2005. gadā, aptvēra 379 teksta lappuses un 9 lappuses fotogrāfiju.\

Pirmajā grāmatā (1993) tika publicēts B. Volkoviča apcerējums „Cionisms un sionisti Daugavpilsā (1900–1940)“. Ar šo apcerējumu autors uzsāka šīs tēmas pētījumu, kas turpinās vairāk nekā 20 gadus. Otrajā grāmatā (1999) B. Volkovičam pieder trīs apcerējumi – par Daugavpils Bunda nodaļu, ebreju reliģisko partiju Agudas Izraēl un ebreju skolotāju, vecāku un studentu organizācijām pilsētā 20. un 30. gados (34.–113. lpp.). Autors analizē sociāldemokrātu laikraksta „Latgaļas Doma“ saturu, atspoguļo bundistiskās kultūras organizācijas „Pereca klubs“ darbību, N.Majzeļa politisko darbību (vienīgais Bunda deputāts Latvijas Saeimā). Aplūkota Bunda konfrontācija ar sionistiem, kuri uzskatīja, ka ebreju tautas masu nākotne ir Palestīnā. Bundisti savukārt apgalvoja, ka nepieciešama ebreju strādnieku apvienota cīņa kopā ar citu tautību strādniekiem, kas vien nodrošinās panākumus. Apcerējums noslēdzas ar salīdzinošiem datiem par dažādu ebreju partiju atbalstu ebreju vēlētāju vidū 1925.–1931. gadā, par vēlēšanu rezultātiem Daugavpils pilsētas Domā, par tās ebreju glasnajiem. Septītais pielikums satur lekciju tēmas Pereca klubā, vienpadsmitais – 29 Amatnieku savienības profesionālo sekciju sarakstu. Autors pastāvīgi atsaucas uz daudziem avotiem, t.sk. uz septiņiem periodiskajiem izdevumiem, Latvijas Valsts arhīva 240. fonda dokumentiem, Izraēlas un latviešu autoru grāmatām. Apcerējumā par partiju Agudas Izraēl autors atzīmē, ka saskaņā ar tās statūtiem tā centās apvienot visus Latvijas ebrejus ar mērķi izplatīt jūdaismu un uzlabot ebreju materiālo stāvokli. Viņš uzsver, ka ar Palestīnas kolonizāciju tā saprata galvenokārt rūpes par Palestīnas ebreju reliģiskās audzināšanas nodrošināšanu. Runājot par ebreju skolotāju organizācijām, parasti tiek aplūkota kreisi noskaņoto skolotāju apvienību aktivitāte, taču B. Volkovičs pievērš uzmanību arī reliģisko skolu ebreju skolotāju savienības „Morija“ („Skolotāju kopiena“) un ivritu skolu „Hamores“ („Skolotājs“) darbībai.\

Ceturtajā „Ebreji Daugavpilsā“ grāmatā pirmos sešus apcerējumus rakstījis B. Volkovičs (6.–110. lpp.), t.sk. par Biedrību amatnieciskam darbam starp ebrejiem (ORT) un Ebreju veselības aizsardzības biedrību (OZE). Lielāko interesi rada apcerējumi par Daugavpils ebreju kopienu, kā arī par jūdaismu un pilsētas rabīniem. Par ebreju kopienu B. Volkovičs rakstīja arī grāmatā „Ebreju organizācijas Daugavpilsā (1920–1940)“, kas izdota 1998. gadā. Tajā aplūkotas ebreju biedrības un organizācijas, izglītības, labdarības un citas problēmas. Grāmata satur ielu rādītāju un pilsētas ievērojamu cilvēku personāliju rādītāju. 2005. gada apcerējumu grāmatā B. Volkovičs norāda, ka 1925.–1934. gadā pilsētas sinagogas no valsts saņēma aptuveni 20 000 latu, ka Lielajā korsinagogā dziedāja koris, ka 1939.–1940. gadā, saskaņā ar Latvijas Valsts vēstures arhīva dokumentiem, Daugavpilsā darbojās aptuveni 40 sinagogas. Runājot par pilsētas rabīniem, B. Volkovičs izceļ galveno mitnagdim rabīnu M.S.Kac-Kaganu (1843–1926) un galveno hasīdu rabīnu H.I. Rozinu (1859–1936). Šie pasaulē pazīstamie rabīni palika uzticīgi savai Daugavpils draudzei līdz mūža galam.\

Viens no visu četru „Ebreji Daugavpilsā“ grāmatu autoriem bija vēsturnieks I.Štejmans. 1993. gadā viņš publicēja apcerējumu „Daugavpils ebreju sabiedriskā dzīve (1920.–30. gadi)“ (40 lpp.), kurā raksturoti dažādi pilsētas ebreju iedzīvotāju sociālie slāņi – uzņēmēji, amatnieki, skolotāji, ārsti u.c. Šā darba avoti bija galvenokārt Daugavpils vecpilsētnieku atmiņas, kas labi pazina cilvēkus, par kuriem runā apcerējumā. Autors raksta, piemēram, par to, kā M.S. Kac-Kagana padomi palīdzēja pierādīt ebreju jaunieša Zundeļa nevainību, kurš tika apsūdzēts poļu meitenes izvarošanā. Laikabiedru atmiņas kļuva arī par avotu I. Štejmana grāmatai par vietējo Lozdanu ģimeni, kuru daži locekļi bija spiesti atstāt dzimto pilsētu un dzīvot Lietuvā un Krievijā (Štejmans I. Latvijas un Lietuvas ebreju dzīvesveids un pasaules uzskats. Daugavpils, 1999. 232 lpp.). Otrajā „Ebreji Daugavpilsā“ grāmatā I. Štejmans raksta par pilsētas izcelsmes cilvēkiem, kuri kļuvuši par plaši pazīstamiem zinātniekiem, politiķiem un māksliniekiem (206.–239. lpp.). Runa ir par juristu P.Minci, kurš bija Latvijas valdības loceklis K. Ulmaņa vadībā, par slaveno ķirurgu V.Minci, par ievērojamiem Bunda un eseriem R. Abramoviču-Reinu un I.Šteinbergu, kurš 1917. gada beigās bija tieslietu tautas komisārs Ļeņina valdībā, kā arī par gleznotāju M.Rotko, režisoru un aktieri S. Mihoelsu, komponistu O.Stroku u.c. Trešajā „Ebreji Daugavpilsā“ grāmatā (2. daļa) izceļas I. Štejmana publikācija „Daugavpils ebreji, represētie 1941. gada 14. jūnijā“ (21.–30. lpp.). Šajā dienā tika deportēti 1771 ebreji (12,4% no visiem deportētajiem Latvijas pilsoņiem). Daugavpilsā šajā dienā deportēja 181 cilvēku, galvenokārt uzņēmējus un viņu ģimenes locekļus. Aprakstīts staļiniskā terora upuru liktenis, kā koncentrācijas nometņu ieslodzītie mira no bada, slimībām un pārmērīga darba. Ceturtajā „Ebreji Daugavpilsā“ grāmatā I. Štejmans raksta par ebreju un neebreju attiecībām (111.–126. lpp.).\

Ļoti saturīgas ir inženiera I. Guta publikācijas otrajā – ceturtajā „Ebreji Daugavpilsā“ grāmatās. Aprakstot 1999. gadā Daugavpils ebreju ārstu darbību (176.–205. lpp.), autors norāda Daugavpils ebreju ārstu specializāciju pirms Otrā pasaules kara, stāsta par to individuālajām īpašībām un turpmāko likteni. Apcerējuma pēdējā sadaļā – stāsts par pēckara ārstiem. Īpaša uzmanība veltīta Latvijas Nopelniem bagātajam ārstam A.Šapiro – vienam no labākajiem republikas internistiem. 2001. gadā I. Guts rakstīja par Daugavpils ražošanas apvienības „Himivolokno“ darbiniekiem (83.–112. lpp.). I. Guts, kurš bija viens no šī uzņēmuma inženieriem, raksturo ebreju tautības darbinieku, it sevišķi dienestu un cehu vadošo darbinieku, profesionālās un cilvēciskās īpašības. 2005. gadā I. Guts rakstīja par Daugavpils krievu drāmas teātra ebreju aktieriem un režisoriem 1944.–1963. gadā (275.–308. lpp.). Viņš raksta par Latvijas PSR Nopelniem bagāto mākslinieku B.Roscinu, kurš bija izrāžu „Ļubov Jarovaja“, „Vētra“ un citu skatītāju lielu interesi izraisījušo iestudējumu režisors. Viņš stāsta par N. Altšuleru un citiem populāriem ebreju aktieriem. Autors atzīmē arī N. Altšulera dzejas nozīmi. I. Guts raksta arī par teātra muzikālo vadītāju – M. Bašes un M. Preiznerēs lomu.\

Otrajā „Ebreji Daugavpilsā“ grāmatā publicēts ļoti saturīgs un formas ziņā oriģināls apcerējums „Pieci portreti kopējā fonā (DPI pasniedzēji)“ skolotāja G. Goldina (141.–176. lpp.). Autors analizēja Daugavpils Pedagoģiskā institūta arhīvu materiālus un pedagogu aptaujas un uzrakstīja par piecu augstskolas pasniedzēju lomu skolotāju sagatavošanā, atzīmējot katra raksturīgās iezīmes. Publikācija sākas ar mācību iestādes raksturojumu – „Alma mātes pirmsākumos“. Uzsvērts profesora I. Veinberga augstais zinātniskais līmenis, kurš kļuva par vienu no ievērojamajiem mūsdienu vēsturniekiem. Stāstīts par labestīgajām, nepiespiestajām attiecībām starp profesoru L.Ciļeviču un studentiem, par garīgi neatkārtojamās L. Levitanas apsvērīgumu, par matemātiķi Š. Miheloviču, kurš veidoja studentos ne tikai matemātisko domāšanu, bet arī īpašu pasaules uztveri, par filologu B. Veksleru, kura profesionālisms apvienojās ar īpašu cilvēcību.\

Trešās un ceturtās „Ebreji Daugavpilsā“ grāmatas līdzautors kļuva vēstures skolotājs I.Ročko. Apcerējumā 2001. gadā viņš stāstīja par I. Erenbura vizīti Daugavpilsā 1957. gadā. PSRS Augstākās Padomes deputāts no Latgales tikās ar saviem vēlētājiem, kas sūdzējās par akūtu mājokļu trūkumu. Pedagoģiskā institūta pasniedzējiem un studentiem rakstnieks runāja par cilvēka harmoniskas attīstības nepieciešamību, par jūtu kultūras audzināšanu. Vēlāk I. Erenburs, kurš apmeklēja mēģinājumus pilsētas teātrī, rakstīja, ka Daugavpilsā ir lielisks teātris ar izcilu režisoru S. Radlovu. 2005. gadā I. Ročko publicēja divus apcerējumus – par ebreju mūziķiem un ebrejiem – Daugavpils Militārās skolas pasniedzējiem (Ebreji Daugavpilsā. 4. grām. 309.–361. lpp.). Pirmajā apcerējumā runāts par to, ka daudzi izcili mūziķi atstāja šo provinces pilsētu. Vietējā fotogrāfa dēls A. Cimmermans kļuva par Minhenes Augstākās mākslas skolas mūzikas profesoru. Vietējā amatnieka dēls V.Okuns pabeidza Latvijas konservatoriju un kļuva par Rīgas Operas un baleta teātra solistu. Daugavpils jauneklis G.Cveighorens kļuva par Melbūrnas simfoniskā orķestra solistu. Zināmā mērā negaidīts lasītājiem bija otrs apcerējums – par ebreju virsniekiem, kuri aviācijas tehniskajā skolā mācīja ne tikai radiotehnisku, bet arī sabiedriskās zinātnes. Pulkvedis-inženieris S. Akseļrods nonāca Daugavpilsā 40. gadu beigās, kad Padomju Savienībā pastiprināja valstisko antisemītismu. Nav izslēgts, ka kvalificētu speciālistu trūkums piespieda skolas vadību atteikties no ebreju virsnieku atlaišanas, t.sk. I. Šlīferu (viņa tēva brālis bija Maskavas galvenais rabīns). I. Ročko neaprobežojās ar Daugavpils cietokšņa virsnieku amatu noskaidrošanu, bet sarunās ar tiem noskaidroja daudz interesantu faktu par ebreju pasniedzēju personībām. Izcilais speciālists S. Akseļrods izceļas ar pieticību un labvēlīgumu pret padotajiem. Radiotehnikas cikla vadītājs I. Šlīfers aizrāvās ar lielo tenisu un vadīja pirmā kortsa celtniecību Daugavpilsā. A. Nudelis pabeidza Harkovas Militāro aviācijas skolu un paguva piedalīties frontē. N. Mirskis bija metodiskā palīglīdzekļa „Elektroniskie ciparu datori“ autors.\

Visu četru „Ebreji Daugavpilsā“ grāmatu autori bija dažādas dzīves pieredzes cilvēki. S. Glazerovs pirms kara bija „Trumpeldora“ biedrs un aizrāvās ar vieglatlētiku. L. Ciļevičs, kurš dzīvo Izraēlā, rakstīja par to, kā Jaunatnes iela Daugavpilsā tika pārdēvēta par Mihoelsa ielu, neskatoties uz judeofoba pretestību (šajā ielā saglabājies nams, kurā dzimis šis izcilais teātra mākslas darbinieks), kā arī par saviem bijušajiem kolēģiem no Daugavpils Pedagoģiskā institūta. Rakstu autori bija arī A.Fišiļs un S.Meerova. Šis izdevums bija savā ziņā neparasts. Jo ebreju iedzīvotāju skaits Rīgā bija 20 reizes lielāks nekā pēckara Daugavpilsā, tomēr līdz tam Latvijas galvaspilsētā šāda periodiska izdevuma nebija. Izrādījās, ka tieši Daugavpilsā izveidojās entuziastu grupa, kura centās izpētīt pilsētas ebreju pagātni. I. Ročko vēlāk savu galveno uzmanību koncentrēja uz Holokaustu Latgalē. Šim nolūkam viņš apbraukāja visas Latgales pilsētas un daudzus pagastus, kur ebrejus slēpa un glāba, aptaujāja masu ebreju slepkavību lieciniekus, pierakstīja to atmiņas, kuriem vecāki bija stāstījuši par 1941.–1945. gadā notikušo. I. Ročko nodibināja ciešas saites ar muzeja „Ebreji Latvijā“ darbiniekiem, konsultējās ar tā direktoru M.Vestermanu (Vestermanis), salīdzināja vecākās paaudzes cilvēku liecības ar arhīva dokumentiem, centās noskaidrot Latgales ebreju apšaušanas dalībnieku un to, kuri riskēja ar savu dzīvību, slēpjot un glābjot ebrejus, motīvus.\

Pirmais Holokaustu Daugavpilsā pētījušais bija Z. Jakubs. Viņa apcerējums par Holokaustu Daugavpilsā, kas tika publicēts Izraēlā, Maskavā un Daugavpilsā ivritā, jidišā un krievu valodā, izceļas ar to, ka balstīts uz aculiecinieku liecībām: pirmajos pēckara gados vēl bija dzīvi daži bijušie Daugavpils geto ieslodzītie, kuri pastāstīja novadpētniekam par pārdzīvoto. Tomēr ne visi bija ar mieru dalīties savās atmiņās, jo baidījās no valsts drošības orgānu vajāšanām, kas aizdomājās par izdzīvojušiem ebrejiem sadarbībā ar hitleriešiem. Z. Jakuba publicētais apcerējums „Tajās dienās“ (Ebreji Daugavpilsā. Daugavpils, 1993. С. 287–396) apraksta situāciju pilsētā kara pirmajās dienās. Autors cenšas noskaidrot, kāpēc lielākā daļa ebreju nevarēja atstāt pilsētu. Sīki aprakstīts to ebreju liktenis, kuri tika ieslodzīti pilsētas cietumā, dzīves apstākļi geto, kas pirms kara bija Latvijas armijas artilēristu un viņu zirgu mītne un nevarēja ietilpināt aptuveni 15 000 ebreju ieslodzīto, starp kuriem bija arī bēgļi no Lietuvas, kuri nebija paguši sasniegt Krievijas robežu. Stāstīts par ebreju apšaušanām Mežciema mežā, pēc kurām dzīvi palika tikai daži simti ebreju – nacistu izmantoto dažādos darbos. Analizēts vietējā judenrāta sastāvs, dažādu geto iestāžu darbība. Pastāstīts par to, kādu lomu ebreju iedzīvotāju iznīcināšanā Daugavpilsā spēlēja oberšturmfīrers G. Tāberts. Aprakstītas glābēju darbības – jo īpaši Tautas konservatorijas pasniedzēja P. Krūmiņa, kurš izglāba savu audzēkni un viņas māsu un tika ieslodzīts cietumā par aizdomātu pretdarbību Holokaustam. Novadpētnieks noskaidroja krievu dārznieka P. Afanasijeva, poļu ģimenes Ščerbiņsku un citu kristiešu lomu ebreju glābšanā. Viņš stāsta par Grīvas iedzīvotāja Zaiceva likteni, kurš tika notiesāts uz nāves sodu par mēģinājumu izglābt divas ebreju sievietes, par M. Juneļu – ebreju zēna S. Perelmana aukli, kura izsniedza viņu par savu dēlu un izglāba viņam dzīvību. Daugavpils ebreju traģēdijas pētījumu turpināja I. Ročko, publicējot vairākus rakstus dažādos izdevumos, t.sk. ceturtajā „Ebreji Daugavpilsā“ grāmatā (197.–214. lpp.). Šajā grāmatā tika publicēts arī Jad Vašem zinātniskā darbinieka A.Šneera (Daugavpils Pedagoģiskā institūta absolventa) apcerējums „Kapracēji, jeb kā tas notika“ (215.–258. lpp.), kurā aprakstīti notikumi Daugavpilsā un publicēti Jad Vašem dokumenti – ebreju apšaušanas dalībnieku pratināšanas protokoli, izglābto ebreju liecinieku liecības u.c.\

Daudzu gadu pētījumu rezultāti visaptveroši atspoguļoti grāmatā „Holokausts Latgalē“, kas 2003. gadā izdota Daugavpilsā. Svarīgākā apcerējuma „Upuri, izglābtie un glābēji“ (81.–146. lpp.) autors I. Ročko analizē L.Kovaļa publikācijas, izglābto ebreju atmiņas, kas izdotas Telavivā un Ņujorkā. Bet galvenais šā apcerējuma avots ir aculiecinieku atmiņas. Sadarbojoties ar Daugavpils universitātes Mutiskās vēstures centra vadītāju profesori I. Saļenieci, I. Ročko apguva notikumu dalībnieku aptaujas metodiku un plaši izmantoja to atmiņas 2003. un 2007. gada grāmatās („Latvijas ebreju iznīcināšana 1941.–1945. gadā. Rīga. 150.–289. lpp.). Autors sīki apraksta notikumus Rēzeknē, kur kalēja Ja. Matusēviča ģimene glāba H. Izraēlita ebreju ģimeni. Aplūkoti notikumi Krāslavā, kur ebreju glābšanā piedalījās katoļu priesteri kapelāns I. Ancāns un dekāns P. Rudzītis, Līvānos – dekāns S. Vaikulis, kurš tika ieslodzīts cietumā gan vācu, gan padomju okupantu rokās. Preiļu pilsētā spirta fabrikas grāmatvedis V. Vuškanss izglāba vietējā ebreju S. Hagi ģimeni. Kārsavā vietējais vācietis A. Bankovičs slēpa savu ebreju sievu laukos, A. Barkana ģimenē. I. Ročko sīki aprakstīja ebreju stāvokli dažādos Latgales rajonos pirms kara. Viņš, jo sevišķi, atzīmēja, ka ebreju skaits Višķos no 1897. līdz 1936. gadam samazinājās no 668 līdz 423 personām, taču arī tad veidoja vairāk nekā pusi no ciemata iedzīvotājiem. Autors apraksta Bunda darbību dažādās Latgales pilsētās, sionistiski noskaņoto cilvēku pārsvarā, lielākās daļas ebreju pieķeršanos reliģijai, dažādu ebreju grupu nodarbošanos, norādot uz to, ka tirgotāji un amatnieki nodarbojās arī ar dārzkopību un lopkopību. Stāstīts par pirmskara ebreju dzīvi Maltā un citās Latgales pilsētās, pievienotas *Aglonas skolotājas V. Gudļevskas atmiņas, publicētas unikālas Daugavpils geto ieslodzīto fotogrāfijas pie Daugavas krasta.\

„Holokausts Latgalē“ grāmatas autori ir arī Daugavpils universitātes pasniedzējs D. Oļehnovičs, kurš raksta par antisemītisko propagandu vācu okupētajā Latgalē un analizē vietējo laikrakstu saturu, un A.Šneers, publicējis pētījumu par ebreju bojāeju savā dzimtajā pilsētā – Ludzā, izmantojot dokumentālas liecības. Grāmatā „Holokausts Latgalē“ publicēti arī trīs B. Volkoviča apcerējumi – par Preiļu ebreju skolas meitenes dienasgrāmatu, kas tika nošauta 1941. gada vasarā, par bijušā Daugavpils geto ieslodzītā S. Aivensa atmiņām, kas ASV publicētas angļu valodā, un par latviešu rakstnieka A. Janovska autobiogrāfisko romānu, kurā aprakstīta Jēkabpils – Krustpils ebreju iznīcināšana. Skolotājs M. Sašēvskis (Taisno pasaules cilvēka I. Matuļa mazdēls) stāsta par savu vectēvu, kurš izglāba farmaceita E. Ļaka ģimeni. Vēsturnieks I. Štejmans grāmatā atspoguļoja dažus Holokaustu Latgalē historiogrāfijas aspektus, analizējot latviešu pētnieku A. Ezergaiļa, I. Roņa, H. Stroda, kā arī ebreju autoru L.Kovaļa, M. Zvoņova u.c. publikācijas. Visa grāmatas „Holokausts Latgalē“ tirāža tika izpārdota uzreiz pēc iznākšanas, unšodien šī grāmata ir kļuvusi par bibliogrāfisku retumu.\

Arī bibliogrāfisks retums ir kļuvusi B. Volkoviča, H. Ferdmana, I. Štejmana grāmata „Daugavpils ebreji Otrā pasaules kara frontēs“, kas Daugavpilsā izdota 2000. gadā. Šīs grāmatas 99 lappusēs aprakstītas ebreju kaujas tradīcijas, ebreju dienests Latvijas nacionālajā armijā, kā arī ASV, Vācijas, Krievijas un citu valstu armijās, ebreju stāvoklis Otrā pasaules kara priekšvakarā, antihitleriskās koalīcijas mērķi, dažādu valstu ebreju dalība Otrajā pasaules karā, PSRS bruņoto spēku ebreju ģenerāļu un admirāļu loma. Lielāko grāmatas daļu aizņem ebreju dalības apraksts latviešu karavienībās Padomju armijā 1941.–1945. gadā, kā arī partizānu kustībā Latvijā un dažādās padomju bruņoto spēku militārajās vienībās. Lielākā daļa Latvijas ebreju 1941.–1945. gadā cīnījās Rietumu un Ziemeļrietumu frontes kaujās 201. latviešu strēlnieku divīzijas sastāvā, kura 1942. gada oktobrī tika pārdēvēta par 43. gvardes strēlnieku divīziju. Starp 10 000 šīs divīzijas karavīriem 70% bija brīvprātīgie. Grāmata satur daudzu kauju dalībnieku atmiņas, kurās atspoguļots ebreju karavīru varonīgums un izturība un nosaukti kaujās kritušo karavīru un virsnieku vārdi. 20 gadus vecais G. Jofe krita 1944. gada janvārī pie Veļikije Luki pilsētas. Brāļi Z. un I. Troki (dzim. 1926. un 1923. gadā) krita tajā pašā laikā. Kaujās piedalījās drēbnieks Š. Tokers un I. Snipelišeks – divu pasaules karu dalībnieks. Krāslavā tika uzcelts piemineklis 52 šīs pilsētas ebrejiem, kuri krita, cīnoties pret hitleriskajiem karaspēkiem. Latviešu partizānu brigādes P. Ratiņa politiskais komisārs 1944. gada sākumā bija Daugavpils ebreju amatniecības skolas direktora dēls R. Blūms, kurš pabeidza latviešu ģimnāziju Daugavpilsā. Latviešu divīzijas karavīri bija bijušie Daugavpils ebreju ģimnāzijas audzēkņi L. Reizins un I. Novokovskis. Daugavpils ebreju amatniecības skolas absolvents N. Kleimans bija Padomju armijas karavīrs un pēc kara kļuva par Izraēlas Rakstnieku savienības biedru. Frontē cīnījās daudzi Daugavpils latviešu ģimnāzijas absolventi – M. Afremovičs, kurš pēc kara kļuva par pazīstamu žurnālistu Rīgā, I. Barons, kurš pēc kara bija ārsts Rīgas 1. slimnīcā, u.c. Starp karavīriem bija sionisti un komunisti, bundisti un jūdi – A. Plotkins, H. Troks, V. Pliners u.c. Daudzu no viņiem, t.sk. ebreju karavīru, kas Daugavpilsā dzīvoja tikai pēc kara, fotogrāfijas publicētas 8 grāmatas lappusēs. Grāmata satur arī militāro operāciju shēmas, kurās piedalījās ebreju karavīri, personvārdu rādītāju, kara dalībnieku aptaujas rezultātus. Norādīts, ka 24% kara veterānu bija augstākā un 24% – vidējā izglītība, ka 28% no ebreju ģimenēm nākušo dvinčanu neatgriezās no kara – krita pie Maskavas, pie Staroj Russy un citās frontes vietās. Starp daugavpilšiem, kas piedalījās karā pret hitleriskajiem karaspēkiem, bija slēsāris S. Fišs, drēbnieks Š. Smuškovičs, ārsti A. Šapiro un B. Šafirs, kurpnieki K. Grubins un M. Kostiļevskis, kā arī citu profesiju pārstāvji. Daudzi Daugavpils ebreji uzsāka karu kā ierindnieki un vēlāk kļuva par virsniekiem. Trim no tiem veltīts skolotājas R. Ustiņskovas apcerējums „Atcerēsimies“ (Ebreji Daugavpilsā. 4. grām. 259.–274. lpp.). Tajā aprakstīts triju Daugavpils ebreju liktenis pirms, Otrā pasaules kara laikā un pēc tā. Viens no tiem bija Š. Kagans, kurš pabeidza Daugavpils ebreju amatniecības skolas slēsārdaļu. Trīs viņa brāļi krita frontē, bet pats viņš pabeidza tanku skolu un bija Padomju armijas virsnieks. Pēc kara Š. Kagans apprecēja bijušo Daugavpils geto ieslodzīto S. Jofi, kura kara beigās bija sanitāre padomju militārajās vienībās Polijas teritorijā. Viņu meitas pabeidza Latvijas universitāti, bet Š. un S. Kagani strādāja Rīgas komunālajā saimniecībā un citās iestādēs, bet vēlāk pārcēlās uz Izraēlu, tāpat kā Daugavpils kurpnieka dēls N. Hains. Pēc Rīgas Militārās skolas, kas tika evakuēta uz Baškīriju, absolvēšanas viņš kļuva par 201. latviešu strēlnieku divīzijas virsnieku, bija bataljona komandieris, ieguva majora pakāpi. Pēc kara vadīja Latvijas universitātes Fiziskās kultūras un sporta katedru, pabeidza tieslietu fakultāti, kļuva par pedagoģijas zinātņu kandidātu. Izraēlā viņš turpināja pedagoģisko darbību militārajā skolā. Daugavpils strādnieks M. Deihs uzsāka karu kā ierindnieks, pabeidza leitnanta kursus, kļuva par rotas komandieri 201. latviešu strēlnieku divīzijā un karu beidza kapteiņa pakāpē. Viņš vairākkārt tika ievainots, taču pēc ārstēšanas slimnīcā vienmēr atgriezās frontē. Pēc kara viņš bija apavu fabrikas strādnieks, pēc tam inženieris un ražošanas apvienības kombināta „Rīgas Apavi“ direktors, kurā strādāja vairāk nekā 1 000 strādnieku un darbinieku. M. Deihs pabeidza Maskavas Vieglās rūpniecības institūta neklātienes nodaļu. Viņa divi dēli un meita pabeidza Rīgas Politehnisko institūtu. M. Deihs un viņa jaunākais dēls pēc neatkarīgās Latvijas atjaunošanas Rīgā vadīja firmu, bet viņa vecākais dēls un meita strādā ASV savā specialitātē.\

Apkopojošs literatūras par ebrejiem pārskats sniegts I. Štejmana grāmatā „Latgales ebreju historiogrāfija“ (Steiman I. Latgales ebreju historiogrāfija. Rēzekne, 2000. 148 lpp.). Pirmajā nodaļā aplūkotas Izraēlas autoru grāmatas. Otrajā nodaļā – Latvijas vēsturnieku no ASV un citām ārvalstīm darbi. Trešajā nodaļā sniegts Rīgas zinātnieku un publicistikas darbu pārskats, bet ceturtajā – Daugavpils vēsturnieku un novadpētnieku darbu pārskats. Šajā grāmatā analizēti arī daudzu autoru darbi, kuri pētīja Latvijas vēsturi kopumā un Latvijas ebreju dzīvi sīkāk neizpētīja, taču tajos gadījumos, kad viņi pievērš uzmanību šai problēmai, viņu pārdomas ir vērā ņemamas. Latviešu un ebreju vēsturnieku darbos sastopami interesanti fakti par ebreju dzīvi Rēzeknē, Ludzā, Krāslavā un citās apdzīvotajās vietās, kā arī vispārinoši secinājumi par latviešu un ebreju attiecībām, par jūdu reliģiskajām tradīcijām, par to darbības sfērām u.c. Iepazīšanās ar latviešu vēsturnieku darbiem dod pamatu apgalvot, ka pirms 12. gs. Latgalē ebreju nebija, bet pēc viņu parādīšanās jezuīti, kuriem Latgalē bija liela ietekme, izturējās pret ebrejiem labvēlīgi. A. Švābe savā Latvijas vēstures monogrāfijā (1800–1914) raksta, ka 19. gs. sākumā Rēzeknē bija 754 iedzīvotāji un 70% no tiem bija ebreji (Švabe A. Latvijas Vēsture 1800–1914. I. Rīga, 1991. 260 lpp.). Viņš arī raksta, ka latvieši izturējās pret ebrejiem labvēlīgi, jo abi šie etnosei cara Krievijā bija nevienlīdzīgi.

Latviešu rakstnieks A. Balodis rakstīja, ka ebreji bija ļoti aktīva un labi izglītota nacionālā minoritāte, ar kuru latviešiem un Latvijas valstij nebija nekādu būtisku līdzāspastāvēšanas problēmu (Balodis A. Latvijas un latviešu tautas vēsture. Rīga, 1991. 242 lpp.). Viņš arī raksta, ka atšķirībā no krieviem ebreji dzīvoja galvenokārt pilsētās, ka 46,7% Latvijas ebreju dzīvoja Rīgā.

Latviešu sociāldemokrātu līderis B. Kalniņš savā grāmatā, kas veltīta Latvijas Sociāldemokrātiskās partijas 50. gadadienai, labvēlīgi vērtē Bundu, kurš bija šīs partijas autonomā organizācija. Saturīgāko stāstu par Latgales ebrejiem no Izraēlas pētniekiem sniedz M. Bobe. Jo sevišķi viņš rakstīja par Krāslavas izcelsmes N. Aronsonu, kurš Parīzē kļuva par slavenu tēlnieku, radīdams Franklina, Rūzvelta, Bēthovena, Turgeņeva un citu ievērojamu cilvēku skulptūras. Jeruzalemes profesors D. Levins raksta par to, ka Pirmā pasaules kara gados cara ģenerāļi aizdomājās par ebrejiem sadarbībā ar vācu iebrucējiem. Atzīmēts, ka 1918. gadā vācu karavīri un virsnieki izturējās pret ebrejiem labāk nekā krievu militārie vadītāji. Kad vācu karaspēks ieņēma Daugavpilsu, tie iecēla par pilsētas vadītāju ebreju uzņēmēju Ja.Movšenzonu. Kad pilsētu ieņēma sarkanie karavīri, viņš tika notiesāts uz nāves sodu. D. Levins pozitīvi vērtē „Trumpeldora“ darbību, tā aktivitāti cīņā par ebreju valsts atjaunošanu Palestīnā.\

Latgales priesteris un vēsturnieks S. Škutāns, kurš ASV uzrakstīja grāmatu par Latgali, atzīmēja, ka ebreju stāvoklis Krievijā, kuras sastāvā kopš 1772. gada bija arī Latgale, bija daudz sliktāks nekā Polijā. Latgales filologs un vēsturnieks M. Bukšs raksta par to, ka, kad 1865.–1904. gadā bija aizliegti iespieddarbos latgaliešu valodā (ar latīņu rakstu), ebrejs Zeļiks no Dagdas nelegāli izdeva katoļu reliģiskas grāmatas, un latgaliešu zemnieki ar simpātijām viņu sauca par Latgales dekānu (Bukšs M. Latgaļu atmūda, idejas un ceiņas. Latgale izdevneiciba. 148 lpp.). Rīgas vēsturnieks A. Straums raksta, ka Latvijas varas pārstāvji nevarēja nerēķināties ar sabiedrisko domu Rietumos, kur vāciešiem, poļiem un ebrejiem bija ietekmīgi aizstāvji (Straume A. Starpnacionālās attiecības Latvijā / Pretstatu cīņa. Rīga, 1990. Lpp. 159–175). Daugavpils skolotāja A. Petaško stāsta par ebrejiem, kuri mācījās Daugavpils latviešu ģimnāzijā (Vakardiena uzrunā šodien. B/v, 1996. Lpp. 271–272). Žurnālists M. Afremovičs, kurš mācījās šajā ģimnāzijā, objektīvi un precīzi raksturoja attiecības starp latviešu un ebreju ģimnāzistiem (Afremovičs M. Lielā molekula / Daugava. 1998. Nr. 1. C. 45–106).\

Par ebreju jaunatnes dalību revolucionārajā kustībā stāsta divu grāmatu autori – daugavpilšani G. un F. Frīdmani un Krāslavas iedzīvotājs V. Nevlers. Pirmie raksta par V. Kuri, kurš spāņu pilsoņu karā cīnījās Starptautiskajā brigadē pret ģenerāļa Franko karaspēkiem, kā arī par I.Cali (Ļenski) un citiem komunistiskā pagrīdes vadošajiem darbiniekiem (G. un F. Frīdmani. Latgales revolucionārā jaunatne. Rīga, 1959. 291 lpp.). Otrajā grāmatā aprakstīta t.s. „Krāslavas lieta“ – politiskās apsardzības represija pret revolucionārā pagrīdes locekļiem Krāslavā (Nevlers V. Dienas un gadi revolucionārajā pagrīdē. Rīga, 1962). I. Štejmana pēdējā nodaļā par Latgales ebreju historiogrāfiju aplūkoti Daugavpils vēsturnieku un novadpētnieku B. Volkoviča, Z. Jakuba u.c. pētījumi. Grāmata par Latgales ebreju vēstures historiogrāfiju zināmā mērā ir ceļvedis, kas ieinteresētajam lasītājam dod priekšstatu par dažādu pētnieku darbu saturu. Taču vienlaikus I. Štejmans šajā grāmatā kritiski analizē virkni publikāciju un sniedz sava vai cita autora viedokļa novērtējumu.

I.Š. (vai A.L.)