Šteinbergs Icháks Nahmans (1888, Dvinska, tagad Daugavpils, Latvija – 1957, Ņujorka), krievu revolucionārās kustības darbinieks, viens no ebreju teritoriālistiskās kustības vadītājiem (skat. Teritoriālisms), rakstnieks un publicists. Dzimis tirgotāja ģimenē, kurā tradīcijām uzticīgumu papildināja apgaismības tendences (Šteinberga māte bijusi ebreju literārā kritiķa Ba'al-Mahašavota māsa). Šteinbergs ieguva ebreju izglītību un visu mūžu ievēroja ebreju reliģisko tradīciju (pat SR partijas rindās un pirmajā padomju valdībā).
Mācījās Maskavas universitātē, no kuras tika izslēgts revolucionārās darbības dēļ; izglītību pabeidza Heidelbergas universitātes juridiskajā fakultātē Vācijā. Doktora disertācija «Nozieguma jēdziens Talmudā» publicēta vācu valodā 1910. gadā. Tajā pašā gadā atgriezās Krievijā, kļuva par zvērināta advokāta palīgu Maskavā, vēlāk strādāja par avīzes redaktoru Ufā.
No 1906. gada — SR partijas biedrs. Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas vadīja partijas organizāciju Ufā. Viens no Kreiso SR kustības vadītājiem, kas atbalstīja boļševikus un piedalījās Oktobra apvērsumā. Pirmajā (dibināšanas) Kreiso Sociālistu-revolucionāru-internacionālistu partijas (KSRIP) kongresā 1917. gada novembrī ievēlēts CK sastāvā. 1917. gada 12. decembrī Šteinbergs kļuva par Tieslietu tautas komisāru (ministru) boļševiku-KSRIP koalīcijas valdībā Ļeņina vadībā. Tika ievēlēts par Satversmes sapulces deputātu no Ufas. Savā amatā Šteinbergs centās apturēt padomju varas represīvo orgānu represijas; pēc viņa rīkojuma daži politieslodzītie tika atbrīvoti, lai gan vairākos gadījumos Čekas priekšsēdētājs Dzeržinskis un citi boļševiku vadītāji iebilda. 1918. gada 15. martā Šteinbergs, tāpat kā pārējie KSRIP pārstāvju tautas komisāri, atkāpās no valdības protestu Brestas miera līguma noslēgšanas.
2. KSRIP kongresā Šteinbergs asi uzbruka boļševikiem. 1919. gada februārī tika arestēts ar Čeku, maijā pārvests mājas arestā. 1920. gada pavasarī vadīja KSRIP CK vairākumu, kas iestājās par «cīņas ar padomju varu atteikšanu.»
1922. gadā Šteinbergs devās uz ārzemēm. Apmetās Berlīnē, vadīja partijas ārzemju delegāciju. Bija viens no Kreiso SR izdevniecības «Skify» vadītājiem. No 1926. līdz 1937. gadam bija autors un redaktors jidiša grāmatu sērijai «Freye Shriftn far dem yidishn sotsialistishn gedank» («Brīvas publicēšanas ebreju sociālistiskai domai»), kurā formulētas «ētiskā sociālisma» idejas.
Šteinbergs ir daudzu darbu autors krievu, jidiša, vācu un angļu valodā. Labi zināmākās grāmatas: «Marija Spiridonova» (angļu val., 1935; jidišā un ivritā, 1936), «Revolūcijas morālā seja» (jidišā un krievu val., 1925), «Vardarbība un terors revolūcijā» (vācu val., 1931), «Revolūcijas darbnīcā» (angļu val., 1953, 1955), kā arī memuāri «Als ich Volkskommissar war» (vācu val., 1929).
Pēc nacistu nākšanas pie varas Vācijā Šteinbergs kļuva par teritoriālisma aizstāvi. 1935. gadā tika ievēlēts par Teritoriālistu organizāciju līgas (vēlāk — Freylant līga) priekšsēdētāju, meklējot patvērumu ebrejiem, kas nevarēja doties uz Palestīnu. Lielu enerģiju veltīja «Kimberlijas projektam» Austrālijā; pēc tā neveiksmes 1943. gadā devās uz Ņujorku. Piemiņas rakstu krājums «Itskhok Nakhman Shtaynberg Gedenk-Bukh» publicēts Ņujorkā 1961. gadā.