Agudat Israēls (hebr. „Izraēla savienība“) — ortodoksāla partija. Dibināta 1912. gadā kongresā Katovicē. Tās izveide bija reakcija uz jūdaisma garīgo, politisko un reliģisko sadrumstalotību. AI mērķis bija saglabāt jūdu reliģijas un tradīciju pamatus, stiprinot ebreju reliģiozitāti. AI dibinātāji uzskatīja par nepieciešamu risināt ebreju jautājumu un ar to saistītās problēmas Toras garā. Vadošā loma organizācijas darbībā piederēja garīdzniecībai.
AI dibināšanas laikā Daugavpils (Dvinskā) rabīns Meirs Simha Kacs-Kagans (1843–1926) tika uzaicināts uz dibināšanas kongresu un, lai arī veselības stāvoklis viņam neļāva piedalīties kongresā Polijā, viņš tika iekļauts Starptautiskās Agudat Israēls savienības Toras zinātāju padomē, kurā darbojās līdz mūža galam.
1920. gadu beigās AI organizācijas darbojās 25 valstīs un apvienoja 500 tūkstošus cilvēku. Tomēr par universālu organizāciju AI kļūt nespēja. Pirmkārt, tāpēc, ka tai nepievienojās ultaortodoksi. Otrkārt, tāpēc, ka AI stingrā anticionistiskā orientācija neapmierināja mērenos ortodoksālos aprindu pārstāvjus, kuri 1922. gadā Polijā nodibināja organizāciju Poalei Agudat Israēls, kas ieņēma iecietīgāku nostāju pret sionistiem.
AI partijas vēsture Latvijā sākās Pirmā pasaules kara gados. Viens no galvenajiem ortodoksālo ebreju kustības aizsācējiem šeit bija M. Dubins (1889–1956), kurš ietilpa starptautiskās AI organizācijas vadošajās struktūrās un tajās spēlēja ievērojamu lomu.
Neatkarīgajā Latvijā AI partija (šeit to bieži sauca vienkārši par Agudu) tika reģistrēta 1920. gada aprīļa beigās. Tā centās apvienot Latvijas ebrejus, izplatīt un sargāt jūdaismu, audzināt jauno paaudzi Toras garā. AI programma paredzēja arī ebreju iestāžu darbības saskaņošanu ar Toras norādījumiem, cīņu par sabata atpūtas ievērošanu un dzīves iekārtošanu uz reliģiskiem pamatiem. Latvijas AI bija uzbrūkoša ortodoksāla organizācija, kas centās caurvīt ar reliģiju visas ebreju dzīves jomas. Partijas programma bija vērsta uz to, lai nodrošinātu sinagogas un garīdzniecības vadošo lomu sabiedriski politiskajā dzīvē, kas liecina par organizācijas klerikālo raksturu. 1931. gadā AI sāka izdot iknedēļas izdevumu „Unzer Štime“ („Mūsu balss“), kurā tika popularizēta tās ideoloģija.
AI Latvijā pārstāvēja daļas ebreju buržuāzijas intereses, kas sadarbojās ar labējām latviešu organizācijām; ne reizi vien Satversmes sapulcē un Saeimās tās pārstāvji balsoja kopā ar Latvijas Zemnieku savienību. Partiju raksturoja principiāla noraidoša attieksme pret kreisajām strāvām — no komunistiem, sociāldemokrātiem un Bunda līdz kreisajam cionismam.
AI negatīvi izturējās arī pret cionismu kopumā. Pirms Otrā pasaules kara AI veda niknu polemiku ar sionistiem. Agudisti uzskatīja cionisma kustību par postošu, sionistisko apmetņu dzīvesveidu un kultūru Palestīnā — par kaitīgu ebreju dzīvesveidam. Tāpēc viņi iestājās pret jebkādu reliģiozo un nereliģiozo ebreju kopīgu darbību Pasaules Sionistiskās organizācijas ietvaros. Tikai pēc nacistu nākšanas pie varas Vācijā starptautiskās AI vadītāji pakāpeniski sāka (gan nekonsekventi) koordinēt savu attieksmi pret Anglijas politiku Palestīnā ar Sionistiskās organizācijas programmu. Un tikai Holokosta kulminācijā AI beidzot atbalstīja sionistisko programmu ebreju valsts izveidei Palestīnā. 1947. gadā starptautiskā AI no anticionistiskas partijas pārtapa par asionistisku. Latvijas AI nekādā ziņā neatteicās no minētajām principiālajām starptautiskās AI savienības nostādnēm attiecībā uz cionistisko kustību, kas bija ietekmīgākā sabiedriski politiskā strāva Latvijas ebreju vidū.
Latvijas ortodoksiem ar vietējo cionistisko kustību bija principiālas domstarpības vairākos jautājumos. Pirmkārt, agudisti atšķīrās no sionistiem nacionālajā jautājumā. Ortodoksi (tāpat kā sionisti) uzskatīja antisemītismu par neizbēgamu un neizsakāmu parādību, tāpēc viņi uzskatīja par nepieciešamu prast pielāgoties apstākļiem. Ebreju glābšanu agudisti saskatīja ticībā un rituālos, Toras apguvē. Tāpēc partija bija lojāla jebkuram režīmam, kas saprata reliģijas nozīmi valstī stabilitātes saglabāšanai. AI raksturoja arī t.s. klusā diplomātija, kuras pamatā bija lūgumrakstu taktika (shtadlanut) ar mērķi neitralizēt lielāku ļaunumu. Otrkārt, AI atšķīrās no sionistiem (un ne tikai no viņiem) kultūrautonomijai jautājumā. Pēdējā, pēc viņu domām, vajadzēja dominēt reliģijai, tas ir, kultūrnacionālā autonomija viņiem nozīmēja reliģisku autonomiju. Bez šīs pazīmes autonomija agudistus neinteresēja. Šo nostāju noraidīja ne tikai sionisti, bet arī daļa buržuāzisko grupu un kreisi orientētās grupējumi (piemēram, Bunds). Treškārt, agudisti noliedza iespēju izveidot ebreju valsti Palestīnā un tāpēc konsekventi pretojās jebkādiem mēģinājumiem atjaunot ebreju valstiskumu Palestīnā bez „Dieva iejaukšanās“. Ceturtkārt, domstarpības ar sionistiem skāra izpratni par to, kādai vajadzētu būt ebreju kolonizācijai Palestīnā. Latvijas AI ideoloģi ar Palestīnas kolonizāciju galvenokārt saprata rūpes par Palestīnas ebreju un kolonistiem reliģiozitāti. Piektkārt, ortodoksi atšķīrās no sionistiem 1934. gada 15. maija apvērsuma novērtējumā. Demokrātijas likvidācija kā tāda agudistus maz uztrauca. Agudas vadība apvērsumu uzņēma labvēlīgi, jo jaunais režīms pozitīvi izturējās pret sinagogu. Varas iestādēm bija izdevīgi tas, ka ebreju ortodoksi vienmēr bija neiecietīgi pret materiālistisko racionālismu, izcēlās ar naidīgumu pret kreisajām strāvām, nepieņēma modernismu — vai tā būtu dažādi asimilācijas, liberālisma vai cionisma veidi. Turklāt AI biedri neizrādīja īpašu interesi par neebreju dzīvi, ja tas būtiski neietekmēja ebreju dzīvi. Arī pēc apvērsuma garīgā kontrole pār ebreju dzīvi Latvijā tika nodota AI klerikāļiem, kuriem jaunās paaudzes reliģiskā audzināšana bija prioritāte. Skolas jautājumā AI biedri par galveno uzdevumu uzskatīja ebreju skolas reliģiski nacionālā rakstura saglabāšanu. Šeit partija darbojās ciešā kontaktā ar rabinātu. Agudisti atbalstīja Dieva mācības ieviešanu mācību iestādēs un bija ješivu dibināšanas iniciatori. Sestkārt, agudisti uzskatīja ivritu tikai par kulta valodu, tāpēc sionistiskais plāns atdzīvināt ivritu šķita tiem zaimu. Visbeidzot, ne visas cionisma strāvas Latvijā (Ceirei Cion, sociālisti-sionisti) bija vienisprātis par ortodoksu veikto ebreju skolas klerikalizāciju, it īpaši pēc apvērsuma.
Analizējot AI un sionistus attiecības, tomēr jāņem vērā, ka ortodokso noraidījuma pakāpe dažādām cionistiskās kustības strāvām bija atšķirīga. Ar vispārējiem un reliģiskajiem sionistiem agudistiem bija vairāk saskares punktu nekā ar kreisajiem sionistiem un revizionistiem. Turklāt fašisma draudi mudināja ebrejus uz apvienošanos, un kopš 1930. gadu vidus var runāt par zināmu Latvijas Agudas lojalitāti pret Palestīnas celtniecību tās sionistiskajā variantā. Tomēr līdz pilnīgai savstarpējai sapratnei vēl bija ļoti tālu.
Agūdistu un sionistus attiecībās Latvijā papildu asumu piešķīra politiskā konfrontācija, it īpaši cīņa par vēlētājiem dažāda līmeņa vēlēšanās. Šajā ziņā AI biedru konfrontācija ar pretiniekiem bija ārkārtīgi asa. Arī pretinieki nepalika parādā.
Latvijas Republikā AI bija ietekmīga organizācija. Tās pārstāvji bija Tautas padomes, Satversmes sapulces un visu Latvijas Saeimas sasaukumu locekļi. Tomēr jāatzīst, ka šīs partijas ietekme balstījās kopumā nevis uz tās ideoloģiju, bet galvenokārt uz tās līdera M. Dubina popularitāti, kas izrietēja ne tik daudz no ortodoksijas ietekmes Latvijas ebreju vidū, cik no viņa aktīvas pārstāvniecības ebreju lietās.
Pēc apvērsuma AI partija tika likvidēta (1934) un tika izveidota sabiedriskā organizācija Mahane Israēls (Izraēla nometne), kas turpināja ortodoksu partijas darbu.
Literatūra: Voļkovičs B. Agudat Israēls — ebreju reliģiskā partija Latvijā (1920–1934) Ebreji Daugavpilī. Otrā grāmata. Daugavpils, 1999. 82.–95. lpp.