Bambergers Dāvids-Levi — faktors (piegādātājs) un «patronizētais ebrejs» Rīgā. Ģenerālmajors Bestuževs-Rjumins 1760. g. (?) izsniedza B. pasi, kurā bija norādīts, ka B. ir ģenerālfeldmaršala Apraksina faktors un sūtīts uz Lietuvu un Kurzemi «atsevišķu pirkumu» veikšanai. Šī pase deva tiesības netraucēti šķērsot forpostus un visas citas vietas un saņemt jebkādu palīdzību. 1760. g. B. saņēma vēl vienu dokumentu no kādas amatpersonas, kurā tika ziņots, ka B. nodzīvojis Mītavā 16 gadus un tagad pārceļas ar ģimeni uz Kēnigsbergu, tāpēc «virsnieki, kas atrodas pie noliktavām», nedrīkst viņam radīt šķēršļus, bet gan sniegt palīdzību. 1764. g. pēc ķeizarienes Katrīnas II uzdevuma kopā ar V. Beru viņam bija jānodarbojas ar ārzemju ebreju pārcelšanu uz Novorosiju. Pārcelšanai bija jānotiek slepeni, lai neizraisītu krievu sabiedrības neapmierinātību. Šim nolūkam 1764. g. maijā trīs Mītavas ebreji, tai skaitā B., tika slepeni izsaukti uz Sanktpēterburgu sarunām par pārcelšanas organizēšanu. B. ieradās Rīgā, lai izpildītu Katrīnas II norādījumus, vienlaikus viņš ieguva tiesības dzīvot un tirgoties Rīgā, turklāt ne ebreju pagalmā pie I.Benkena, kur bija jāapmetas Rīgā īslaicīgi uzturošamies ebrejiem (šādas tiesības tika piešķirtas B. un viņa znotam — zeltšuvēja darbnīcas īpašniekam Samuēlam Salamonam). Atestāts, kas izdots B. Mītavā 1764. g. 14. martā krievu korpusa priekšnieka, kņaza Daškova, parakstīts, liecināja, ka B. papildus tam, ka bija korpusa faktors, «sniedzis viņas ķeizariskajai majestātei izcilus pakalpojumus» dažādās ekspedīcijās, acīmredzot domājot tieši Katrīnas II uzdevumu par ebreju pārcelšanu. 1977. g. (tā tekstā) Rīgas dome vēlējās atņemt B. tirdzniecības tiesības, kuras viņš izmantoja Rīgā, taču augstākā vietējā vara šo rīkojumu atcēla. Saglabājušās ziņas par to, ka B. baudīja vietējā ebreju kopienā ekskluzīvu varu un to ļaunprātīgi izmantoja.

Zināms par diviem B. dēliem — Mozu un Jecekiēlu, kuri nēsāja Levi (Dāvids-Levi) uzvārdu. M. Levi aizstāja slimo tēvu amatpersonu un «patronizēto ebreju» pārstāvju sēdē 1770. g. 4. oktobrī, kad tika izstrādāti ebreju dzīves noteikumi Rīgā, 1788. g. tika iecelts par vecāko, kuram bija jāuzrauga uz Rīgu ieceļojošie ebreji. I. Levi 1797. g. tika iecelts Rīgas cenzūras komitejas štatā no ārzemēm saņemto ebreju grāmatu pārskatīšanai; 1802. g., pēc komitejas likvidācijas, iesniedza lūgumu, kurā atsaucās uz savu privileģēto stāvokli un sūdzējās par Rīgas administrācijas aizliegumu pārcelt veikalu uz citu vietu; 1816. g. saņēma atļauju tirgoties ar lupatām.

Lit.: Buchholtz А. Geschichte der Juden in Riga. R., 1899; P. Очерк истории рижских евреев «Восход». 1885. №№ 2, 3, 7; Гессен Ю. Возникновение цензуры еврейских книг Ю. Гессен. Евреи в России. 1906.

J. G.