Valka — sadalīta pilsēta Latvijā un Igaunijā (igauņu nosaukums Valga). Pirmās rakstveida liecības par apdzīvoto vietu Valka (Walk) pie Pēdeles upes Livonijas zemēs ir atrodamas 1266. gada dokumentos, kas saistīti ar Livonijas landtāga sasaukšanu, un pēc tam ar nosaukumiem Walko, Walc, Walk Rīgas pilsētas parādu grāmatā 1286. gadā. 1584. gada 11. jūnijā Valka saņēma pilsēttiesības pēc Rīgas tiesībām, ko piešķīra Polijas karalis Stefans Batorijs; no 1721. gada 5. oktobra – Krievijas impērijas sastāvā. 1764. gadā Krievijas imperatore Katrīna II apstiprināja Valkas pilsētas privilēģijas. 1783. gadā jaunajā administratīvajā iekārtā tika izveidots Valkas apriņķis Vidzemes guberņas sastāvā. 19.–20. gadsimtos Valka kļuva par nozīmīgu dzelzceļa centru. Pēc Krievijas impērijas sabrukuma pilsoņu kara gaitā 1920. gadā Valka tika sadalīta divās daļās starp Latviju un Igauniju, un līdz 1940. gadam pilsēta attīstījās kā divas patstāvīgas administratīvi teritoriālas vienības. PSRS sastāvā valsts robeža tika atcelta, taču pilsētas nacionālais iedalījums pēc Latvijas PSR un Igaunijas PSR administratīvās robežas saglabājās ar atsevišķām izglītības, veselības aprūpes un transporta tīkla pārvaldes sistēmām. Apvienotās pilsētas iedzīvotāju skaits bija ap 26 tūkst. (1990). 1991. gadā tika atjaunota valsts robeža starp Latviju un Igauniju, un abās pilsētas daļās atkal izveidota atsevišķa administrācija attiecīgo valstu robežās. Latvijas Valkas iedzīvotāju skaits – 6,2 tūkst. (2008), Igaunijas – 14,12 tūkst. (2003).
Līdz 19. gs. 60. gadu sākumam ebrejiem bija aizliegts apmetties Valkā, kas neatradās dzīvesvietas robežjoslā. Vēl 1850. gadu beigās Valkas maģistrāts lūdza izraidīt pilsētā bez uzturēšanās atļaujas aizturētos ebrejus. Izņēmums tika pieļauts bijušajiem kantonistu karavīriem. 1861. gadā Valkā bija reģistrēti tikai 2 ebreji. 1863. gadā vietējie ebreji pulcējās lūgšanām Movšas (Ovšas) dzīvoklī, ko iegādājies bijušais kantirists Zalmens Jākobsons no Kurzemes. Par skolotāju bija ebrejs no Kurzemes Moše Jom-Tovs, kurš kļuva arī par pirmo Valkas šohetu. Vēlāk, kad kopiena pieauga, sāka īrēt īpašu telpu, saņemot tam atļauju no guberņas pārvaldes 1871. gadā. Ebreju kapsēta tika dibināta 1860. gadu beigās vietā, kur Z. Jākobsons apbedīja savu bērnu. Pirmais garīgais rabīns Valgā bija Icicigs Bers Lihtenšteins, kurš ieradās Valkā 1871. gada beigās pēc vietējās kopienas uzaicinājuma kā garīgais rabīns un skolotājs, saņemot par šoheta pienākumu pildīšanu 300 rbļ. kopienas naudas. Administratīvi Valgas ebreju kopiena pakļāvās Rīgas valsts rabīnam, un 1882. gada 23. jūlijā I. B. Lihtenšteins tika apstiprināts Valkas un Fellinas (Vīlandi) valsts rabīna palīga amatā, kas deva tiesības veikt metriskos ierakstus un patstāvīgi veikt īpašus rituālus par maksu pēc vienošanās. Šāda vairāku funkciju apvienošana izraisīja Valkas ebreju kopienas biedru neapmierinātību, un 1885. gadā kopiena atteicās no viņa pakalpojumiem. 1891. gadā sākās centieni saņemt atļauju savā lūgšanu nama atvēršanai, kura projekts bija gatavs jau 1871. gadā. Lai gan līdz 1902. gadam ebreju kopiena pilsētā un apriņķī skaitīja 1405 personas abos dzimumos jeb 100 ģimenes, lūgšanu nama atvēršana tika atteikta, jo lielākā daļa ebreju ģimeņu bija reģistrētas kā pagaidu iedzīvotāji. Pēc 1897. gada tautas skaitīšanas datiem, no 10 922 Valkas iedzīvotājiem ebreju bija 380. 1907. gadā Valkā un apriņķī bija divi lūgšanu nami. 1909. gadā ebreju kopiena tika oficiāli reģistrēta, ieguva savu statūtu, un 1910. gadā atvēra sinagogu. Pilsētā darbojās sionistiskā un bundistiskā organizācija un sporta biedrība „Makabi“. Visizplatītākā nodarbošanās ebreju vidū bija apģērbu izgatavošana. 1917. gadā Valkā bija izvietota no Rīgas evakuētā Krievijas XII armija, kuras sastāvā bija līdz 500 ebreju. Viņiem bija savs drukātais orgāns, kas tika izplatīts arī starp vietējiem iedzīvotājiem. Valkā agrāk nekā citās pilsētās tika izveidota ebreju kopienas padome, kurā demokrātisko vēlēšanu rezultātā vairākumu ieguva Bunds. Pilsētas pilnvaroto ebreju pārstāvju vidū bija L. Cirelsons.
1918.–1919. gada kaujas operāciju gaitā Valkas ebreju kopiena smagi cieta. 1920. gadā kopienu sadalīja valsts robeža, un ebreju kultūras dzīve koncentrējās Igaunijas pilsētas daļā, jo Latvijas Valkā ebreju skaits tajā gadā bija 97 (3,3% iedzīvotāju). 1920. gadā Igaunijas Valgas (409 cilv. 1922. gadā) ebreju kopiena tika ierakstīta Igaunijas sabiedrisko organizāciju reģistrā, un vietējie ebreji pieņēma savu ieguldījumu ebreju kultūras autonomijas organizēšanā Igaunijā. 1926. gadā Centrālajā Igaunijas ebreju kultūras padomē no Valgas iekļāva vienu pārstāvi; pie pilsētas pašvaldības darbojās ebreju kultūras aizgādnība, kas pārraudzīja ebreju izglītības un kultūras stāvokli pilsētā. Darbojās I. L. Peretca vārdā nosauktā literāri dramatiskā biedrība (1920), kultūras biedrība „Liht“ (1927), sieviešu biedrība „Vico“ (1934). Līdz 1929. gadam ebreju pamatskolu uzturēja no kopienas līdzekļiem, 1930. gadā tā pārgāja valsts pamatskolu tīklā; slēgta 1939. gadā, jo līdz 1935. gadam Igaunijas Valgā bija tikai 262 ebreji. Pirmais maģistrs jūdaistikā Tartu Universitātē, nākamais Igaunijas PSR nopelniem bagātais zinātnes darbinieks Abe Libmans (Abram Liebman, Liebmanis, 1890, Valka – 1990, Tallina) savā disertācijā (1937) pievērsās Igaunijas un savas dzimtās pilsētas ebreju vēsturei. Ebreju skaits Latvijas Valkā 1925. gadā bija 49 (2% iedzīvotāju), 1930. gadā – 65 (2%), 1935. gadā – 57 (1,8%). Sinagoga šajā pilsētas daļā tika uzcelta 1928. gadā. Daļa ebreju bērnu no Latvijas Valkas mācījās ebreju skolā Igaunijas pilsētas daļā.
1940. gadā pēc Igaunijas un Latvijas pievienošanas PSRS visas nacionālās biedrības abās pilsētas daļās tika slēgtas, un to dokumenti nodoti arhīvos. Līdz ar pilsētas ieņemšanu 1941. gada 8. jūlijā nacistiskās Vācijas karaspēkam ebreju kopiena abās tās daļās pārtrauca pastāvēt: ebreji, kuriem neizdevās evakuēties, tika nošauti. Valka ir to pilsētu vidū, kurās ebreju bojāejas apstākļi Holokausta laikā nav izpētīti. Zināms, ka nošaušanas notika vienā vietā – Pīnasa kalnā, 4 km no pilsētas, kur tika nogalināti arī citu etnisko grupu pārstāvji. Jo īpaši tur tika nogalināti Zahariuss Grinholts, Taube Rībniks, Liba, Berta, Dīna, Haims un Ēlija Cimbeli. Upuru skaits Latvijas Valkā bija ap 50 cilvēku. Starp bojāgājušajiem ebrejiem no Igaunijas Valgas ir Abrama Leiba ģimene. Nošaušanas vietā uzstādīts standarta padomju laika piemineklis.
Pēc 2000. gada tautas skaitīšanas datiem, Latvijas Valkā bija 1 ebrejs. Ebreju kapsētu, kas nonākusi šajā pilsētas daļā, izmanto un uztur kārtībā Igaunijas Valgas ebreji.
Lit.: Biroļs Izpildu komitejas biļetens ebreju karavīriem XII armijā (Valka). 1917. Nr. 2–5; Latvija: Sinagogas un rabīni, 1918–1940 / Teksta aut. un sast. R. Bogdanova. Rīga, 2004; Melers M. Ebreju kapsētas Latvijā. Rīga, 2006; Viņš pats. Pa Holokausta vietām Latvijā. Rīga (iespiešanā); Nacistu un to līdzskrējēju noziegumi Baltijā (Latvijā), 1941–1945: Dok. un liecības. Rīga, 2007. 215. lpp.; Ebreju iznīcināšana Zemgalē un Vidzemē / Sast. R. Bogdanova Ebreju iznīcināšana Latvijā, 1941–1945: Lekciju cikls. 2. izd., labots un papild. Rīga, 2008; Šacs-Anins M. Ebreji Latvijā.
T. Šors