Viļaka, pilsēta (kopš 1945. gada) Balvu rajonā (Latvijas Republika). Dibināta 1293. gadā. Kopš 1772. gada – Krievijas impērijas sastāvā. 19. – 20. gs. sākumā – Marienhāzenas ciems (cits nosaukums – Marijanovo) Ludzas apriņķī, Vitebskas guberņā. 1918.–1940. gadā – Latvijas Republikas sastāvā, 1940.–1991. gadā – Latvijas PSR. 1847. gadā Viļakā dzīvoja 61 ebrejs, 1903. gadā – 540, 1920. gadā – 506 (65%), 1930. gadā – 510, 1935. gadā – 465 ebreji (29%).

Ebreji dzīvoja Viļakā no 18. gs. beigām. 1900.–1926. gadā par rabīnu Viļakā bija Bencions Dons-Ihe (1871–1941). Sinagogā bija hasīdu nodaļa, bija 2 hederi. 1921. gadā Viļakā tika atvērta ebreju skola. 1920.–1930. gados darbojās dažādu ebreju partiju un organizāciju nodaļas. Viļakas rabīns 1926.–1941. gadā bija Isroels-Jākobs Čerņaks (?–1941).

Vācijas karaspēks ieņēma Viļaku 1941. gada jūlija sākumā. Tika izveidots geto. 1941. gada 8. augustā Viļakā tika nošauti vairāki simti ebreju. 1944. gadā nošaušanas vietā uzstādīta piemiņas zīme ar uzrakstiem krievu un latviešu valodā.

Viļakā dzimuši: Tuvija Lisicins, rabīns, kurš no 1924. gada vadīja ješivu „Gejhal ha-Tora“ Telavivā; Nahums Fefermans, rabīns, A. Panna tēvs.

РЕЭ 4, 252 - 253