Eliasbergs Mordehajs (1817, Eišiškiai, Kauņas guberņa — 1889, Bauska, Kurzemes guberņa) — rabīns, rakstnieks, sabiedriskais darbinieks, viens no Hovevej Ciona dibinātājiem. Sākotnējo izglītību saņēma pie tēva, ješivas skolotāja. Deviņu gadu vecumā tika saderinājies ar bagātnieka M. Kadisona meitu no Slobodkas (Kauņas piepilsētas); pārcēlās uz topošā sievastēva māju un turpināja izglītoties tur līdz kāzām, kad Eliasbergam bija 13 gadi. Bez Talmuda dziļi studēja Bībeli, kā arī vācu valodu.
Pēc laulībām pārcēlās uz Valažīnu, kur kādu laiku studēja Valažīnas ješivā.

Nodarbojās ar tirdzniecību, dzīvoja Rīgā un pēc tam Kauņā. Rīgā tikās ar M. Lilientiālu, kurš bija ieradies Krievijas valdības uzdevumā, un centās viņu pārliecināt, ka pozitīvas izmaiņas ebreju iekšējā dzīvē var panākt nevis piespiedu Haskālas ideju izplatīšanas ceļā, bet atceļot dzīvesvietas zonas ierobežojumus. Kad M. Montefore 1846. gadā ceļā uz Varšavu apstājās Kauņā, Eliasbergs tikās ar viņu. Pēc četriem tirdzniecības gadiem pameta komercdarbību un apmetās speciāli izīrētā mājā, visu savu laiku veltot intensīvai Toras studēšanai un tikai sabata dienās atgriežoties mājās pie ģimenes. Daudzi vēlāk publicētie Eliasberg darbi tika uzrakstīti šajā periodā.
No 1852. līdz 1858. gadam bija rabīns Žiežmaru pilsētiņā, Viļnas guberņā; turpināja Toras studēšanu un darbu pie savām grāmatām. Vienlaikus paplašināja vispārējo izglītību, lasot vācu valodas grāmatas.

1862. gadā tika ievēlēts par Bauskas pilsētas rabīnu, kuru amatu ieņēma līdz mūža beigām, noraidot lielāku kopienu piedāvājumus. 1867. gada holēras epidēmijas laikā veicināja pilsētnieku medicīniskās aprūpes finansēšanu un organizēšanu. 1867.–69. gada bada laikā, kas smagi skāra arī ebreju kopienas, avīzē „Ha-Maggid“ publicēja rakstu, kurā aicināja izveidot Krievijas impērijā ebreju kopienu centrālo apvienību, līdzīgi Aliances organizācijai vai Londonas Kopienu padomei, kas nodarbosies ar ebreju nabadzīgo materiālā stāvokļa uzlabošanu. Raksts izraisīja rosīgas debates, kuru gaitā Eliasbergs paudis uzskatu, kas bija pretējs tolaik ebreju publicistikā dominējošajam: ebreju juridiskā stāvokļa un vispārējo dzīves apstākļu uzlabošana būs nevis ebreju masu apgaismošanas un viņu tuvināšanas Eiropas kultūrai, bet Eiropas tautu apgaismošanas un to kultūras līmeņa paaugstināšanas sekas.
1863. gadā Eliasbergs vērsās pie Biedrības ebreju izglītības veicināšanai Krievijā ar atklātu vēstuli, kurā pierādīja, ka biedrības mērķi var sasniegt tikai uzlabojot plašo ebreju masu materiālo stāvokli, un aicināja vadību pirmkārt panākt ebrejiem atļauju nodarboties ar tirdzniecību, lauksaimniecību un amatniecību ārpus dzīvesvietas zonas.
Dziļu iespaidu uz Eliasberg atstāja C.H. Kališčera grāmatas „Drishat Tzion“ („Tiekšanās pēc Ciānas,“ 1862) iznākšana. Pats Eliasbergs pirmo reizi publiski izteicās par Erec Izraēlas apdzīvošanas jautājumiem 1874. gadā, publicējot žurnālā „Levanon“ divus rakstus. Tajos Eliasbergs pamatoja no Toras viedokļa ebreju tautas atdzimšanas nepieciešamību savā zemē un detalizēti izklāstīja šādas atdzimšanas praktisko programmu, kas ietvēra lauksaimniecības apmetņu izveidošanu, rūpnieciskās ražošanas attīstību, vietējo ražojumu eksporta veicināšanu, amatnieku un ļoti nepieciešamo profesiju pārstāvju ieceļošanas veicināšanu. Eliasbergs runāja arī par nepieciešamību Erec Izraēlā izveidot ješivu tīklu, piesaistīt izcilus rabīnus un pārvērst zemi par garīgo centru diasporas ebrejiem. Viņš uzsvēra, ka tam visam jābalstās uz cietas ekonomiskas pamata.
No Hibat Cion kustības rašanās brīža Eliasbergs aktīvi iesaistījās tās darbā. Kustības dibināšanas kongresā 1884. gadā Katovicē tika ievēlēts sešu cilvēku kustības padomē. Kustības kongresā Druskiņinkos 1887. gadā, kurā Eliasbergs nevarēja piedalīties veselības stāvokļa dēļ, viņš tika neklātienē ievēlēts kopā ar Š. Mohileveru un N.C.J. Berlinu par kustības goda priekšsēdētāju. Diskusijās par reliģisko un laicīgo aprindu sadarbības iespējām palestīnofilu kustībā Eliasbergs savās vēstulēs N.C.J. Berlīnam un L. Pinskim aizstāvēja uzskatu, ka šāda sadarbība ir vitāli nepieciešama kustības panākumiem. Reliģisko un laicīgo palestīnofiļu apvienojošais elements ir ebreju nacionālā sajūta. Reliģiskajām aprindām trūkst to Eiropas valstu valodu, paražu un politiskās kultūras zināšanu, kuras piemīt maskilim. Eliasberg pārdomu par ebreju nacionālās atdzimšanas problēmu rezultāti tika apkopoti Varšavā 1897. gadā pēc nāves izdotajā grāmatā „Švil ha-zahav“ („Zelta vidusceļš“). Augstākā vērtība Eliasbergam ir tautas vienotība, un galvenais šīs vienotības sasniegšanas atslēga ir Erec Izraēlas apdzīvošana, par kuras nozīmību nedrīkst būt divu viedokļu.
Eliasbergs bija pirmais, kurš ar pārliecību uzsvēra visas ebreju tautas vienotības nepieciešamību neatkarīgi no to attieksmes pret reliģiju vai politiskajiem uzskatiem Izraēlas Zemes atdzimšanas lietā. Eliasberg uzskati faktiski noteica reliģisko cionistu Mizrahi kustības ideoloģiju vispārējā cionistiskajā kustībā un kalpoja par pamatu reliģiskajam cionismam.
Uzrakstīja kopumā 24 grāmatas ebreju filozofijā un Halahā, no kurām izlēma publicēt tikai divas: „Švil ha-zahav“ un atbildju (responsu) krājumu „Trumat jad“ („Rokas veltījums“). 1875. gadā publicētais darbs nostiprināja Eliasberg reputāciju kā izcilu reliģisku autoritāti. Džonatan Eliasbergs (1850.–98.), Eliasberg dēls, bija rabīns un novellu „Kešet Jonatan“ („Jonatana loks“) un „Ši'urej de-rabbanan“ („Rabīnu noteikumi“) autors.