Kovaļs (īstais uzvārds Kovaļerčiks) Leonīds Josifovičs (1926, Bobruiska – 2012) — rakstnieks; publicists; sabiedriskais darbinieks. Mācījies ebreju skolā. 2. pasaules kara dalībnieks. 1952. gadā pabeidza Baltkrievijas Valsts Universitātes Filoloģijas Fakultāti. Sāka publicēties no 1949. gada; daudzus gadus strādāja periodiskajā presē; Rakstnieku Savienības biedrs. 1959. gadā pārcēlās uz Latviju.
Viens no Latvijas Ebreju Kultūras Biedrības Rīgā organizatoriem (1988. gadā); organizators un vadītājs pirmajai PSRS bijušo geto ieslodzīto biedrībai. Bijis Jūrmalas Ebreju Kopienas (1992. gadā) un Starptautiskās Geto Vēstures un Ebreju Genocīda Biedrības (1993. gadā) organizators un vadītājs.
Galvenā jaunrades tēma — baltkrievu un latviešu ebreju vēsture; Eiropas ebreju katastrofa; Holokausts. Uzrakstīja romānus „Vaidiens“ (1980); „Savvaļas bumbiera saknes“ (1988); „Lietus piliens“ (2002); stāstus „Gestapo ķīlnieks“ (1997); „Sacēlies ieslodzītais“ (1998); „Izglābtā“ (1999); lugu „Nožēla“ (2000); dzejoļu krājumus „Mīlestības stundas“ (1997); „Bērnības vakara pilsēta“ (1999); rekviem „Holokausta zvani“ (1996); dziesmu albumu jidiš valodā „Dziesma kā mīlestība“ (1998) — abi ar V. Hvoiṇicka mūziku; dokumentālās filmas „Ebreju iela“ (1992) scenāriju; vēsturiski-publicistisko pētījumu „Glābšanas grāmata“ 2 sēj. (1993); 3. sēj. — „Glābēju grāmata“ (2000).

REE
Ģ. Smirins