Ērenburgs Iļja Grigorjevičs (14.01.1891, Kijiva — 31.08.1967, Maskava) — rakstnieks, publicists, sabiedriskais darbinieks. Dzimis inženiera ģimenē. Agrīni sāka piedalīties boļševiku revolucionārajās aktivitātēs, par ko tika izslēgts no ģimnāzijas 6. klases. 1908. gadā tika arestēts un emigrēja uz Parīzi, pēc tam attālinājās no sociāldemokrātijas. 1910. gadā Parīzē izdeva pirmo krājumu „Dzejoļi,“ pēc tam dzejoļu krājumus „Es dzīvoju,“ „Pienenes,“ „Ikdienas,“ „Bērnišķīgais,“ „Dzejoļi par priekšvakariem,“ „Pārdomas“ u.c. 1915.–17. gadā bija krievu avīzes korespondents (1929. gadā apkopoja materiālus grāmatā „Kara seja“). 1917. gada jūlijā atgriezās Krievijā, bet Oktobra revolūciju nepieņēma, kas izpaudās rakstos, kas publicēti Maskavas un Kijivas avīzēs. 1921.–24. gadā dzīvoja Berlīnē un aktīvi sadarbojās ar padomju presi. Uzrakstīja romānus „Julio Hurenito ārkārtīgās piedzīvojumi“ (1922) un „Lazika Roitšvanca vētrainā dzīve“ (1928) — filozofiski-satiriska Eiropas un Krievijas mūsdienu dzīves panorāma. Nākamajos romānos — „Nikolaja Kurbova dzīve un nāve“ (1923), „Žannas Neja mīlestība“ (1924) u.c. — centrā ir pienākuma un jūtu konflikts, indivīda pretnostatīšana sabiedrībai. Sākot no 30. gadu sākuma atgriezās PSRS. Pirmās piecgades celtniekiem veltīja romānu „Otrā diena“ (1933). 1936.–39. gadā piedalījās Spānijas pilsoņkarā kā avīzes „Izvestija“ korespondents. 1940.–41. gadā uzrakstīja romānu „Parīzes krišana.“ 1941.–45. gadā gandrīz katru dienu publicēja dzejoļus un pamfletus. 1946.–47. gadā iznāca romāns „Vētra.“ Stāsta „Atkusnis“ (1954) nosaukums kļuva par vārdkopu, kas apzīmē periodu pēc Staļina nāves. 1961.–65. gadā publicēja atmiņas „Cilvēki, gadi, dzīve“ (1.–6. grāmata). Kopā ar V.S. Grossmanu bija „Melnās grāmatas“ — holokaustā bojāgājušo ebreju piemiņas grāmatas (Jeruzaleme, 1980) — sastādītājs. No 1950. gada atkārtoti ievēlēts PSRS Augstākās Padomes deputāts; bija Pasaules Miera padomes viceprezidents. Staļina prēmijas laureāts (1942, 1948), Starptautiskās Staļina prēmijas „Par tautu savstarpējas miera stiprināšanu“ laureāts (1952); apbalvots ar diviem Ļeņina ordeņiem. 50. gadu sākumā ievēlēts par Augstākās Padomes deputātu no viena no Rīgas apgabaliem. No 1954. līdz 1962. gadam divreiz bija Augstākās Padomes deputāts no Daugavpils. Apmeklēja Daugavpili 1954. gada 9.–10. martā, 1957. gada 9.–11. decembrī, 1958. gada 22.–24. februārī, 1960. gada 25.–26. jūlijā; veicināja sintētisko šķiedru rūpnīcas un citu pilsētas uzņēmumu celtniecību. E. raksti publicēti vietējā presē; viena no grāmatas „Cilvēki, gadi, dzīve“ nodaļām veltīta Daugavpilij. Mazdēls — Aleksandrs Vadimovičs Pancovs (dz. 1955, Jegorjevska, Maskavas apgabals), vēsturnieks, vēstures zinātņu doktors (1993).

Darbi: Kopoti raksti 8 sēj. Maskava, 1927.–28.; Karš. 2 sēj. Maskava, 1942.–44.; Kopoti raksti 5 sēj. Maskava, 1952.–54.; Kopoti raksti 9 sēj. Maskava, 1962.–67.; Drosmes hronika. Maskava, 1974; Kopoti raksti 8 sēj. Maskava, 1990. Lit.: Ročko I.I. Ērenburgs Daugavpilī Ebreji Daugavpilī. Grāmata III, 2. d. Daugavpils, 2001. 68.–82. lpp.

I. Ročko

REE