Landau Grigorijs (Gabrielis) Adolfovičs (1877, Pēterburga – 1941, Soļkamas Usoļlagas nometnes punts; Moļotskas apg.) — publicists; sabiedriskais darbinieks. A. J. Landau dēls. Pabeidza Pēterburgas Universitātes Juridisko Fakultāti (1902). Publicēja krieviski-ebreju („Ebreju bibliotēka“; „Voshod“; „Ebreju pasaule“) un krievu periodiskajos izdevumos. Viens no „Ebreju Demokratiskās Grupas“ (1904) un Savienības Krievijas ebreju tautas pilnīga līdztiesīguma sasniegšanai (1905) radītājiem. No 1905. gada beigām — ievērojams Kadetpartijas darbinieks. Vienlaikus strādāja OPE (1915.–18. gadā tā komitejas galvenais; no 1920. gada Biedrības Padomes loceklis); piedalījies Augstākās Ebreju Zināšanu Skolas dibināšanā. 1917. gada decembrī ievēlēts par Petrogradas Ebreju Kopienas Izpildkomitejas locekli pēc „Ebreju Demokratiskās Grupas“ saraksta. 1918. gada maijā — ebreju kopienu kongresa sasaukšanas Maskavā komisijas vadītājs. Emigrēja uz Vāciju; 1921.–31. gadā kadetpartijas avīzes „Ruļ“ (Berlīne) atbildīgā redaktora vietnieks. 1938. gadā emigrēja uz Latviju; apmetās Rīgā; sadarbojās avīzē „Segodnja“. 1941. gadā PSRS NKVD orgāni arestēja; 1941. gada 14. jūnijā deportēts no Rīgas.

Grāmatu autors: „Nacionālistiskās radīšanas bezspēcīgums“ (1907); „Polijas-Ebreju attiecības“ (1915); „Eiropas krēsla“ (1923); „Epigrāfi“ (1927).