Lifšics Fridmans Aleksandrs (28.08.1883, Rīga ― 10.01.1980, Santjago, Čīle) ― ārsts, antropologs. Pētnieks endokrinoloģijas, fizioloģijas, kā arī Čīles indiāņu etnogrāfijas un vēstures jomā, viens no svarīgākajiem Čīles kreisā kustības ideologiem. Uzaudzis Rīgā. Tēvs, Ārons Lifšics, ― tehniķis-litogrāfs. Māte, Frīda Fridmane, ― māksliniece. 1901. g. beidzis Imperatora Nikolaja I ģimnāziju Rīgā. Iestājās Berlīnes universitātes Medicīnas fakultātē. 1905. g. iestājās Krievijas sociāldemokrātiskajā partijā (boļševiku frakcija). 1905. g. martā pārtrauca mācības, lai piedalītos revolucionārajā darbībā Rīgā, 1906. g. atjaunoja mācības ― vispirms Cīrihē, pēc tam Getingenē, 1907. g. saņēma diplomu. Diplomdarbs par tēmu «Idiopātiskā osteoporoze» tika atzīmēts ar goda zīmi. 1908.―12. g. strādāja Getingenes universitātes Salīdzinošās fizioloģijas institūtā profesora Maksa Brāvera vadībā, pētīja CNS fizioloģiju, kā arī endokrīno dziedzeru salīdzinošo fizioloģiju. 1914. g. maijā apprecējās ar Margaritu Fogel-Lahu (bērni ― Marione (dz. 1915), Justīne (dz. 1925)).
Pirmā pasaules kara laikā bija privātdocents Bernes universitātē. 1916. g. strādāja Eigena Šteinaha laboratorijā. 1916.―26. g. bija Jurjevas (Tartu) universitātes fizioloģijas profesors.
1926. g. L. bija jāizbrauc, lai izārstētu tuberkulozi, tāpēc viņš piekrita ieņemt profesora amatu Konsepsjonas Universitātē Čīlē. Ieradās Čīlē 1926. g. septembrī, organizēja un attīstīja vietējo fizioloģijas institūtu, vadīja to līdz 1936. g. 1927. g. tika iecelts par pirmo dekānu jaunajā Medicīnas fakultātē Konsepsjonas Universitātē un organizēja Bioloģijas zinātnisko biedrību, Francijas Bioloģijas biedrības nodaļu. 1934.―35. g. izdeva Madridē mācību grāmatu «Praktiskās fizioloģijas kurss». 1939. g. beigās domstarpību ar vadību dēļ neatjaunoja līgumu ar universitāti un pārcēlās uz Santjago, pēc veselības ministra Eduarda Krosa Koka lūguma pārņēma pētniecības institūta vadību pie nacionālā veselības dienesta. 1941. g. ieguva Čīles pilsonību, 1943. g. kopā ar dzejnieku Pablo Nerudu svinīgi tika uzņemts Čīles komunistiskās partijas rindās.
1944. g. saņēma ASV Šarla Leopolda Maijera prēmiju par sasniegumiem vēža izpētes jomā. L. pētījumi indiāņu kultūras jomā un viņa izdotās grāmatas ietekmēja kreisās kustības ideoloģiju attiecībā pret šo iedzīvotāju grupu. 1946. g. Čīles valdības vārdā vadīja ekspedīciju indiāņu dzīves izpētei Ugunszemē. Priekšvārdā grāmatai «Rasu problēma Amerikas iekarošanā un rasu krustošanās» Pablo Neruda nosauca viņu par svarīgāko cilvēku Čīlē. 1970. g. saņēma valsts prēmiju par pētījumiem endokrinoloģijas un medicīnas jomā. 1972. g. tika uzņemts Čīles Zinātņu akadēmijas goda locekļos. Miris ebreju veco ļaužu namā. Pēc viņa nāves 1983. g. tika dibināts viņa vārdā nosaukts zinātniski pētnieciskais institūts.

M. Barkahans