Saldus, pilsēta, rajona centrs (Latvijas Republika). Zināms kopš 1253. gada. No 1795. gada – Krievijas impērijas sastāvā. 19. – 20. gs. sākumā – Frauenburgas miestiņš Kuldīgas apriņķī, Kurzemes guberņā. 1918.–40. gadā – Latvijas Republikas sastāvā, 1940.–91. gadā – Latvijas PSR. 1881. gadā Saldū dzīvoja 909 ebreji (39%), 1897. gadā – 1159 (32%), 1910. gadā – 877 (20%), 1920. gadā – 257 (11%), 1925. gadā – 399 (11%), 1930. gadā – 377 (9%), 1935. gadā – 329 (7%), 1959. gadā – 15 ebreji.

Ebreji dzīvoja Saldū no 19. gs. otrās puses. 1871. gadā tika dibināta kopiena. Pirmais Saldus rabīns – Jehuda Giršzons (?–1902). 1879. gadā tika uzcelta sinagoga. 1902.–05. gadā Saldus rabīns – Avrams-Šmuels Dubickis (1862–?), 1907.–24. gadā – Mojše-Šmuels Stuls. 20. gs. sākumā Saldū bija 2 sinagogas, privāta ebreju mācību iestāde, ebreju aizdevumu-uzkrājumu biedrība.

1915. gadā Saldus ebreji tika izraidīti uz Krievijas impērijas iekšējām guberņām.

Pēc 1920. gada Saldū atgriezās mazāk nekā puse izraidīto. 1920. gadu sākumā tika dibināta skola ar mācībām ivritā. 1920.–30. gados Saldū darbojās dažādu ebreju partiju un organizāciju nodaļas. 1921. gadā ar Džointa palīdzību tika atvērta aizdevumu-uzkrājumu banka. 1924.–29. gadā Saldus rabīns – M.-Š. Stula dēls Dovids Stuls, no 1929. gada – Menahems-Mendls Erlihs (1880–1941).\

1941. gada 1. jūlijā Saldu ieņēma Vācijas armijas vienības. Drīz pēc tam Saldus ebreji tika nošauti.

Pēc 1945. gada uz nošauto Saldus ebreju kapa tika uzstādīta piemiņas zīme.

1980. gados Saldū dzīvoja daži ebreji.

Saldū pastāv pamestā ebreju kapsēta.

REE 6, 410–411