Viļāni, pilsēta (kopš 1928. gada) Rēzeknes rajonā (Latvijas Republika). Zināma kopš 1495. gada. Kopš 1772. gada – Krievijas impērijas sastāvā. 19. – 20. gs. sākumā – Velenu ciems Rēzeknes apriņķī, Vitebskas guberņā. 1918.–1940. gadā – Latvijas Republikas sastāvā, 1940.–1991. gadā – Latvijas PSR.

1897. gadā Viļānos dzīvoja 321 ebrejs (41,4%), 1920. gadā – 344 (32%), 1925. gadā – 391 (28%), 1930. gadā – 396 ebreji (30%).

Ebreji dzīvoja Viļānos no 19. gs. beigām. 1873. gadā Epšteins Viļānos atvēra ādas rūpnīcu, kurā strādāja vairāki simti cilvēku, t. sk. 30–40 ebreji. Viņš arī uzcēla Viļānos sinagogu. 1885. gadā Malkyels Viļānos piederēja ādas ražotne, kas piegādāja zolītes armijai. No 1900. gada līdz 1930. gadu vidum par rabīnu Viļānos bija Cvi-Girš Emini (1870–?). 1920.–1930. gados Viļānos bija 3 sinagogas. 1922. gadā tika atvērta skola ar mācībām jidiša valodā. Darbojās dažādu ebreju partiju un organizāciju nodaļas. 1926. gadā ebreju jaunatne novērsa pogromu, ko mēģināja sarīkot latviešu studentu grupa no Rīgas. 1928. un 1930. gadā Viļānos notika antisemītiski uzbrukumi. 1930. gadu 2. pusē par rabīnu Viļānos bija C.-G. Emini znots Ārons-Šahne Palčinskis (?–1941).

1941. gada 2. jūlijā Viļānus okupēja Vācijas armijas daļas. 390 Viļānu ebreji tika nošauti 1941. gada 4. augustā netālu no ebreju kapsētas. 1941. gada beigās tur pašā tika nošautas vairākas čigānu ģimenes. Viļānus atbrīvoja 1944. gada 28. jūlijā 7. gvardes strēlnieku divīzijas daļas ģenerālmajora Mihaila Emmanuiloviča Moskaļika (1898–1956) vadībā. Pēc 1945. gada nošaušanas vietā uzstādīti 2 pieminekļi.

РЕЭ 4. 253