Hadera (חֲדֵרָה), pilsēta Izraēlas centrālajā daļā, Šaronas ielejas ziemeļdaļā. Dibināta 1890. gadā kā lauksaimniecības apmetne ar Hovevē Cion aktīvistu no Viļņas (sk. Viļņa), Kauņas (sk. Kauņa) un Rīgas piedalīšanos. Nosaukums — no arābu „al-hadra“ (`zaļums`; netālu no apmetnes bija purvi, kas klāti ar zaļiem ūdensaugu lapiņām). Purvainas ielejas apvidū plosījās malārija, no kuras pirmajos 20 gados apmetnes pastāvēšanas nomira vairāk nekā puse iedzīvotāju. 1895. gadā barons E. Dž. de Rotšilds piešķīra apmetniecniekiem līdzekļus purvāju nosusināšanai; ar Ēģiptē algotu strādnieku palīdzību tika veikti drenāžas darbi. Lielu lomu malārijas apkarošanā spēlēja ārsts un sabiedriskais darbinieks H. Joffe, pēc viņa ieteikuma Haderas apkārtnē tika iestādīti eikalipta meži augsnes nosusināšanai (eikaliptu koks kļuva par apmetnes simbolu). Pēdējie purvi tomēr izzuda tikai 1945. gadā, kad tika pabeigta kanāla ar noteci jūrā celtniecība. Citrusaugļu plantācijas tika ierīkotas pirms Pirmā pasaules kara un ievērojami paplašinātas 1920.–30. gados. Pēc Lodes–Haifas dzelzceļa celtniecības 1918.–19. gadā Hadera kļuva par dzelzceļa staciju, bet pēc Haderas–Petah-Tikvas šosejas celtniecības pabeigšanas — par svarīgu transporta mezglu, kas saistīts ar Haifas ziemeļos un Jizreelas ielejas austrumos. Iedzīvotāju skaits auga; 1898. gadā Haderā dzīvoja 152 cilvēki, 1914. gadā — 320 cilvēki, 1922. gadā — 450. 1929. gadā arābi Haderā sacēla preetebreju nemierus (sk. Izraēlas Zeme (Erec Izraēla). Vēsturiskais apcerējums). 1931. gadā šeit dzīvoja 3372 cilvēki. Hadera kļuva par reģionālo centru, bet 1936. gadā ieguva pilsētas statusu. Laika gaitā Haderas pilsētas robežās iekļuva apkārtējās apmetnes: Nahliel, dibināta 1912. gadā ar repatriantiem no Jemenas; Neve-Haim, dibināta 1936. gadā (nosaukta par godu H. Arlozorovam); Giv'at-Olga, dibināta 1950. gadā (nosaukta par godu Olgai Hankiņai, sabiedriskajai darbiniecei, I. Hankiņa sievai un biedrei); Hefci-Va, dibināta 1914. gadā. 1948. gadā šeit dzīvoja 11 819 cilvēku. Pēc Izraēlas valsts nodibināšanas pilsētas iedzīvotāju skaits pieauga galvenokārt repatriācijas dēļ. Tā, 1968. gadā no 31 tūkst. Haderas iedzīvotāju 40% bija dzimtenes iedzīvotāji, 33% — cilvēki no Eiropas, 27% — no Āzijas un Ziemeļāfrikas valstīm.

Galvenās saimniecības nozares: lauksaimniecība (ziedu un banānu audzēšana, zivkopība, lopkopība, putnkopība, biškopība) un lielākā mērā rūpniecība (lieli papīra, kaučuka un gumijas ražošanas uzņēmumi — riepas un kameras visiem automobiļu un velosipēdu veidiem; konservu rūpnīca, kokapstrādes uzņēmumi u. tml.). Rūpnieciskās ražošanas pieauguma tendence saglabājās 1970.–80. gados. 1982. gadā starp pilsētu un jūru tika uzcelta liela elektrostacija, kas darbojas uz akmeņoglēm. Akmeņogles ir importētas, un to izkraušanai jūrā uzcelta speciāla mola. Šī elektrostacija piegādā elektrību visai piekrastes līdzenumam uz dienvidiem no Haifas.

Turpmākais iedzīvotāju skaita pieaugums saistīts ar aliju no NVS valstīm un Baltijā, kas sākās 1990. gados (1991. gadā — 45,6 tūkst., 1992. gadā — 48,4 tūkst., 1993. gadā — 50,7 tūkst., 1994. gadā — 56,1 tūkst. cilvēku, 1995. gadā — 60,2 tūkst., 2003. gadā — 73,1 tūkst. cilvēku).

Netālu no Haderas 1936. gadā celtnieki atklāja halkolīta perioda apmetnes paliekas, kā arī keramikas ossurārijus mājiņu formā. Vēlāk arheologi izraka vairākus Otrā tempļa perioda apbedījumus, ēku drupas, mozaīku un romiešu perioda tiltu. Šeit atradusies krustnešu laiku apmetne tika saukta Liktera (iespējams, kropļots arābu nosaukums).