Fajers Jurijs Fjodorovičs (1890, Kijeva –

1971, Maskava), diriģents, vijolnieks. 1905. g. spēlēja Kijevas pilsētas teātra orķestrī. No 1906. g. mācījās Maskavas konservatorijā I. V. Gržimaļi klasē, mācījās arī pie G. N. Duлova. No 1907. g. devās koncertturnejās ar orķestri, kas galvenokārt sastāvēja no Lielā teātra mūziķiem, uz Kislovodsku, Jekaterinodaru, Harkovu, Sevastopoli, Rostovu pie Donas. No 1910. g. koncertēja kā solists, vienlaikus strādāja par Rīgas Vācu pilsētas teātra 1. koncertmeistaru. No 1911. g. tur pat pasniedza vijoļspēli Imperatora Krievu Mūzikas biedrības mūzikas skolā un debitēja kā diriģents. No 1914. g. – Maskavā, atsāka nodarbības pie Duлova konservatorijā, kuru beidza 1917. g. Vienlaikus spēlēja Lielā teātra orķestrī. No 1919. g. galvenā diriģenta A. F. Arendsa asistents Lielajā teātrī, no 20. gadu sākuma – diriģents, 1923.–63. g. baleta izrāžu galvenais diriģents. Strādāja ar R. M. Gliēru («Sarkanā magone», «Vara jātnieks»), S. S. Prokofjevu («Romeo un Džuljeta», «Pelnrušķīte», «Stāsts par akmens ziedu»), A. I. Hačaturjanu («Gajane», «Spartaks»), D. L. Klebanovu («Stārķēns»), B. V. Asafjevu («Parīzes liesma», «Bahčisarajas strūklaka»), V. M. Jurovski («Sarkanās buras»), A. A. Kreinu («Laurensija»). F. – diriģenta talanta unikalitāte slēpjas profesionālo mūziķa īpašību apvienojumā ar smalku skatuves specifikas un klasiskās dejas tehnikas pārzināšanu, kas radīja horeogrāfiskās interpretācijas precizitāti, mūzikas un dejas harmoniju. Grāmatas «Par sevi, par mūziku, par baletu» (M., 1970) autors.

PSRS Tautas mākslinieks (1951). Staļina prēmijas laureāts (1941, 1946, 1947, 1950).

REE 3, 188