Beļenkijs Makss Ļvovičs (1911, Ļepeļa, Vitebskas guberņa — 1965, Rīga) — farmakologs, pedagogs. 1933. g. beidzis 2. Ļeņingradas Medicīnas institūtu, kur turpmāk strādāja Farmakoloģijas katedrā. 1941.—45. g. dienēja par armijas toksikologu, no 1952. g. vadīja Rīgas Medicīnas institūta Farmakoloģijas katedru (no 1953. g. — profesors). PSRS Medicīnas zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis (1960 g.), Vissavienības Farmakologu biedrības valdes loceklis, LPSR Nopelniem bagātais zinātnes darbinieks (1961 g.). Zinātniskās farmakoloģijas skolas pamatlicējs Latvijā. Veica pētījumus par miega artērijas receptoru, holīnerģisko un adrenerģisko procesu farmakoloģiju; izvirzīja un pamatoja teoriju par negatīvo enerģētisko bilanci kā tiešu cēloni ierosmes procesa rašanai miega artērijas glomerula ķēmoreceptoros un citās receptoru struktūrās; atklāja un izpētīja (kopā ar līdzstrādniekiem) apomorfīna adrenerģiskās īpašības, holīnerģisko komponentu fenamīna iedarbībā. Pirmais Padomju Savienībā izmantoja matemātiskās statistikas metodes farmakoloģiskās efektivitātes izpētei. Vairāku monogrāfiju un zinātniskajos izdevumos publicētu rakstu autors.

Darbi: Farmakoloģiskā efekta kvantitatīvā novērtējuma elementi. Rīga, 1959; Miega artērijas glomerula ķēmoreceptoru farmakoloģija. Ļ., 1962. (Līdzautors S. V. Aničkovs).

G. Smirins
REE