Medems Vladimirs Davidovičs (partijas pseid. Grīnbergs, Goldblats) (1879, Libava ― 1923, Ņujorka) ― politiskais un sabiedriskais darbinieks, publicists. Kara ārsta (vēlāk kolēģijas padomnieka) dēls, tika kristīts no vecākiem. Minskas ģimnāzijā mācoties, sāka studēt ivritu. 1898. g. iestājās Kijevas universitātē, 1899. g. par piedalīšanos studentu nemieros izslēgts un izsūtīts uz Minsku. No 1900. g. bija viens no Minskas Bunda organizācijas vadītājiem, tajā pašā laikā strādāja ebreju periodiskajā presē (avīzēs «Der Veker», «Der Minsker Arbeter»). 1901. g. Minskā arestēts, izsūtīts uz Austrumsibīriju, bēga un drīz emigrēja. Studēja Bernes universitātē, nodarbojās ar propagandas darbību studentu pulciņos no Krievijas. No 1903. g. ― Bunda ārzemju delegācijas loceklis, pārstāvēja partiju RSDSP 2. kongresā. 1904. g. Bunda biļetenā publicēja vairākus rakstus par nacionālo jautājumu, kas veidoja 1906. g. izdotu brošūru «Sociālisms un nacionālais jautājums», kura tika daudzkārt pārpublicēta un iekļauta Harkovas 1923. g. izdotajā padomju izdevumā «Marksisms un nacionālais jautājums». 1905.—1908. g. dzīvoja Krievijā, veica partijas darbu Viļņā, bija viens no vadošajiem Bunda izdevumu «Naše slovo», «Naša tribuna», «Poslednie izvestija», «Di folkscajtung», «Di hofenungs», «Der morgenštern» u. c. darbinieki un redaktori. Literārie pseidonīmi ― Marks, M. Viņickis, G. Rafs, Ben Dovids.
1906. g. Bunda 7. kongresā Leipcigā tika ievēlēts CK, 1907. g. bija RSDSP 5. kongresa prezidija loceklis. 10. gadu sākumā publicējās krievu («Vestnik Jevropy», «Dens»), krievu-ebreju («Jevrejskij mir», «Jevrejskoje obozrenije») un vācu («Noje cait») preses izdevumos. 1912. g. dzīvoja Vīnē, rediģēja Varšavas Bunda nedēļas izdevumu «Lebnsfragen» (slēgts pēc Nr. 2), par ko 1913. g. tika arestēts Kauņā; 25 mēnešus atradās izmeklēšanā, 1915. g. maijā notiesāts uz 4 gadiem katorgā, taču smagā stāvoklī nonāca Varšavas cietuma slimnīcā, no kurienes tika atbrīvots 1915. g. augustā, kad pilsētā ienāca vācu karaspēks. 1915.—20. g. bija viens no Bunda vadītājiem Polijā, vadīja ebreju laicīgo skolu izglītību, tika padzīts no vācu varas iestādēm. Bija petīcijas iniciators vācu okupācijas varas iestādēm par jidiša atzīšanu kā ebreju oficiālo valodu un par skolām ar mācībām jidiša valodā. 1920. g. (1921. g. sākums?) emigrēja uz ASV, strādāja avīzē «Forverts» un citos jidiša valodā iznākošos periodiskajos izdevumos. M. publicistiskie raksti daļēji iekļuvuši krājumos «Zihroynes un artiklen» («Atmiņas un raksti», 1917) un «Fun majn noticbuh» («No manas piezīmju grāmatiņas», 1920). Sieva ― G.Medeme, publiciste, Bunda biedre.

Darbi: No manas dzīves. 1923; Cara cietumos… L., 1924.