Vaintrobs Marks Daniloviс (1895, Kijeva — 02.1942) — filozofs, vēsturnieks, pedagogs. Pēc V. meitas Adas Mincas ziņām, dzimis Kijevā, pēc arhīva avotiem — Krustpilī, jurista ģimenē, studējis Maskavas un Kijevas universitātēs; Maskavas universitātes privātdocents. No 1920. g. dzīvoja Rīgā, pasniedza Krievu Universitātes Kursos, Rīgas Ebreju Tautas Konservatorijā, ebreju skolās, vadīja ebreju pedagoģijas kursus. 30. gadu beigās emigrēja uz ASV, taču atgriezās Latvijā. Pēc Latvijas pievienošanas PSRS atteicās sadarboties ar padomju varu. Nacistu Okupācijas laikā izdarīja pašnāvību.
V. — grāmatu autors dažādās filozofijas zinātnes nozarēs — loģikā, estētikā, vienīgās Rīgā iznākušās grāmatas par viduslaiku filozofijas vēsturi, kā arī par ebreju jautājumu, izcils orators, dēvēts par «Rīgas zeltamuti». Viņa filozofiski-zinātniskās intereses pievērsās jēdzieniem «nācija», «nacionālā apziņa». Mērena cionisma piekritējs, viņš bija iegrimis savas tautas nacionālās specifikas un likteņa filozofiskajā izpratnē. V. pievērsās bezapziņas mācībai, pieņemot, ka ebreju kultūras dzīvotspēja, izturība, tās specifisko iezīmju, ebreju nacionālās apziņas pastāvīgums izskaidrojams ar īpašas universālas raksturīpašības — metafiziski-psiholoģiskās «apperceptīvās masas» pastāvēšanu, kas neredzami vieno visu ebreju tautu. Jūtama dzīves filozofijas (V. Diltejs, G. Zimmels, jo īpaši O. Špenglers) ietekme, kurai bija raksturīga atteikšanās no eiropacentrisma kultūru pētniecībā, individuālā izziņa — vai tā būtu atsevišķa personība, atsevišķas tautas kultūras vēsture vai vesela vēsturiska ēra. Pēc V. domām, ebreju kultūras unikalitāte slēpās tās nesēju izkliedētībā pa dažādiem kontinentiem ilgu gadsimtu laikā vienotas teritorijas trūkuma dēļ. Ebreju kultūra izkrita no slēgtā cikla «dzimšana—attīstība—nāve». Tāpēc «pasaules sajūtas slepenā valoda» (Špenglers) ir pieejama tikai tam cilvēkam, kura dvēsele pieder dotajai kultūrai, jo viņš spēj pareģiski paredzēt tās likteni. Jau 1922. g. V. otrajā darba «Par nacionālās jaunrades problēmu» daļā paredzēja drīzu ebreju izrāvienu no dzīves laikā uz dzīvi telpā: Palestīnas iegūšana novērsīs asimilācijas draudus, nacionālās savdabības iznīcināšanas bīstamību.
Sast.: Par nacionālās jaunrades problēmu: 2 d. Rīga, 1921 — 1922; Loģikas mācību grāmata. Rīga, Krievu Universitātes Kursi, 1923; Eseja par Anrī Bergsona filozofiju. Rīga, 1927; Viduslaiku filozofijas vēsture. Rīga, 1928; Judaisma ētika. Rīga, 1929; Galutas ebreja dvēsele: sociāli-psiholoģiska pētījuma mēģinājums. Rīga, 1932.
S. Kovalčuka