Šeins Pāvels Vasiļjevičs (1826, Mogiļeva – 1900, Rīga), krievu etnogrāfs, folklorists, lingvists. Dzimis ebreju tirgotāja ģimenē. No 13 gadu vecuma bijis daļēji paralizēts un visu mūžu staigājis ar kruķiem. Šī iemesla dēļ nav varējis apmeklēt ješivu un mācījies pie mājskolotāja, kas viņā iedvesis interesi par ebreju literatūru. 1843.–46. gadā ārstējies Maskavas slimnīcā, kur ar personāla palīdzību apguvis krievu un vācu valodu. Pēc slimnīcas nav vēlējies atgriezties pastāvīgās apmešanās joslā un 1848. gadā pieņēmis kristietību (luterānismu), pēc kā notikusi pilnīga šķiršanās no ģimenes. 1851. gadā Šeins beidzis vācu skolu pie Svētā Miķeļa luterāņu baznīcas, rakstījis dzejoļus jidišā — vācu dzejnieku imitācijas. Skolēna spējas, kuru aizrāvuši tulkojumi un literārā jaunrade, ievērojis dzejnieks F. Millers, kas mācījis šajā skolā. Vēlāk viņš kļuvis par Šeina draugu, un viņa dēls V. Millers — par folklorista pirmo biogrāfu.
Šeins bijis audzinātājs muižnieku mājās (1851.–60. g.), strādājis par skolotāju valsts skolās Tulā, Kalugā, Vitebskā (1861.–81. g.), 1861. gada vasarā pēc L. Tolstoja uzaicinājuma mācījis krievu valodu Jasnaja Poļanas skolā. Mājskolotāja darba gados ciesis no vientulības, ilgojies pēc ģimenes, kas viņu noraidījusi, rakstījis F. Milleram, ka pāreja kristietībā, tāpat kā daudz cits viņa dzīvē, bijusi kļūda.
1856.–59. gadā krievu sabiedrisko darbinieku un zinātnieku, kas grupējušies ap F. Glinku, ietekmē Šeins aizrāvies ar folkloras vākšanu, tuvojies Krievu literatūras cienītāju biedrībai pie Maskavas universitātes. Šeins iekļāvies A. S. Homjakova, K. Aksakova un citu slāvofilu pulkā. 1859. gadā ar Aksakova un Homjakova atbalstu izdots viņa pirmais darbs „Krievu tautas bilīnas un dziesmas“ Krievijas Vēstures un senlietu biedrības „Lasījumos“. Publikācija iemantojusi slavenā krievu folkloras vācēja A. N. Afanasjeva atzinību. Vēlāk Šeins paplašinājis šo krājumu, ierakstījis arī Krievijas izlokšņu paraugus un baltkrievu folkloru.
No 1871. gada strādājis Krievijas Geogrāfijas biedrībā, tajā pašā gadā rokraksts „Baltkrievu tautas dziesmas“ (1874) apbalvots ar biedrības mazo zelta medaļu. No 1876. līdz 1900. gadam V. Millera izdotā „Etnogrāfiskā apskata“ lappusēs Šeins publicējis savas piezīmes un raksti. 1881. gadā devies atvaļinājumā un apmetās Pēterburgā. Ja. Grota uzdevumā no 1886. gada piedalījies akadēmiskās krievu literārās valodas vārdnīcas sastādīšanā. Tautas frazeoloģijas iekļaušana vārdnīcā ir Šeina nopelns.
Šeina galvenie darbi: „Krievu tautas dziesmas“ (1870), „Materiāli Krievijas Ziemeļrietumu apgabala krievu iedzīvotāju sadzīves un valodas izpētei“ (1.–3. sēj., 1887.–1902. g.; Šeins tajā laikā tika uzskatīts par autoritatīvāko Krievijas ziemeļrietumu sadzīves un izlokšņu speciālistu), „Lielkrievs savās dziesmās, rituālos, paražās, ticējumos, pasakās, leģendās u. tml.“ (1. sēj., 1.–2. izd., 1898.–1900. g.). Pie materiāla daudzveidības Šeina krājumi izceļas ar skaidru struktūru un sistematizāciju, pie tiem griezušies N. A. Nekrasovs, A. N. Ostrovskis, M. P. Musorgskis un citi.