Bermans Simons (Šimons) Josifovičs (01.09.1910, Rīga — 24.06.1975, Rīga) — ginekologs, ķirurgs.
Tēvs, Josifs Bermans, bija tirgotājs, kuram Rīgā piederēja tirdzniecības firma jūras kuģu apgādāšanai ar aprīkojumu. Māte, Erika (Raiha) Tāle, rūpējās par mājsaimniecību un audzināja divus dēlus. Tā kā dzimtā valoda ģimenē bija vācu valoda, B. saņēma izglītību vācu valodā. Izrādīja izcējas spējas valodās un humanitārajās zinātnēs. Jau skolā brīvi pārvaldīja angļu, franču, latviešu valodu un latīņu; padomju laikā pilnīgi apguva krievu valodu. 1926. gadā beidza vācu komercģimnāziju (atradās tagadējās Mākslas akadēmijas telpās), kur studēja arī senās valodas. 1927. gadā iestājās vācu Kārļa universitātes Medicīnas fakultātē, kuru beidza 1933. gadā. Tajā pašā gadā atgriezās Rīgā un sāka strādāt par operējošo ārstu ebreju sieviešu slimnīcā „Linat Ha-Cedek“ („Žēlsirdības mājoklis“).

Otrā pasaules kara laikā strādāja evakuācijas slimnīcā par ķirurgu. 1944. gadā atgriezās Latvijā. Evakuācijā no slimībām un bada nomira viņa māte un divus gadus vecais dēls. Latvijā uzzināja, ka pēc denunciācijas Gestapo nodots un nogalināts viņa vienīgais brālis Beno.

Pēc kara kopā ar pārdzīvojušajiem ebreju ārstiem turpināja strādāt „Bikur Holim“ slimnīcā (tolaik — Rīgas 3. pilsētas slimnīcā). B. pārmaiņus vadīja dzemdību un ginekoloģijas nodaļas un bija galvenā ārsta vietnieks dzemdniecības jautājumos. Medicīnas personāls un pacienti viņu dievināja. Papildus augstam profesionālismam un dziļām zināšanām viņam piemita izcila humorisma izjūta un reta taktiskuma sajūta. Tāls no intrigām un tenkām, augstāk par visu viņš vērtēja cilvēka dzīvību un mātes statusu. Brīnišķīgi pieticīgs, ienīdot izrādīšanos un pompu, doktors Bermans bija viens no pazīstamākajiem un cienītākajiem Rīgas ārstiem. Viņa meita Erika saka par savu tēvu: „Sieviete ar zīdaini viņam bija skaistuma simbols. Viņš izglāba daudzas dzīvības — gan kā izcils ārsts un diagnostiķis, gan kā asins donors. Ja naktī, mājās, atskanēja zvans no slimnīcas, viņš skrēja turp vējā plīvojošā vaļējā mētelī, dažreiz ziemas salnā pa ledainiem bruģakmeņiem Maskavas ielā. Bet tad, kad piecdesmit septītajā nopirka „Maskviču“, jau astoņpadsmit gadus metās uz turieni tajā. Katra ebreju un neebreju sieviete no Maskavas rajona gribēja dzemdēt tikai pie viņa. Reiz viņš ieradās skolā uz vecāku sapulci. Ko tur nenotika! Mammas vilka pie viņa savus bērnus un jautāja: 'Doktor Berman, vai jūs viņu (vai viņu) atpazīstat?'„

B. piemita milzīga praktiskā pieredze ķirurģiskajā ginekoloģijā un dzemdniecībā; bija augstākās kategorijas ārsts, taču nekad neinteresējās par zinātnisko karjeru. Viegli dalījās ar savām zināšanām, kas kļuva par citu disertāciju pamatu. Doktora Bermana pozitīvs atzinums par zinātnisko disertāciju dzemdniecībā un ginekoloģijā tika uzskatīts par tās veiksmīgas aizstāvēšanas garantiju.

1965. gadā B. nodibināja patoloģiskās grūtniecības nodaļu slimnīcā, kur strādāja. Pēc tam panāca, lai šai nodaļai piešķirtu muižu Rīgas jūrmalā, Dzintaros. Grūtniecēm tika dotas palātas zilās un rozā ģipsētās puķēs ar lieliskiem lieliem logiem un skatu uz sakritušo dārzu. Augstā priekšniecība šeit ieradās atkārtoti un brīnījās par izcilajiem rezultātiem. Doktors B. bija PSRS Goda donors.

B. pāragri un pēkšņi nomira no neizārstējamas slimības savas kāzu trīsdesmit piektās gadadienas dienā. Apglabāts Rīgā Šmerļu ebreju kapos.