Ermlers Frīdrihs Markovičs (īstais uzvārds un vārds: Breslav Vladimirs Markovičs) (1898, Rēzekne, Vitebskas guberņa — 1967, Ļeņingrada) — kinorežisors. Pilsoņu kara dalībnieks.
1923.–24. gadā studēja Ļeņingradas Ekrānmākslas institūta aktieru fakultātē. Spēlēja epizodiskās lomās („Sarkanpartizāni,“ „Tēja,“ abas 1924). Strādāja kinostudijas „Sovkino“ scenāriju nodaļā. Kinoeksperimentālās darbnīcas (KEM) organizators. „Ļenfimas“ režisors. Debija — ekscentriskā komēdija „Skarlatīna“ (1924).
1926. gadā kopā ar E. Johansonu uzņēma filmas „Vētras bērni“ un „Katka — Papīra Raņets“.
1928. gadā ekranizēja Je.M. Zamjatina stāstu „Ala“ (filma „Māja sniegkupenos“).
Ievērojamākās filmas: „Parīzes kurpnieks“ (1928), „Impērijas fragments“ (1929), „Pretcīņa“ (1932, kop. ar S.I. Jutkevičs), „Zemnieki“ (1935, balva 1. Starptautiskajā kinofestivālā Maskavā), „Lielais pilsonis“ (1938.–39.), „Viņa aizstāv dzimteni“ (1943), „Lielais lūzums“ (1946, Lielā balva Kanu kinofestivālā), „Nepabeigts stāsts“ (1955). E. pēdējais darbs — dokumentālā filma „Pirms vēstures tiesas“ (1965) — savdabīgs ilggadēja padomju cietuma ieslodzītā emigranta V. Šuļgina monologs.
PSRS Tautas mākslinieks (1948). Staļina prēmija (1941, 1946 — divas reizes, 1951).

REE 3, 470