Eliavs Benjamins (Lubotski) (1909, Rīga — 1974, Jeruzaleme) — žurnālists, izdevējs, sabiedriskais darbinieks. Tēvs — izceļotājs no Lietuvas, palestīnofilu un cionistiskās kustības dalībnieks; māte no Kurzemes. Mājās runāja jidišā un vāciski. Mācījās hederā; ivrits bija pirmā valoda, kurā E. iemācījās lasīt un rakstīt. 1919. gadā, kad Sarkanā armija bija Rīgā, ģimene aizbēga uz Vāciju. E. pirmo reizi gāja skolā Frankfurtes apkārtnē. 1920. gada vasarā atgriezās Rīgā un pabeidza vācu pamatskolu un vācu ģimnāziju. No 1928. gada sākuma līdz 1934. gadam studēja Berlīnes un Vīnes universitātēs, studēja semītu valodas un Senās Austrumzemes vēsturi. 1923. gadā Rīgā dzirdēja Žabotinski, kurš uz viņu atstāja milzīgu iespaidu, un pievienojās „Beitaram.“ Pirmo reizi devās uz Erec Izraēlu 15 gadu vecumā kopā ar 80 gadus veco vectēvu, kurš sapņoja nomirt Svētajā zemē; kuģī „Rumānija“ ieradās Haifā. Haifā mācījās reālskolā. 1926. gada rudenī atgriezās Rīgā; 1927. gadā atkal brauca uz Erec Izraēlu. 1932.–35. gadā — „Beitara“ ģenerālsekretārs Parīzē. 1935. gadā atgriezās Erec Izraēlā un bija viens no aktīvajiem revizionistiskā cionisma darbiniekiem; 1936.–37. gadā rediģēja revizionistiskās kustības avīzes „Ha-Mašqif“ („Novērotājs“) un „Ha-Jardēn.“ Par aktīvu politisko darbību pret Britu mandāta politiku tika vairākkārt arestēts 1937. gadā un atradās Akras cietumā. Atbrīvots veselības stāvokļa dēļ ar nosacījumu, ka atstās Erec Izraēlu. 1936. gadā atstāja „Beitaru“, izveidoja partiju „Tenu'at ha-Am“ („Tautas kustība“), izdeva partijas avīzi „Mivrak“ („Telegramma“). No 1938. gada beigām dzīvoja Rīgā; atgriezās Erec Izraēlā 1940. gadā, neilgi pirms Latvijas padomju okupācijas. Pēc Izraēlas valsts izveidošanas partija tika izformēta; E. iestājās darba partijā „Mapai“, pārejot no revizionistiskās labējas virzības atbalstītāja uz kreiso nometni. 1940. gadu beigās — 50. gadu sākumā atstāja aktīvo politisko darbību; strādāja avīzēs „Davar“ („Lieta“), „Ha-Dor“ („Paaudze“); tulkoja ivritā A. Dojčera grāmatu „Staļins. Politiskā biogrāfija.“ No 1953. gada E. strādāja Ārlietu ministrijā. 1955. gadā — konsuls Argentīnā; 1960.–61. gadā — konsuls Ņujorkā. 1966.–68. gadā — premjerministra Levija Eškola informācijas padomnieks un Raidorganizācijas Padomes priekšsēdētāja vietnieks. No 50. gadu vidus — „Natīva“ („Liškat ha-Kešer“ — Sakaru birojs) darbinieks; vadīja „Natīva“ apakšnodaļu „Bar,“ kas veica darbu, lai ietekmētu pasaules sabiedrisko domu. 1957.–60. gadā — Radio Kol Izrael komentators. Publikācijās par Padomju Savienības ebrejiem paredzēja viņu nākotnes lomu Izraēlas valsts attīstībā. Bija viena no lielākajiem Izraēlas izdevniecības uzņēmumiem „Am Oved“ redkolēģijas loceklis. No 1969. gada — enciklopēdijas „Judaica“ galvenā redaktora palīgs, redaktors nodaļām „Ebreji Austrumeiropā,“ „Cionisms“ un „Mūsdienu Izraēla.“ Bija „Sifriat Keter“ pirmo sējumu iniciatoru un redaktors, kas ietver oriģinālu monogrāfiju sērijas par ebreju kultūras un vēstures jautājumiem. E. bija plaši izglītots cilvēks, kuru raksturoja dziļs analītisks prāts; viņam piemita runas māksla; bez ivritas un jidiša pārvaldīja ap desmit valodas. Uzturēja draudzīgas attiecības ar izciliem intelektuāļiem — angļu filozofu B. Raselu, franču rakstnieku Ž.-P. Sartru u.c. Atstājis atmiņu grāmatu „Zikhronot min ha-jamin“ („Atmiņas no labā,“ t.i. labēja kustības pārstāvja), kas publicēta pēc viņa nāves (Telaviva, 1990); stāstījums aptver periodu līdz Neatkarības karam.

Lit.: Eliavs Arje. Par Benjaminu Eliavu [nekrologs] „He-Avar“ („Pagātne“), ivritā. Telaviva, 1975, 236.–239. lpp.; KEE [Īsā Ebreju enciklopēdija], Jeruzaleme, 2001, 10. sēj. 576.–578. slejas; Encyclopedia Judaica, otrais izd., 6. sēj., 2007. 321.–322. lpp. Batija Valdmane