Gruzenbergs Oskars (Izrails) Osipovičs (Josifovičs) (1866, Jekaterinoslavļa – 1940, Nica, Francija) – jurists, sabiedriskais darbinieks. Rakstnieka un sabiedriskā darbinieka Samuila Gruzenberga brālis. Pabeidzis Kijevas universitātes Juridisko fakultāti (1889), noraidīja priekšlikumu palikt pie katedras profesūras sagatavošanai kristianizācijas prasību dēļ. Apmetās Pēterburgā, drīz vien kļuva par vienu no slavenākajiem galvaspilsētas advokātiem, taču kā ebrejs ilgi nevarēja iegūt zvērināta advokāta titulu (ieguva tikai 1905. gadā). Līdztekus krimināllietām bieži uzstājās kā aizstāvis pazīstamu literātu un sabiedrisko darbinieku prāvās (M. Gorkija, K. Čukovska, P. N. Miļukova, V. G. Koroļenko u. c.), politiskos procesos (Pēterburgas Strādnieku deputātu padomes locekļu lieta, deputātu parakstītā „Viborgas aicinājuma“ lieta u. c.). G. uzstāšanās kā advokātam procesā par dalībniekiem 1905.–07. gadu revolūcijā militārajos tiesā bieži glāba apsūdzamos no karātavām. Īpašu popularitāti viṇam atnesa dalība specifiski ebreju procesos. Lietā par D. Blondesa apsūdzību par mēginājumu rituālslepkavībā (1900.–02.) G. panāca pirmā (notiesājoša) sprieduma kasāciju un apsūdzētā attaisnošanu. Krievvalstisku popularitāti ieguva G. uzstāšanās procesos par ebreju pogromos Kišiṇevā un Minskā, par P. Daševskas mēginājumu uz melnsimtnieciskā publicista P. Krušovana dzīvību (1903). G. advokātu karjeras kulminācija — dalība M. Beilisa lietā kā galvenajam aizstāvim. No 1905. gada rudens — kadetpartijas biedrs, 1907. gadā kandidēja no Viļṇas guberṇas uz 2. Valsts Domi, taču ievēlēts netika. Tajā pašā gadā juridiskos padomus sniedza ebreju deputātu grupai 3. Valsts Domē. No 1912. gada — politbirojā, atbalstot ebreju deputātus 4. Valsts Domē. 1917. gadā tuvinājās cionistu, ievēlēts pēc vienotā ebreju saraksta par deputātu Viskrievijas Satversmes sapulcē. Pilsoṇu kara laikā 1918.–19. gadā vadīja Ebreju pašaizsardzības padomi un Palīdzību pogroma upuriem. 1920. gadā emigrēja. 1921.–23. gadā dzīvoja Berlīnē, 1926.–32. gadā – Rīgā. No 1929. gada — Latvijas ebreju pārstāvis Ebreju aģentūrā, tad ievēlēts par tās Padomes locekli. 1929. gadā bija Krievu Juridiskās biedrības Latvijā dibinātājs un tās žurnāla „Likums un tiesa“ (izdots līdz 1938. gadam) iniciatōrs — vienīgā periodiski iznākošā izdevuma juridiskos jautājumos visā krievu emigrācijā. Pēdējos dzīves gadus pavadīja Francijā, strādājot pie memuāriem. 1950. gadā G. atliekas pēc viṇa testamenta pārapglabātas Izraēlā.

Darbi: Вчера. Parīze, 1938; Очерки и речи. Ṇujorka, 1944.

REE; G. Smirins