Rīga — ostas pilsēta Baltijas jūrā, Latvijas galvaspilsēta (no 1991. gada — atkal neatkarīga republika). Pirmā liecība par ebreju uzturēšanos Rīgā attiecas uz 1536. gadu, kad pilsētas pilsoņi pieprasīja no varas iestādēm neielaist pilsētā iebraucošos ebrejus. 1561. gadā tika ieviests aizliegums iebraucošajiem ebrejiem tirgoties, bet 1593. gadā Sigismunds III aizliedza ebrejiem iebraukt Rīgā. Tomēr, neraugoties uz aizliegumiem, ebreji turpināja iebraukt Rīgā, un viņiem tika atļauts pēc nodokļa samaksas īslaicīgi dzīvot pilsētā, tirgoties ar mazumtirdzniecību gadatirgu laikā un pirkt vietējos ražojumus izvešanai no Rīgas. Zviedri turpināja poļu varas iestāžu politiku. Viens no Zviedrijas karaļa Gustava II Ādolfa privilēģijām noteica: „lai nekādi ebreji un ārzemnieki Vidzemes pilsoņu kaitējumam neticis ciestu“. Neskatoties uz šo lēmumu, ebreji ieradās Rīgā ar laivām un veda no tām tirdzniecību. No 1638. gada ebrejiem, kas iebrauca Rīgā, bija jāapstājas īpašā ebreju sētā; 1666. gadā tika publicēti noteikumi, kas reglamentēja ebreju uzturēšanos šādā sētā. 1700. gadā, pēc tam, kad Ziemeļu kara sākumā Polijas karaļa Augusta II karaspēks divas reizes aplenca Rīgu un ebreju sēta, kas atradās pilsētas nomalē, tika nodedzināta, ebrejiem atļāva dzīvot pilsētā. Taču 1709. gadā atkal iznāca aizliegums viņu dzīvošanai Rīgā, un visi, izņemot vienu, to pameta. Pēc Rīgas ieņemšanas ar krievu karaspēku vietējiem iedzīvotājiem tika atstātas visas iepriekšējās privilēģijas, tajā skaitā saglabāts aizliegums ebrejiem iebraukt pilsētā. 1715. gadā izņēmuma kārtā divām ebreju ģimenēm tika atļauts dzīvot Rīgā. Laika gaitā krievu varas iestādes pārstāja ievērot šos aizliegumus, un Rīgas ebreju iedzīvotāju skaits auga. 1725. gadā Rīgā tika atļauts atvērt ebreju kapsētu. 1727. gadā iznāca ķeizarienes Katrīnas I rīkojums par ebreju izraidīšanu no Krievijas, un Vidzemes gubernators lika ebrejiem pamest pilsētu. Atļauts palikt bija tikai dažām ģimenēm. Pēc Elizabetes rīkojuma par ebreju izraidīšanu no Krievijas (1742) arī šīs ģimenes pameta Rīgu. Rīgas pilsoņu lūgums atļaut ebreju tirgotājiem iebraukt Rīgā tirdzniecībai, ko atbalstīja impērijas senāts, tika noraidīts ķeizarienes, kas uz senāta lēmumu uzrakstīja rezolūciju: „no Kristus ienaidniekiem nevēlos ieinteresētus ienākumus“. 1764. gadā pēc ķeizarienes Katrīnas II rīkojuma četru ebreju tirgotāju ģimenēm (36 cilvēki) kopā ar kalpotājiem tika atļauts apmetties Rīgā; viņi dibināja pilsētas ebreju kopienu. Tas bija saistīts ar Katrīnas II plānu apmetināt ebrejus Jaunkrievijā, bet Rīgā bija jādarbojas centrālajai ebreju iestādei šī plāna realizācijai. Rīgā sāka ierasties arī citi ebreji. Pēc vietējo tirgotāju un amatnieku pieprasījuma iebraucošajiem tika noteikts dzīvot ebreju sētā pilsētas nomalē, bet pilsētā būt ne vairāk par sešām nedēļām. Ebreji, kas Rīgā apmetās ar centrālo varas iestāžu atļauju, varēja dzīvot ārpus ebreju sētas, bet tikai nomalē — Maskavas priekšpilsētā. Iebraucošajiem ebrejiem bija aizliegts nodarboties ar dažu veidu amatniecību, pārdot preces ne-rīdziniekiem utt. Mēra epidēmijas laikā 1770. gadā visi ebreji, izņemot četras priviliģētās ģimenes, tika izraidīti no Rīgas, taču pēc gada viņiem atļāva atgriezties un pat atvērt lūgšanu namu. Neraugoties uz varas iestāžu aizliegumiem, ebreju iedzīvotāju skaits pakāpeniski auga. Priviliģētie ebreji bija neapmierināti ar to un ziņoja varas iestādēm par nelikumīgi Rīgā apmetušajiem. 1785. gadā ebreji ieguva tiesības dzīvot Šloka ciemā (tagad Sloka, Jūrmalas pilsētas daļa), no kurienes viņi iebrauca tirgoties Rīgā. 1788. gadā varas iestādes pavēlēja izraidīt visus ebrejus no pilsētas, izņemot priviliģētos un vēl 11 ģimenes, kuru locekļiem bija noderīgas profesijas. 1792. gadā ebrejiem tika atļauts atvērt Rīgā otro lūgšanu namu.

1811. gadā Rīgā dzīvoja 736 ebreji. 1813. gadā Šloka ciema ebreji ieguva tiesības dzīvot Rīgā, bet tikai Maskavas priekšpilsētā. Iebraucošajiem ebrejiem tika atvērta vēl viena sēta. 1822. gadā ebrejiem tika atļauts nodarboties ar amatniecību. 1829. gadā tika dibināta Bikur-Holim biedrība. Rīga bija viens no pirmajiem Krievijas impērijas maskilim centriem (sk. Haskala). 1839.–1842. gadā M. Liliental vadīja ebreju skolu Rīgā un pārvērta to par paraugu. Kā maggīds viņš lasīja sprediķus vācu valodā Rīgas lūgšanu namā. 1851. gadā ebrejiem tika atļauts uzcelt sinagogu. 1857. gadā ebreji ieguva tiesības dzīvot visā Rīgā, 1858. gadā — tiesības valdīt nekustamo īpašumu, reģistrēties amatnieku cunftēs un tirgotāju ģildēs, nodarboties ar visiem tirdzniecības un rūpniecības veidiem. 1869. gadā Rīgā dzīvoja 5254 ebreji, 1897. gadā — 21 962 (7,9% iedzīvotāju), 1913. gadā — 33 615 (6,5%). Saskaņā ar 1893. gada likumu Rīgā bija atļauts dzīvot ebrejiem, kas tur apmetušies pirms 1880. gada aizlieguma, un viņu pēcnācējiem, izņemot personas, kas dzīvo no labdarības vai atrodas izmeklēšanā. Ebreju iedzīvotāju vidū izveidojās turīgu tirgotāju un komersantu grupa. Preču eksportu caur Rīgas ostu galvenokārt veica ebreju tirdzniecības firmas. Galvenās eksportējamās preces bija koks, graudi, lini. 20. gs. sākumā ebreju koku eksportētāji Rīgā organizēja koksnes rūpnieku savienību. Ebreji aktīvi piedalījās banku darbā, viņiem piederēja desmit pilsētas bankas. Tika izveidota visa ebreju kredītiestāžu sistēma, tajā skaitā savstarpējo kredītu biedrība, aizdevumu-uzkrājumu biedrības un citas. Ebrejiem piederēja daudzi zāģētavas, tabakas, ādas un citu vieglās rūpniecības nozaru uzņēmumi, lielākā daļa gatavo apģērbu veikalu. Galvenā Rīgas ebreju nodarbošanās bija dažādi amatniecības veidi, pirmkārt apģērbu šūšana un apavu ražošana. Strādnieku starp Rīgas ebrejiem bija samērā maz (galvenokārt vieglās rūpniecības uzņēmumos), bet bija daudz ārstu, zobārstu un grāmatvežu. 1912. gadā Rīgas Politehniskajā institūtā studēja apmēram 200 ebreji (11% visu studentu).

1871. gadā Stacijas ielā atvērās lielā korālā sinagoga, vēlāk nosaukta „Gogol-šul“, 1885. gadā — Habad hasīdu sinagoga (sk. Hasīdisms), 1906. gadā — korālās sinagogas „Pejter-šul“ un „Zailn-šul“ pilsētas centrā. Reliģiozo ģimeņu bērni mācījās daudzos hederos. 19. gs. beigās – 20. gs. sākumā Rīgā darbojās liels skaits ebreju mācību un izglītības iestāžu. Pie vietējā Krievijas ebreju apgaismošanas biedrības nodaļas 20. gs. sākumā darbojās vīriešu amatniecības skola, zēnu skola, bibliotēka un publiskā lasītava. Ivritu un hebraistikas studijām nodarbojās biedrība „Ivrija“. Darbojās vairākas vīriešu un sieviešu skolas, vīriešu ebreju ģimnāzija. Darbojās dažādas labdarības iestādes, to skaitā Nabadzīgo aprūpes biedrība, biedrība „Bērnu draugs“, skolēnu vasaras nometne.

Pirmais ebreju preses organs Rīgā bija žurnāls krievu valodā „Ebreju piezīmes“, kas iznāca 1881. gadā A. Pumpjanska redakcijā. 1907. gadā iznāca avīze jidišā „National-cajtung“, 1910. gadā — avīze „Di idiše štime“.

Rīga bija viens no rodošās palestīnofilijas un cionisma (sk. Cionisms) kustības centriem. No 1884. gada sāka darboties Hovevej Cion atbalstītāju pulciņi. Rīdzinieki Zalmans Luncs un Lipa Šalits bija delegāti Katoviču Hovevej Cion kongresā. L. Šalits bija delegāts no Rīgas pirmajā Cionistu kongresā Bāzelē 1897. gadā. 20. gs. sākumā Rīgā darbojās cionistu biedrība Cion, jauniešu organizācija Sohnej Cion, darbojās Bunda, Poale Cion, sociālistu-cionistu nodaļas, kas 1905. gadā organizēja pašaizsardzības vienības. 20. gs. sākumā no Krievijas caur Rīgas ostu izbrauca daudzi ebreji, tai skaitā arī rīdzinieki. Rīgā tika atvērta Emigrācijas banka, kas palīdzēja aizbraucošajiem (galvenokārt uz Ameriku).

1. pasaules kara laikā daudzi Rīgas ebreji tika evakuēti Krievijas iekšienē. Tajā pašā laikā Rīgā nonāca desmitiem tūkstoši ebreju, kas tika izraidīti no Kurzemes ar krievu militārā komandējuma rīkojumu, kas izplatīja melus par „ebreju spiegošanu un nodevību“. Rīgas Ebreju kara upuru palīdzības komitejas (EKOPO) nodaļa sniedza palīdzību bēgļiem, kuri sākumā tika izmitināti ebreju skolās, sinagogās un citās telpās. EKOPO darbiniekiem izdevās iegūt atļauju daudziem bēgļiem palikt Rīgā.

Daudzi Latvijas ebreji, tai skaitā rīdzinieki, piedalījās pilsoņu karā, atrodoties abu pušu karaspēkā (1928. gadā izveidotajā ebreju kapsētā Šmerļi tika atklāts memoriālais piemineklis ebreju godam, kas krita par Latvijas neatkarību 1918.–1920. gadā). Pēc neatkarīgās Latvijas izveidošanās Rīgas ebreju iedzīvotāju skaits strauji auga, gan iekšējās migrācijas dēļ no citām Latvijas daļām, galvenokārt no Latgales, gan bēgļu atgriešanās un imigrācijas no Krievijas dēļ. Rīgas ebreju iedzīvotāji bija 1920. gadā 24 712 cilvēki (19% iedzīvotāju), 1930. gadā — 42 328 (11,2%), 1935. gadā — 43 672 (13,34%). 1935. gadā Rīgā dzīvoja aptuveni 47% visu Latvijas ebreju. Starp diviem pasaules kariem tūkstoši ebreju izbrauca no Rīgas uz Erec Israēlu, ASV un citām valstīm. Rīgas ebreji izceļas ar augstu izglītības līmeni; starp viņiem bija daudz rūpnieku, baņķieru, tirgotāju. 1927. gadā Rīgā bija 87 ārstu un 208 zobārstu-ebreju. 1925./26. mācību gadā Rīgas universitātē studēja 545 studentu-ebreju, 1930./31. gadā — 744. Rīgā joprojām bija daudz amatnieku, kuri izveidoja vairākas profesionālās organizācijas (Ebreju amatnieku apvienība, biedrība Ezra un citas). Darbojās ebreju kredītiestādes, kas izsniedza aizdevumus ar labvēlīgiem nosacījumiem.

Starpkaru gados Rīgā darbojās ebreju slimnīcas „Linat ha-cedek“ (dibināta 1910. gadā), „Bikur-Holim“ (dibināta 1920. gados ar Jointa līdzdalību), darbojās OZE, ORT un citas ebreju labdarības un sabiedriskās organizācijas. Šajos gados Rīga bija viens no lielākajiem ebreju politiskajiem centriem Eiropā; šeit atradās visu ebreju politisko partiju un kustību nodaļas: vispārējie cionisti, cionistu-revizionisti (pirmās pasaulē cionistu-revizionismu organizācijas, kā arī Betara, tika dibinātas Rīgā pēc V. Žabotiņska vizītes 1923. gada decembrī), Mizrahi, Ceire Cion, Nacionālie demokrāti, Bunds, Aguddat Israēl. Rīgā aktīvi darbojās cionistiskās jauniešu organizācijas dažādu partiju piederībā: Betars, Gordonia, skautu-halucianiskā organizācija Necah (saīsinājums no Noar cofi haluci; tās pilnais nosaukums — Pasaules skautu halucianiskās jaunatnes organizācija Ha-Šomer ha-Cair), He-Haluc, „Hasmonejas“, Ha-Galil, He-Haver, Ha-Šahar. No desmit ebreju studentu korporācijām sešas bija cionistiskas; darbojās četras ebreju sporta biedrības, tenisa klubs un jahtu klubs. 1920.–1934. gadā, kad Latvija bija demokrātiska valsts, ebreji baudīja plašu kultūras autonomiju. Rīgā darbojās ebreju pamatskolu un vidusskolu tīkls, kas saņēma finansiālu atbalstu no varas iestādēm: 12 skolas ar mācīšanu jidišā un ivritu, četras ģimnāzijas ar mācīšanu vācu un krievu valodā, divas amatniecības skolas ar mācīšanu jidišā. Darbojās Frebela kursi bērndārzu audzinātājiem, Tautas universitāte jidiša valodā (līdz 1928. gadam), daudzi ebreju klubi, Ebreju teātris (1926.–1934. gadā; 1936.–1938. gadā). Ebreju zinātnes un mākslas attīstīšanas biedrība atvēra Rīgā Tautas konservatoriju. 1920.–1930. gados Rīgā radās daudzi periodiskie izdevumi jidišā: avīzes „Dos folk“ (1920.–1927.), „Frimorgn“ (1926.–1934.; to redaktors bija J. Gelmanis, 1880–1950); „Der veg“ (1922.–1923.), „Unzer veg“ (1923.–1924.), „Riger moment“, „Lece naes“ (1925.), „Riger tog“ (1930.), „Ovnt post“ (1932.–1934.), „Morgn post“ (1934.), „Ba tog“ (1932.–1934.), „Hajnt“ (1934.–1940.), „Idiše bletr“ (1937.–1939.), „Hajnt ba tog“ (1934.–1940.), un citas. I. Viniks (1895–1942), ievērojams cionistisks darbinieks (Ebreju aģentūras vadītājs Latvijā), dažādos laikos bija redaktors avīzēm „Idiše folkštime“, „Dos folk“, „Der ruf“ un citām. Komunisti 1930. gadu sākumā izdeva žurnālu „Naj erd“, kas propagandēja ebreju apmetināšanas ideju Birobidžānā. Ebreju tematikai tika veltīts daudz vietas krievu avīžu „Segodnja“ (redaktors M. Milruds, 1883–1941?) un „Segodnja večerom“ (redaktors B. Haritons, 1876–1941?) lappusēs.

20. gs. sākumā Rīgas He-Haluc organizācijas centrs palīdzēja apmēram 80 ebreju bēgļiem — aktīvistiem halucianisko (sk. Halucim) kustību Padomju Krievijā — nelegāli šķērsot padomju-latviešu robežu un veicināja viņu nosūtīšanu uz Erec Israēlu. Pie Rīgas Betars un skautu-halucianiskā organizācija Necah izveidoja lauksaimniecības fermas nākamo repatriantu sagatavošanai Palestīnai. Uz kuģa „Teodors Hercls“ Betars veica jūrnieku sagatavošanu.

1920.–1930. gados Rīgā darbojās 14 sinagogas (no tām četras korālās), daudz lūgšanu namu, ješiva. 1927.–1934. gadā, pēc Habad hasīdu (sk. Hasīdisms) vadītāja Josefa Icchaka Šnērsona (sk. Šnērsons, hasīdu dinastija) izraidīšanas no Padomju Savienības, Rīga kļuva par Habad hasīdu kustības centru.

Starp Latvijas parlamenta deputātiem bija Rīgas ebreji: M. Dubins no Aguddat Israēl, Rīgas ebreju kopienas priekšsēdētājs 1920.–1940. gadā; M. Nuroks no Mizrahi; P. Minks (1870–1941; miris Soļikamskas nometnē) no Nacionālajiem demokrātiem; M. Lazersons (1887–1951) no Ceire Cion; N. Maizels (1891–1956) no Bunda. Sīkāk sk. Latvija.

Pēc 1934. gada maija valsts apvērsuma, kas izbeidza demokrātiju Latvijā, ebreju kultūras autonomija tika krasi ierobežota (sīkāk sk. Latvija), ebreju sociālistiskā partija un jaunatnes kustības (līdztekus citām) tika aizliegtas. Pieauga antisemītiskas izpausmes, ebrejus pārstāja uzņemt valsts dienestā, Rīgas universitātē tika ieviesta neoficiāla procentu norma. Pēc Rīgas ieņemšanas 1940. gadā ar padomju karaspēku visas ebreju autonomās iestādes, politiskās partijas, studentu korporācijas, sporta biedrības tika likvidētas. 1940.–1941. gadā iznāca ebreju avīze „Kampfs“. 1940. gada beigās – 1941. gada sākumā tika arestēti reliģisko un politisko ebreju partiju aktīvisti un vadītāji, tai skaitā M. Nuroks un M. Dubins.

I. Bercs (1886–?), Latvijas Satversmes sapulces deputāts no Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas, Rīgas pilsētas domes deputāts (1922.–1934.), Rīgas ebreju skolu direktors, arestēts 13. februārī; P. Minks — Ebreju nacionālās demokrātiskās partijas priekšsēdētājs, 1919. gadā — Latvijas Republikas valdības kontrolieris, Latvijas Satversmes sapulces loceklis, viens no konstitūcijas autoriem, arestēts 1941. gada 14. jūnijā; N. Maizels (1891–1952), Latvijas Saeimas deputāts trīs sasaukumos (1922.–1931.) no Bunda. 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas, īpaši no Rīgas, uz attāliem Padomju Savienības rajoniem tika deportēti buržuāzijas, inteliģences, dažādu politisko partiju aktīvistu pārstāvji. Saskaņā ar arhīvu avotiem, no Latvijas tika deportēts 1771 ebrejs (12% visu deportēto). Daudzi no izsūtītajiem tika notiesāti uz dažādiem ieslodzījuma termiņiem: I. Rabinovičs (1884–1941), Latvijas Satversmes sapulces deputāts no Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas, Rīgas Domes deputāts, nomira ceļā uz ieslodzījuma vietu; I. Brauns (1892–?), Domes deputāts no Bunda; Š. G. Garfinkelis (1896–?), kandidāts uz Domes deputātu vēlēšanās 1931. gadā no Ceire Cion, tika arestēts kā „cionistu fašistiskās organizācijas Kerens Kajements biedra priekšsēdētājs“ u.c.

1941. gada 1. jūlijā vācu karaspēks ieņēma Rīgu. Organizētā evakuācija netika veikta; padomju varas iestādes kavēja pilsoņu izvešanu no valstīm, kas 1939.–1940. gadā tika pievienotas Padomju Savienībai. Šie apstākļi, kā arī vācu armijas uzbrukuma straujums, noveda pie tā, ka okupācijas brīdī Rīgā atradās vairāk nekā 35 000 ebreju, ieskaitot bēgļus no Lietuvas. Vietējie iedzīvotāju pārstāvji aktīvi piedalījās ebreju iznīcināšanā. Tā 4. jūlijā nacionalistiskās organizācijas „Pērkonkrusts“ locekļi sadedzināja sinagogas „Gogol-šul“ ēku kopā ar tajā esošajiem 500 ebrejiem — bēgļiem no Šauļiem. Tajā pašā dienā Rīgā latviešu nacionalisti, galvenokārt tā sauktās „Arāja komandas“ locekļi — latviešu palīgpolicijas drošības dienesta vienība bijušā latviešu armijas virsnieka V. Arāja komandā — sadedzināja 20 sinagogas, dažās no tām atradās cilvēki. 1941. gada jūnijā „Arāja komandas“ un citu latviešu palīgpolicijas vienību locekļi veica Rīgas ebreju arestus. Pēc nepilnīgajiem vācu datiem, tikai Rīgas centrālajā cietumā 1941. gada 1.–15. jūlijā tika nogādāti apmēram 2400 ebreji-vīrieši. Gandrīz visi viņi tika nošauti Biķernieku mežā pie Rīgas (tagad pilsētas robežās). Arestētos nogādāja arī Rīgas policijas prefektūrā, bet ebreju sievietes tā sauktajā Šmuļjana namā, kas līdz 1940. gada sākumam piederēja baņķierim-ebrejam A. Šmuļjanam, kur pirmajā okupācijas mēnešos izvietojās „Pērkonkrusta“ štābs. Arestētos pakļāva izsmalcinātām spīdzināšanām un pazemojumiem; sievietes tika izvarotas. Lielākā daļa arestēto tika nošauta Biķernieku mežā; pārējos izmantoja smagiem darbiem.

Jūlija beigās tika publicēti vācu varas iestāžu rīkojumi, kas ieviesa vairākus ierobežojumus ebrejiem, tai skaitā atšķirības zīmes nēsāšanu — dzeltenās sešstūrainās zvaigznes, iešūtas uz krūtīm un muguras. 1941. gada augusta sākumā Reiha komisariāta „Ostland“ štābs tika pārvietots no Kauņas uz Rīgu. Pēc Latvijas ģenerālkomisāra H. Lozes 1941. gada 21. oktobra rīkojuma pilsētas nomalē, Maskavas priekšpilsētā, tika izveidots geto. 25. novembrī pārvietošana turp noslēdzās. Geto tika apjozts ar divām dzeloņstieplēm, bet vēlāk — ar sešmetru žogu. 26. novembrī geto tika sadalīts divās daļās. Mazajā geto tika ieslodzīti darbspējīgi vīrieši un sievietes, vāciešiem nepieciešamo specialitāšu pārstāvji, bez ģimenes locekļiem. Oktobrī Rīgā ieradās SS obergruppenführers F. Jekels, iecelts par drošības policijas un SD Ostlandes priekšnieka amatu. Viņš atveda G. Himlera rīkojumu paātrināt Rīgas geto ieslodzīto lielākās daļas iznīcināšanu. Rumbulas mežā Rīgas nomalē padomju karagūstekņi izraka trīs lielus grāvjus. 1941. gada 29.–30. novembra naktī, 7. un 8. decembrī einsatzgruppe „A“ karavīri un virsnieki ar latviešu palīgpolicijas vienību līdzdalību iznīcināja, saskaņā ar vācu datiem, 27 800 ebrejus. Cilvēkus atveda nelielās grupās. Pie katras bedres stāvēja četri SS strēlnieki. Ebrejus piespieda atģērbties un gulēt ar seju uz leju. SS iznīcināja visus grupas locekļus, bet nākamos ieslodzītos piespieda gulēt uz kritušajiem. F. Jekels ciniskī nosauca šo metodi par „sardīņu kastīti“. Daudzi vecie un slimie cilvēki, kuri nespēja pārvietoties, tika iznīcināti tieši geto teritorijā; acīmredzot viņu vidū bija arī S. Dubnofs.

1941. gada 23. oktobrī un 21. novembrī Rīgas teritorijā pirmo reizi Holokaustas vēsturē tika nošauti neitruālo valstu — ASV, Irānas, Argentīnas, Brazīlijas un citu — pilsoņi-ebreji. Saskaņā ar vācu dokumentiem, kas sastādīti pirms Wannsee konferences, pēc masveida nošaušanām mazā geto teritorijā atradās 2500 ebreju; taču patiesais skaits iespējams bija lielāks, jo no 1941. gada decembra Rīgas geto kļuva par koncentrēšanas un turpmākās iznīcināšanas vietu ebrejiem no Vācijas, Austrijas, Čehoslovākijas. Tā 1941. gada decembrī, saskaņā ar vācu datiem, Rīgā tika nogādāti 19 000 ebreju. Lielākā daļa no viņiem tika uzreiz nošauta; bet 2500 cilvēki, galvenokārt specialitāšu pārstāvji, kuri bija nepieciešami okupācijas varas iestādēm, tika izvietoti lielajā geto, kas sāka saukties vācu ebreju geto. 1941. gada 3. decembrī H. Loze nosūtīja instruktīvu vēstuli drošības policijas un SD priekšniekam Rīgā, ģenerālkomisāram Rīgā, kurā norādīja, ka kvalificētie ebreju strādnieki, kas nodarbināti darbnīcās un militārajos uzņēmumos, „nevar tikt pārvietoti“ (t.i., iznīcināti), jo tos nav iespējams aizstāt ar vietējiem strādniekiem. Geto dzīvi vadīja stingras vācu kontroles apstākļos Ebreju vecajo padome (judenrāts), kuru vadīja advokāts M. Eljaševs. Judenrāts visos veidos centās pierādīt vācu varas iestādēm ebreju lietderību, mēģinot šādā veidā novērst geto iznīcināšanu. Tā iedzīvotāji strādāja dažādās militārās ražotnēs; turklāt judenrāts organizēja šūšanas, kurpniecības, ādas apstrādes darbnīcas. Geto tika izveidots medicīnas dienests, kuru vadīja profesors V. Minks. Geto tika atvērta skola (1942. gadā tur strādāja 60 skolotāji), bērnudārzs Basjas Fikss vadībā un internāts.

1941. gada decembrī geto tika izveidota pretošanās organizācija O. Okuna, M. Vuļfoviča un M. Libermana vadībā. Organizācija sadalījās grupās pa pieciem–septiņiem cilvēkiem. Pagrīdnieki ieguva ieročus un nogādāja tos geto, izplatīja latviešu valodā iespiestus lapeļus, aicinādami cīnīties pret vāciešiem. Pagrīdnieki darbojās sadarbībā ar geto policiju. Viņiem izdevās nodibināt sakarus ar padomju karagūstekņiem. 1942. gada 28. oktobrī desmit pagrīdnieki un vairāki padomju virsnieki-karagūstekņi izbrauca no geto ar kravas automašīnu, kas bija piekrauta ar ieročiem, lai izlauztos pie partizāniem Pleskavas rajonā. Uz šosejas netālu no Rīgas mašīnu apturēja vācu drošības policijas vienība. Pusotras stundas kaujas rezultātā krita 8 pagrīdnieki un vairāki SS karavīri. Atriebjoties Biķernieku mežā tika nošauti vairāki simti geto ieslodzīto, bet geto tika nošauti ebreji-policisti. Masveida arestu rezultātā geto tika arestēta lielākā daļa pagrīdes cīnītāju, tai skaitā O. Okuns, un atklāti ieroču noliktavi. Pagrīdnieki tika nošauti, bet kontrole pār dzīvi geto tika nodota vācu ebreju geto policistiem.

1943. gada 21. jūlijā Hitlers deva rīkojumu F. Jekeļam pārveidot visus atlikušos Baltijas geto par koncentrācijas nometnēm. Septembra beigās Rīgas geto tika likvidēts, bet tā ieslodzītie pārvesti uz koncentrācijas nometni Kaiservalds (Salaspils), kas atradās Rīgas piepilsētā. Oktobrī Kaiservaldā ar kravas vagoniem tika atvesti 800 ebreji no likvidētā Liepājas geto. Lielākā daļa Kaiservalda ieslodzīto tika nošauti 1944. gada 2. oktobrī nometnes likvidēšanas laikā. 300 cilvēku tika nosūtīti no Rīgas uz aizsargbūvju celtniecību Liepājā 1944. gada pavasarī un tika nošauti kara pašā beigās, neilgi pirms vācu karaspēka kapitulācijas 1945. gada maijā. 1943.–1944. gadā daudzi ebreji no Kaiservalda tika nosūtīti uz darba un koncentrācijas nometnēm Igaunijas teritorijā. Lielākā daļa no viņiem tika nošauta 1944. gadā pirms Igaunijas atbrīvošanas ar Sarkano armiju. Daļa ebreju no Kaiservalda pirms Rīgas atbrīvošanas tika deportēti uz Aušvicu un Štuthofa koncentrācijas nometni Vācijas teritorijā. Pēc Rīgas atbrīvošanas pilsētā palika apmēram 200 ebreji, daudzi no viņiem tika glābti ar Ž. Lipkes (sk. Hasidej umot ha-olam) palīdzību.

1945.–1946. gadā Rīgā atradās organizācijas Briha centrs, pateicoties kuram simtiem Rīgas ebreju varēja nelikumīgi šķērsot padomju-poļu robežu un pārcelties uz Erec Israēlu. Daži Rīgas Brihas aktīvisti tika arestēti. Lielākie termiņi (pa 25 gadiem) saņēma Š. Joffē (1918–1955; miris cietumā) un J. Jankēlovičs (J. Jannajs; tika priekšlaicīgi atbrīvots 1957. gada janvārī, Izraēlā no 1962. gada). Pēc kara tika atjaunota Rīgas ebreju kopiena, kuru vadīja B. Kaplans, bijušais Rīgas geto ieslodzītais; 1946. gadā viņš tika notiesāts apsūdzībā par pretrevolucionāru darbību. Antisemītiskās kampaņas laikā 1948.–1953. gadā tika arestēti daudzi Rīgas ebreji. Pēckara gados Rīgā darbojās divas sinagogas, no kurām viena 1950. gadu beigās tika slēgta. 1963. gadā tika aizliegta macas cepšana, un tās veda no Viļņas. 1964. gadā ebreju kapsētā Šmerļi sāka apbedīt arī neebreju.

Pēc 1959. gada tautas skaitīšanas Rīgas ebreju iedzīvotāji bija 30 267 cilvēki (lielākā daļa no viņiem nebija Latvijas ebreji un apmetās Rīgā pēc kara); pēc 1970. gada tautas skaitīšanas — 30 581. Rīga bija viena no pirmajām Padomju Savienības pilsētām, kurā pēc 1956. gada tika mēģināts atdzīvināt ebreju dzīvi. 1957. gadā pie Latpatērētājsavienības tika izveidots ebreju koris, kas uzstājās galvenokārt jidišā. 1962. gadā īsu laiku (dažus mēnešus) pastāvēja ebreju pašdarbības teātris; to slēdza varas iestādes. 1960. gadu sākumā Rīgas ebreji sāka tīrīt un kārtot atstātās kopkapes masveida ebreju nošaušanas vietās; no 1962. gada notiek sēru mītiņi Rumbulas mežā. Tam bija liela ietekme uz padomju ebraisma nacionālās atmodas procesu. 1964. gada 25. decembrī, pēc neatlaidīgas Rīgas ebreju cīņas ar Latvijas varas iestādēm, mežā tika uzstādīts memoriālais akmens ar uzrakstiem krievu, latviešu valodā un jidišā (1993. gada vasarā tika apgānīts no antisemītu puses).

No 1960. gadu vidus Rīgā sāka nelikumīgi darboties ivritu apguves grupas; 1970. gadā tika izdots pirmais Padomju Savienībā ebreju samizdata žurnāls „Iton“. Rīgas ebreji bija vieni no pirmajiem Padomju Savienībā, kas sāka aktīvu kustību par repatriāciju uz Izraēlu. Lielākā daļa tā sauktā lidmašīnu lietas (1970) dalībnieku bija Rīgas ebreji. No viņiem lielāko soda termiņu (15 gadus, aizstāti ar 12 gadiem; sk. Sanktpēterburga; Padomju Savienība. Ebreji Padomju Savienībā 1967.–1985. gadā; Ciānas gūstekņi) pirmajā Ļeņingradas prāvā saņēma I. Mendeļevičs (dzimis 1947. gadā; Izraēlā no 1981. gada). 1971. gadā tā sauktajā Rīgas prāvā tika notiesāti četri ebreju aktīvisti. Pirmajā bada streikā protestā Padomju Savienības Augstākās padomes prezidija priekšnamā 1971. gada 10.–11. martā piedalījās 56 Rīgas ebreji. 1970.–1980. gadu sākumā ebreju kustības aktīvisti Rīgā modināja ebrejiem (īpaši jaunatnei) interesi par nacionālo vēsturi, tradīcijām un kultūru: slepeni tika rīkotas Rīgas judaistiskās lasīšanas, iznāca samizdata žurnāli, tika organizēti vasaras ulpani, ekskursijas pa bijušo geto, tika atzīmēti ebreju svētki, uzstādītas teātra izrādes.

Rīgas ebreji piedalījās demokrātiskajā kustībā Padomju Savienībā; 1968. gadā protestā pret padomju karaspēka iebrukumu Čehoslovākijā I. Rips (dzimis 1948. gadā; Izraēlā no 1972. gada) mēģināja veikt pašaizdedzināšanās aktu pie Brīvības pieminekļa Rīgas centrā.

Padomju Savienībā pārbūves politikas periodā Rīgā, tāpat kā visā valstī, sākās legāla ebreju dzīves atdzimšana. No 1988. gada pastāv Latvijas ebreju kultūras biedrība, no 1989. gada — pirmā Padomju Savienībā ebreju vidusskola, ebreju folkloras ansamblis „Kinnor“, Geto ieslodzīto biedrība. No 1989. gada Rīgā kādu laiku iznāca žurnāls „Ebreju kultūras vēstnesis“. Darbojas Betara, „Makkabi“ (kuru locekļi piedalījās Makkabiadās 1989. un 1993. gadā) un citu organizāciju nodaļas. 1991. gadā Rīgā notika Baltijas ebreju kultūras festivāls. Ebreju dzīvē Rīgā lielu lomu spēlēja Rīgas sinagogas rabīns Menahems Mendls Nidelis (1947–1989). 1992. gadā pēc 52 gadu pārtraukuma notika Ebreju aģentūras nodaļas akreditācija (Gesjas Kamaiskas, dzimusi 1928. gadā, vadībā; 1960. gados – 1970. gadu sākumā Rīgas aktīviste cīņā par repatriāciju, Izraēlā no 1971. gada). No 1993. gada 1. līdz 16. jūlijam Rīgā notika pirmais Pasaules kongress — Latvijas ebreju izcelsmes — cilvēki. Kongresa laikā Rīgā tika atvērta ebreju slimnīca „Bikur-Holim“.

Sakarā ar ebreju masveida izbraukšanu uz Izraēlu un citām valstīm Rīgas ebreju iedzīvotāju skaits samazinājās: saskaņā ar tautas skaitīšanas datiem, 1979. gadā — līdz 23 583 cilvēkiem, 1989. gada 1. janvārī — līdz 18 814 cilvēkiem.

1989.–2005. gadā daudzi Rīgas ebreji izbrauca uz Izraēlu, ASV, Vāciju un citām valstīm. Saskaņā ar oficiālajiem Latvijas datiem, 2005. gadā valsts ebreju iedzīvotāji sastādīja 9883 cilvēkus. Lielākā daļa no viņiem dzīvoja Rīgā. 1990. gados – 2000. gadu pirmajā pusē Rīgā attīstījās ebreju kopienas dzīve. Darbojās ebreju reliģiskā kopiena. Rīgas reliģisko iestāžu attīstībai daudz izdarīja galvenais Rīgas un Latvijas rabīns, Habad hasīdu pārstāvis N. Barkans (1923–2003). Rīgā darbojas sinagoga Peitavas ielā, kas uzcelta 1905. gadā. 1997. gadā kopienai tika atdota bijusī sinagogas ēka, kas uzcelta 1906. gadā un kara laikā smagi cieta. No 2003. gada Rīgas rabīns — Habad hasīdu pārstāvis M. H. Glazmans. Rīgā darbojas ebreju reliģiskā sieviešu skola „Ohel Menahems — Or Avner“ un bērnudārzs. No 1993. gada darbojas Habad hasīdu izveidotais M. Dubina vārda fonds „Šamirs“. Rīgā pastāv laicīgā ebreju vidusskola Š. Dubnova vārdā. No 1990. gada darbojas muzejs un dokumentācijas centrs „Ebreji Latvijā“, kura ietvaros izveidots ebreju nacionālais arhīvs M. Vestermana (dzimis 1925. gadā), ceļveža „Ebreji Rīgā“ (Rīga, 1993) autora, vadībā. 1990. gadā pilsētā tika izveidots teātris „Ufkum“ Karmelas Skorika vadībā, taču pastāvēja neilgi.

1998. gadā tika atvērts Latvijas Universitātes judaistiku pētniecības centrs, centra padomes priekšsēdētājs — profesors R. Ferbers (dzimis 1946. gadā). No 1995. gada pilsētā reizi divos gados notiek starptautiska zinātniskā konference „Ebreji mainīgajā pasaulē“, kas veltīta ebreju vēstures, filozofijas un kultūras problēmām, galvenokārt Baltijas valstīs. Konferences materiāli tiek publicēti krājumā ar tādu pašu nosaukumu.

Rīgā darbojas Ebreju aģentūras, Jointa pārstāvniecība, sporta kluba „Makkabi“ nodaļa, Betara nodaļa. Rīgā atrodas Latvijas ebreju organizāciju centri: Latvijas ebreju kopienas padome (priekšsēdētājs A. Suharenko), Ebreju jaunatnes savienība.

Neraugoties uz Latvijas valsts vadītāju izlēmīgo nosodījumu jebkādām antisemītisma izpausmēm, Rīgā notiek antiebrejiskas ieceres. 1998. gada 2. aprīlī tika uzspridzināta bumba pie sinagogas ieejas, ēkai tika nodarīts nopietns kaitējums. Antisemītiskās akcijās Rīgā piedalās gan Krievijas nacionālās vienotības kustības locekļi, gan to ideoloģiskie pretinieki no latviešu ultranacionālistu grupējumiem. 2000. gada jūnijā tika apgānīts piemiņas memoriāls masveida Rīgas ebreju iznīcināšanas vietā mežā pie Rumbulas stacijas. 2003. gada jūlijā uz ebreju memoriāla Rīgā tika uzzīmēta svastika. 2003. gada septembrī tika bojāts memoriāls Biķernieku mežā. 1999. gadā Latvijas Saeima pasludināja 16. martu par „karavīru dienu“, kas veltīta visu 2. pasaules karā kritušo latviešu karavīru piemiņai (šajā dienā 1944. gadā Latviešu SS leģions iesaistījās karadarbībā pret Sarkano armiju). Kopš tā laika katru gadu šajā dienā pa pilsētu iet leģionāru veterānu demonstrācijas. 2005. gadā šī datuma svinēšana Rīgā noveda pie sadursmēm starp antifašistisko demonstrāciju dalībniekiem, no kuriem daudzi bija nacistisko koncentrācijas nometņu ieslodzīto apģērbā, ar SS veterāniem, kurus atbalstīja latviešu nacionālistisko grupējumu locekļi; turklāt policija aktīvi izklīdināja, izmantojot spēku, tikai antifašistu demonstrāciju. 2006. gadā 16. martā visi gājieni un demonstrācijas tika aizliegtas un bez sadursmēm iztika.