Nuroks Markuss – Latvijas reliģiozā cionistu «Mizrahi» partijas vadītājs, kura personība iemiesoja šo virzienu valstī. Dzimis Tukumā rabīna ģimenē. Viens no Markusa senčiem Giršs Nuroks bija Jelgavas (Mitavas) garīgais rabīns. N. beidza ješivu Lietuvā un kļuva par rabīnu. 1913. g. viņš no tēva Cvī Nuroka pārņēma Jelgavas (Mitavas) galvenā rabīna amatu. Viņš arī studēja Maskavas universitātē. Politisko darbību rabīns sāka vēl cariskajā Krievijā. Viņš agri pievienojās cionistu kustībai. Rabīns bija aktīvs «Mizrahi» dalībnieks no tās dibināšanas. 1902. g. N. bija Kurzemes delegāts Krievijas cionistu konferencē Minskā. Gadu vēlāk viņš piedalījās ĀSO 6. kongresa darbā kā «Mizrahi» delegāts, kur uzstājās ar asu runu pret Ugandas plānu. Pirmā pasaules kara laikā viņš aizbrauca vispirms uz Petrogradu, tad uz Maskavu, kur no 1915. līdz 1921. g. bija slavenā rabīna J.I.Mazes Maskavas ebreju kopienas priekšsēdētāja vietnieks. Šajā periodā viņš, būdams Bēgļu komitejas saimnieciskās pārvaldes vadītāja vietnieks, daudz darīja ebreju bēgļu palīdzībai. Pēc 1917. g. Februāra revolūcijas N. izveidoja nacionāli reliģisko partiju «Masoret ve-herut» («Tradīcija un brīvība»). 1919. g. viņš tika arestēts no ČK, taču drīz atbrīvots. 1921. g. rabīns atgriezās Latvijā un iesaistījās aktīvā sabiedriskajā-politiskajā darbībā: viņu uzreiz ievēlēja par ebreju kopienu kongresa priekšsēdētāju un viņš vadīja «Mizrahi» partiju.

N. bija visu četru Latvijas Saeimas deputāts. N. aktīvi uzstājās pret diskrimināciju pret ebrejiem un antisemītismu Latvijā un pasaulē. Savā parlamentārajā karjerā N. pierādīja sevi kā Latvijas patriots, vienlaikus enerģiski cīnoties par visu nacionālo minoritāšu tiesībām Latvijā. Starptautiskie sakari N. un jo īpaši viņa vizīte ASV 1934. g. decembrī — 1935. g. sākumā bija svarīgi cīņā pret antisemītismu Latvijā.

Mēģinājumi dot iespēju S. Dubnovam, M. Nurokam, M. Dubīnam un citiem izbraukt no Latvijas pēc 1940. g. notikumiem nesanāca. 1941. g. 3. februārī «Mizrahi» vadītājs tika arestēts, 14 mēnešus pavadīja ieslodzījumā un tika izsūtīts uz Sibīriju, taču 1943. g. pēc ASV prezidenta F.D.Rūzvelta personīgā lūguma saņēma iespēju izbraukt no PSRS. Viņš izbrauca uz Ņujorku, kur veicināja ANO GA 1947. g. 29. novembra lēmuma pieņemšanu par Izraēlas valsts izveidošanu. No 1947. g. (pēc citiem datiem no 1948. g.) N. dzīvoja Erec-Israēlā. Šeit no 1949. g. līdz nāvei viņš bija Izraēlas valsts Knesetas (parlamenta) deputāts, kā arī valdības loceklis — pasta ministrs (1952). Ir ziņas, ka viņš bija kandidāts uz valsts prezidenta amatu. Rabīns bija no Latvijas un Igaunijas cēlušos ebreju biedrības goda priekšsēdētājs Izraēlā. Viņa vārdā nosaukta viena no reliģiskā ZRI «Mossads» (Rabīna Kuka institūta) nodaļām Jeruzalemē. 1962. g. N. nomira Telavivar un tika apglabāts Jeruzalemē.