Dubins, Mordehajs (1889. Rīga-1956. Tula) – rabīns, ievērojams sabiedriskais un politiskais dalībnieks. Piedzima lubaviču hasīda ģimenē, ieguva tradicionālo reliģiozo izglītību apmācību un izglītību. Savu uzņēmējdarbību Rīgā sāka, kā kokrūpnieks. Pirmā pasaules kara laikā strādāja Rīgas ebreju komitejā, palīdzības nodrošināšanā ievainotajiem un no kara cietušajām personām. 1919. gadā padomju varas apvainots kontrrevolucionārā darbībā un arestēts. Pārstāvēja ebrejus Latvijas Tautas padomē (priekšparlamentā) (1918.-1920.) un Latvijas Satversmes sapulcē (1920.-1922.) no 1922. gada līdz 1934. gadam bija Latvijas Republikas Saeimas deputāts no partijas “Agudat Israel”, 1920.-1940. gadam Rīgas ebreju kopienas priekšsēdētājs. Ieņēma aktīvu dalību Latvijas ebreju aktīvi sabiedriski-reliģiskā dzīvē. Deputāta statuss un kolosālā popularitāte, ko izmantoja M. Dubins, palīdzēja viņam atrisināt vairākas sarežģītas problēmas, gan valstiskā līmenī, gan vienkāršā cilvēciskā. 1927. gadā pateicoties Dubina lūgumam, Habada kustības vadītajam rebem Josfiam Ichākam Šneijersonam tika dota atļauja izbraukt no PSRS uz Latviju. Lielu nozīmi šī lēmuma pieņemšanā spēlēja M. Dubina piedāvājums par tirdzniecības līgumu starp Latviju un PSRS. 30. gadu sākumā pateicoties M. Dubina personīgai vizītei pie ASV prezidenta H. Hūvera, jaunā Latvijas Republika saņēma solīdu aizdevumu no Amerikas. Pēc valsts apvērsuma Latvijā 1934. gadā M. Dubins pierunāja K. Ulmaņa valdību mīkstināt anti-ebrejiskos pasākumus ekonomikā. 1940. gadā pēc Sarkanās armijas ievešanas un padomju varas izveidošanas tika arestēts ar apsūdzībām “partijas “Agudat Israel” reakcionārā klerikālismā un saistībām ar Latvijas prezidentu Kārli Ulmani”. 1941. gadā deportēts uz Krieviju, kur bija atradās ieslodzījumā Saratovā; 1942. gadā atbrīvots pēc ASV ebreju lūguma, pēctam Kuibiševā (tagad Samāra). Pēc atbrīvošanas 1945. gadā dzīvoja Maskavā. 1946. VDK pārraudzībā atgriezās Latvijā. Neskatoties uz to kļuva par vienu no vadītājiem nelegālai operācijai simtiem hasīdu izvešanā no PSRS. 1948. gadā pārcēlās uz Piemaskavu, kur atkal tika arestēts un 1948. gada 16. gada oktobrī notiesāts uz 10 gadiem Butirkas cietumā. Drīz M. Dubinu atzina par garīgi nepieskaitāmu dēļ viņa atteikuma ēst nekošera ēdienu un nosūtīja “uz piespiedu ārstēšanu, kopā ar izolāciju” speciālajā IEM psihiatriskajā iestādē Tulā, kur viņš nomira. Tika apglabāts Tulā, vēlāk viņa pīšļus pārveda uz ebreju kapsētu Malahovā (pie Maskavas). Mūsdienās Rīgā viņa vārdā nosaukts fonds “Šamir”.

G.Smirins, Z.-S.Levins, Z.Čerfas, sastādīja I.Bažuls.

Абрам Годин «Память о праведнике. Воспоминания о Мордехае Дубине», Иерусалим, 2000 г.