Lutrins Eliass Zamuilovičs (05.09.1908, Kuldīga) – apgādnieks. Darba gaitas sāka Liepājas-Glūdas dzelzceļā 1925. g. Dienēja Latvijas armijā 1930. g., vēlāk strādāja par Liepājas zemnieku kooperatīva tirdzniecības nodaļas priekšnieku un Rīgas Kirova raj. rūpniecības kombināta ceha priekšnieku. Kara gadus pavadīja frontē (LTK invalīds, tika divas reizes kontuzēts un divas reizes ievainots. Apbalvots ar medaļām «Par Maskavas aizstāvēšanu» un «Par uzvaru pār Vāciju»). Pēc kara atgriezās Latvijā un strādāja Rīgā, Jelgavā, Tukumā, Ventspilī par arteļu un rūpniecības kombinātu cehu priekšniekiem.

1959. g. augustā tika saukts pie tiesas atbildības pēc LPSR KK 109. panta 2. daļas (tīša mazāk smagu miesas bojājumu nodarīšana, ļaunprātīgs huligānisms) ar brīvības atņemšanu. Tika atbrīvots pēc LPSR PAS komisijas lēmuma 1959. g. decembrī ar sodāmības noņemšanu.

L. vecāki, Lutrins Zamuils (1872 – 1940) un Lutrins Fānija (1878 – 1940), un brālis Lutrins Josifs (1901 – 1940), gāja bojā Rīgas koncentrācijas nometnēs kara laikā. Dvīņubrālis Lutrins Rubens (1908) 1960. g. repatriējās no Rīgas un dzīvoja Ļodzā (Polija). Brāļi Ļevs (1906) un Matis (1912) dzīvoja Rīgā.

A. Normans

Lutrins (Katans) Hance (1901) – sieva
Grinšteins (Lutrins) Estere (1937) – meita
Lutrins Zamuils (1872 – 1940) – tēvs
Lutrins Fānija (1878 – 1940) – māte
Lutrins Josifs (1901 – 1940) – brālis
Lutrins Ļevs (1906) – brālis
Lutrins Matis (1912) – brālis
Lutrins Rubens (1908) – brālis