Laks Harijs Calelovičs (10.03.1925, Rīga) — ģeologs. Tēvs — Caless Jēkabovičs (1890–1944); sieviešu apavu modelētājs; Rīgas tirdzniecības firmas īpašnieks; māte — Hanna (1886–1968); Rīgas tirdzniecības firmas īpašniece; māsa — Dora (dz. 1917); pusbrālis Iļja (dz. 1910) un pusmāsa Tatjana (dz. 1906). 1925.–39. gadā ieguva mājas audzināšanu; iestājās 2. klasē vācu skolā; mācījies Rīgas Sabiedriskajā Ģimnāzijā. Šajā laikā tēvs uzbūvēja māju Palestīnā; 1936. gadā tur aizbrauca brālis Iļja. 1940. gadā pēc Rīgas Padomju karaspēka ieṇemšanas vecāku firma nacionalizēta. L. ģimene deportēta no Latvijas uz Sibīriju. 1941. gada 15. jūlijā L. ģimene ieradās Kanskā; tad nosūtīta uz Anciras ciemu; tur strādāja Vorošilova vārdā nosauktajā kolhozā. 1941. gada rudenī L. saṇēma atļauju apmeklēt skolu. 1941. gada 12. decembrī L. tēvs arestēts; nosūtīts nometnē pie Krasnojarskas. 1942. gada jūnija sākumā arī L. arestēts; nogādāts Krasnojorskā; pēc tam Turā. Iestājies vidusskolā; bet izslēgts no tās; nosūtīts roku rakti grāvjus; zāģēt malku un ūdens vedēja darbā. Apguvis mucinieka amatu. 1943. gada rudenī iecelts par lokomobiļa motorista elektrostacijas. 1944. gada vasarā mobilizēts frontē; izbrauca uz 320. rezerves pulku Omskā. Mātei un māsai atļāja izbraukt no Turas uz Urāliem pie mātes brāļa. Tajā laikā pienāca ziṇa par tēva nāvi nometnē (miris 19.02.1944).
Frontē L. iecelts par izlūku nodaļas komandieri; norīkots 70. Armijas artilērijas pulka 2. Baltkrievijas frontes izlūku rotā; piedalījies militārajās operācijās Polijā un Vācijā; pēc tam pārcelts uz pulka štābu par tulku. Saṇēmis smagu ievainojumu; pēc kura atgriezies pulkā; piedalījies Speciālās Nodaļas darbā kā tulks. 1945. gada oktobrī demobilizēts; aizbrauca pie mātes un māsas Sverdlovskā; decembrī — uz Rīgu pie māsīcas. Rīgā iestājies autoskolā; ieguvis kravas automobiļa šofera profesiju; strādājis speciālajā tālpārvadājumu autobataljonā; spērķu fabrikas garāžā. Pārcēlies uz Ļeṇingradu; iestājies vieglās rūpniecības industriālajā technikumā.
1947. gada 25. maijā pieṇēmies darbā par strādnieku ģeoloģiskajā ekspedīcijā Koļskas pussalā; 1947. gada 1. novembrī pieṇēmies darbā Karēliešu-Somu Zinātniski Pētnieciskās Bāzes PSRS Zinātṇu Akadēmijas Petrozavodskas ģeoloģijas sektorā. Tajā laikā tulkoja V. Tannera grāmatu par Fennoskandijas ģeoloģiju. 1949. gada rudenī mācījās diatomeju analīzē Ļeṇingradā. 1950. gada pavasarī piedalījās diatomeju analīzes laboratorijas dibināšanā Sainavolokā.
1952. gadā saṇēma diplomu par pilna apmācību kursa pabiegšanu diatomeju analīzē. 1954. gadā izdeva savu pirmo grāmatu — „Rietumu Karēlijas kvartāra nogulumu diatomejas“. 1955. gadā māte L. pārcēlās uz Izraēlu. 1956. gada novembrī ar PSRS ZA Prezidija lēmumu L. pārcelts uz jaunākā zinātniskā darbinieka amatu ar personīgo amatalgu.
1958.–65. gadā mācījās Republikāniskajā Neklātienes Vidusskolā; pēc tam iestājies Maskavas Valsts Universitātes Ģeogrāfijas Fakultātē (ar prof. K. Markova un izglītības ministra V. Eļutina palīdzību). Nokārtoja eksāmenus eksternātā. 1966.–70. gadā mācījās aspirantūrā; pēc kandidātu disertācijas aizstāvēšanas turpinājis zinātnisko darbu.
1978. gadā apmeklēja Vāciju. 1987.–91. gadā strādāja pie Karēlijas Medicīnas-Ģeogrāfiskā Atlantas. Pēc pensionēšanās pabeidza ekskursiju vadītāju kursus; vadīja ekskursijas pa Petrozavodskas vēsturiskajām vietām. 1989. gadā veica braucienu uz Izraēlu. 1992. gadā reabilitēts; saṇēma reabilitācijas apliecības par tēvu; māti un māsu. 90. gados pārcietis insultu. Strādā pie grāmatām „Stāsts, kam nav nosaukuma“; „Likteṇa varā“; atmiṇām „Māja Zareku“.
Pirmā sieva — Agnese Verts; otrā sieva — Nadežda Gorjunova; dēls Sergejs.

Darbi: Rietumu Karēlijas kvartāra nogulumu diatomejas. Ļeṇingrada: Ļeṇingradas ZA Nodaļas izdevniecība, 1954.

I. Brod