Šenkmans Bērs Isakovičs (16.02.1922, Rīga) – strādnieks. Dzimis Šenkmana Isaka Jurjeviča (1894, Polocka, Baltkrievija – fašisti nogalinājuši geto 1941. gadā, Rīga) un Šenkmanes Sofijas (1898, Lietuva – fašisti nogalinājuši geto 1941. gadā, Rīga) ģimenē. Beidzis Rīgas skolu (1929.–1939. g.), bijis strādnieks cepuru fabrikā „Rīgas Velūrs“ (1940.–1941. g.). Ģimenei nav izdevies evakuēties. Kopā ar vecākiem un māsu nokļuvis Rīgas geto. Māsu – Šenkmani Idu Isakovnu (1928, Rīga) – fašisti nogalinājuši 1941. gada beigās. Viņa brālis Šenkmans Makss Isakovičs (1912) tajos gados mācījies Itālijā, no kurienes vēlāk pārcēlies uz Erevānu (Armēnijas PSR). 1943. gadā fašisti nosūtīja Bēru uz koncentrācijas nometni Porhovā, Pleskavas apgabalā. Viņš aizbēga, partizānu vienības sastāvā cīnījies pie Ļeņingradas (1943.–1944. g.), dienējis Padomju Armijā (1944.–1947. g.). Apbalvots ar medaļu „Par uzvaru pār Vāciju Lielajā Tēvijas karā 1941.–1945. g.“. Pēc demobilizācijas atgriezies Rīgā, strādājis par noliktavas pārzini kombinātā „Somdaris“ (1948.–1962. g.), bijis dispečers rūpnīcā „Veldze“ (1962. g.), strādnieks vagonu rūpnīcā (1962.–1963. g.), noliktavas pārzinis Proletāriešu rajona ēdnīcā Nr. 12 (1962.–1963. g.), strādājis par ekspeditoru Maskavas rajona sabiedriskās ēdināšanas trasta ēdnīcā Nr. 9 (1964.–1971. g.).

Laulībā ar Šenkmani (Eingorenu) Bellu Abramovnu (1925, Rīga) piedzimušas meitas Šenkmane Sofja Borisovna (1947, Rīga) un Šenkmane Ida Bērovna (1957, Rīga).

1971. gadā saņēmis atļauju emigrēt uz Izraēlu, kur no 1934. gada dzīvojusi viņa māsīca (tēva brāļa meita) Vollina (Šenkmane) Rina Davidovna (1924, Rīga).

N. Voronova

Šenkmans Isaks Jurjevičs (1894–1941) – tēvs
Šenkmane Sofija (1898–1941) – māte
Šenkmans Makss Isakovičs (1912) – brālis
Šenkmane Ida Isakovna (1928–1941) – māsa
Šenkmane (Eingorena) Bella Abramovna (1925) – sieva
Šenkmane Sofja Borisovna (1947) – meita
Šenkmane Ida Bērovna (1957) – meita
Vollina (Šenkmane) Rina Davidovna (1924) – māsīca