Riebiņi — Riebiņu novada administratīvais centrs (no 2009. gada 1. jūlija), apdzīvota vieta Preiļu rajonā. Dibināts 18. gadsimta beigās. 19. gadsimtā un 20. gs. sākumā — Ribiniški miests, Polockas apriņķī, Vitebskas guberņā, Silajaņu pagasta centrs Rēzeknes apriņķī. 1918.–1940. gadā — Latvijas Republikas sastāvā, 1940.–1991. gadā — Latvijas PSR sastāvā, no 1991. gada — Latvijas Republika. Ebreji dzīvoja Riebiņos no 19. gadsimta sākuma un nodarbojās ar zemkopību. 1847. gadā dzīvoja 97 ebreji, 1897. gadā — 533 (91,2%), 1920. gadā — 386 (87%), 1925. gadā — 360, 1930. gadā — 348 (85%), 1935. gadā — 317 ebreji (68%). Tas bija augstākais ebreju īpatsvars apdzīvotajās vietās Latvijā. 1830. gados tika ierīkota ebreju kapsēta. 19. gadsimta vidū darbojās sinagoga. No 1843. gada Riebiņu rabīns bija Zēvs-Volfs Cijunis; 19. gs. beigās — Ābrahams Giršovičs (1861–?); no 1903. gada — Jākovs Šapiro (1873–?); 1922.–1925. gadā — Avroms-Benjamins Taics; 1925.–1935. gadā — Leigers-Icoks Šics (1880–?); no 1936. gada — Bers Šics (1915, Aizpute–?). Kaušlis bija Vaiccmans. Kulta celtnes: vecais lūgšanu nams, Viļānu iela. Koka celtne, 34 kopienas locekļi; jaunais lūgšanu nams, Viļānu iela. Koka ēka, 69 kopienas locekļi. Kapsēta tika ierīkota starp 1830. un 1840. gadu.
Tajā apbedīti Jākovs un Rafaels Šapiro, Šklāru un Antokoles ģimenes. Pēdējie apbedījumi tika veikti 1939.–1940. gadā. Pašlaik kapsēta atrodas ļoti aizaugušā stāvoklī.
1916. gadā Riebiņos strādāja heders. 1920. gadu sākumā ar Jointa palīdzību tika remontēta kopienas pirts un dibināta savstarpējo palīdzību kase. 1920. gados Riebiņos bija 2 sinagogas. 1921. gadā atvērās skola ar jidiša mācīšanas valodu. 1929./30. mācību gadā ebreju skolas direktors bija Frīdmans, vēlāk — Levins. 1920.–1930. gados Riebiņos darbojās dažādu ebreju partiju un organizāciju nodaļas. 1922. gadā ebreju ziedojumi par labu Ebreju nacionālajam fondam sastādīja 553 rubļus.
1913. gadā ebrejiem piederēja vienīgā aptieka un 8 veikali (tai skaitā visi pārtikas veikali, abi manufaktūras veikali). 1930. gados 16 no 17 Riebiņu veikaliem piederēja ebrejiem.
1935. gadā miestā bija 88 dzīvokļu mājas, kurās dzīvoja 101 ģimene. Visas mājas apgaismoja ar petrolejas lampām. Ebrejiem piederēja 70 mājas; no septiņām nedzīvojamām ēkām (pasts, kulta celtnes, dzirnavas, skola) trīs piederēja ebreju kopienai: divi lūgšanu nami un ebreju pamatskola. No 17 veikaliem tikai viens nepiederēja ebrejiem. Aptiekas īpašnieks bija Daniels Mihelssons. Ebreji bija ne tikai tirgotāji, bet arī drēbnieki, kurpnieki, stiklinieki, lopu uzpircēji, nelielu piemājas zemes gabalu īpašnieki. Ebreju ģimenes bija daudzlocekļu. Starp tām — Antokoles, Bazners, Besers, Blats, Vainers, Zlatokrīlovi, Zangvils, Moins, Rubins, Šklāri. Pirms kara daļa jaunatnes darba meklējumos pārcēlās uz Rīgu. Ar kara sākumu 1941. gada jūnijā vairākiem desmitiem miesta iedzīvotāju izdevās bēgt Krievijas iekšienē. Vismaz 20 no tiem cīnījās Sarkanās armijas rindās. Taču lielākā daļa ebreju nemēģināja bēgt. Pirmie upuri jau 1941. gadā bija kreisi noskaņotie ebreji. Galvenā daļa ebreju — 271 cilvēks — no Riebiņiem un apkārtējiem ciemiem tika nošauta 1941. gada 23. augustā. (Pēc citiem datiem, to bija 381 cilvēks.) Viņus sapulcēja vienā no lūgšanu namiem, kur turēja no pulksten trim pēcpusdienā līdz septiņiem vakarā, un ar kravas automašīnām aizveda uz Aizupišas mežu, divreiz šķērsojot Fejmankas upi pa ceļu uz Viļāniem (5–6 km), un pa kreisi no ceļa, apmēram 100 m attālumā, nošāva. Visas akcijas nodrošināšanai (konvojēšanai, atģērbšanai, apsardzei, nošaušanai) papildus nošaušanas komandai no Rīgas un saviem spēkiem tika aicināts „nāves bataljons“ no Maltas, kas „apsargāja apkārtni“.
1955. gadā ar vietējās pašvaldības un bojāgājušo radinieku spēkiem Aizupišas mežā tika uzstādīts piemineklis ar uzrakstu: „Mūžīga piemiņa Riebiņu miesta ebrejiem, kas traģiski gāja bojā no vācu fašistu iekarotāju rokām 1941. gada 23. augustā. Radinieki.“ Pēc kara ebreji Riebiņos nedzīvoja.
Vietējais novadpētniecības muzejs sastādīja (pēc izdzīvojušo ebreju atmiņām) sarakstu no 271 nogalinātajiem no 69 ģimenēm, tai skaitā no ģimenēm: Antokoles — 24 cilvēki, Zlatokrīlovu — 24 cilvēki, Zangvili — 40, Rubini — 19, Šklāri — 20 cilvēki u.c.
Autors I. Ročko
Avoti: Melers M. Mūsu atmiņu vietas. Holokausatā iznīcinātās Latvijas ebreju kopienas. Rīga, 2010, 362.–364. lpp. Melers M. Ebreju kapsētas Latvijā. Rīga, „Šamirs“, 2006, 83. lpp. Latvija. Sinagogas un rabīni. Rīga, „Šamirs“, 2004, 150. lpp. Ročko I. Ebreji Latgalē. Vēstures apceres. Daugavpils, 2010. 225.–228. lpp.