Berlins Isaja, sers (06.06.1909, Rīga ― 05.11.1997, Oksforda) ― filozofs, zinātnieks, literatūrzinātnieks, politologs. M. M. Šneersona (Cemah-Cedeka) pēctecis. 1915.—19. gados dzīvoja ar ģimeni Petrogradā, no 1919. gada — atkal Rīgā. 1921. g. ar vecākiem izbrauca uz Lielbritāniju. Mācījās Oksfordā Kristus Miesas koledžā, kur 1932.―40. g. lasīja filozofijas kursu, 1932. g. kļuva par Visu Dvēseļu koledžas padomes locekli, 1935. g. ieguva maģistra grādu. 1941. g. strādāja Ņujorkas Lielbritānijas Informācijas ministrijas birojā. 1942.―46. g. bija vēstniecības 1. sekretārs Vašingtonā, kur veicināja amerikāņu pārliecības veidošanos, ka tikai ASV var izglābt Eiropā bojāejošo Rietumu civilizāciju. B. ziņojumus ar lielu uzmanību studēja U. Čērčils. Pēc Otrā pasaules kara beigām bija Lielbritānijas vēstniecības 2. sekretārs PSRS. Strādājot Maskavā, uzturēja tuvas attiecības ar padomju kultūras eliti, tostarp ar B. Pasternaku un A. Ahmatovu, kura veltīja viņam vairākus darbus. 1946. g. atgriezās Oksfordā. No 1957. g. bija sociāli politisko zinātņu teorijas profesors Oksfordā. 1966. g. tika iecelts par pirmo jaundibinātās Volfsona koledžas prezidentu Oksfordā. 1957. g. Lielbritānijas karaliene viņu paaugstināja bruņinieka kārtā. 1979. g. kļuva par Jeruzalemes prēmijas laureātu. 1977.–78. g. ― Britu akadēmijas prezidents, «Par nopelniem» ordeņa kavalieris. No 1956. g. līdz mūža beigām Berlins bija precējies ar Alīnu Halbanu (dzim. Ginzburgu), «Ebreju enciklopēdijas» izdevēja Dāvida Ginzburga brāļameitu un ebreju sabiedriskā darbinieka un finansista Horācija Ginzburga mazmeitu. 1959.—61. g. bija Britu Akadēmijas viceprezidents, 1971. g. kļuva par pirmo ebreju, kas ievēlēts par tās prezidentu. Viens no laicīgā humānistiskā jūdaisma kustības dibinātājiem. Kādu laiku bija Ebreju universitātes (Jeruzaleme) Pilnvarnieku padomes loceklis. Bija Ebreju universitātes (Jeruzaleme), Telavivas universitātes, D. Bengūriona vārdā nosauktās universitātes (Negeva), H. Veicmaņa vārdā nosauktā Zinātniski pētnieciskā institūta goda doktors. Publicējis daudzus darbus, tostarp par Apgaismības un romantisma laikmeta Eiropas politiskās un ētiskās domas vēsturi, atmiņas par O. Hakslliju, A. Ahmatovu, B. Pasternaku; krievu literatūras tulkojumus (I. S. Turgeņeva u. c. darbi); daudzus rakstus, kas veltīti cionismam.

Darbi: Karls Markss. 1939; Ezis un lapsa. 1953; Vēsturiska neizbēgamība. 1953; Apgaismības laikmets. 1956; Divas brīvības koncepcijas. 1958; Četri eseji par brīvību. 1969; Krievu domātāji. 1978; Jēdzieni un kategorijas. 1978; Pretim straumei. 1979; Personiskie iespaidi. 1980; Cilvēka dabas līkais koks. 1991; Realitātes izjūta. Ideju un to vēstures pētījums. 1997.

KEE 1. sēj.+Pielik.2, sl. 370+173
REE
G. Smirins