Blūmentāle Sofija (24.11.1899, Rīga — ?) — zinātniskās psiholoģijas doktore. Pirms Pirmā pasaules kara dzīvoja ar vecākiem Leipcigā. Ieguva doktora grādu zinātniskajā psiholoģijā Vilhelma Vunta vadībā. Bija Rokfellera stipendiāte, rakstniece un lektore vācu raidorganizācijās līdz 1933. g., kamēr Hitlers neieguva kontroli pār masu medijiem. 1934. g. apprecējās ar Hermanu Blūmentālu un pārcēlās uz Breslavu. 1938. g., 6 nedēļas pēc meitas piedzimšanas, B. vīru aizveda uz Buhenvaldi. Ar viltību B. spēja panākt vīra atbrīvošanu, kā arī vēl 8 cilvēku atbrīvošanu. 1938. g. bija liecinieces ebreju pogromam «Kristāla nakts», cīnījās par izceļošanas vīzu saņemšanu no Vācijas (iespējams, B. ar vīru bija pēdējie ebreji, kas dzīvi izbrauca no Leipcigas). Vispirms B. ar vīru nokļuva Lisabonā, pēc tam izbrauca uz akmeņogļu tvaikoņa «Muzino» uz ASV, kur ieradās pēc 10 dienām. B. strādāja par fizioterapeiti, bet viņas vīrs, metalurgs, apkalpoja apkures katlus. 1960. g., pēc meitas apprecēšanās, viņi pārcēlās uz Sietlu. B. vīrs strādāja par inženieri, pati B. — par praktizējošu psiholoģi. 1960. g. viņa ieradās Vācijā uz starptautisku psiholoģijas kongresu — pirmo starptautisko kongresu Vācijas zemē pēc holokausta.