DOBELE, pilsēta, novada centrs Latvijā. Zināma no 1334. gada. No 1795. gada Krievijas impērijā, kā Doblena, Mītavas apriņķī Kurzemes guberņā. No 1918.-1940. Latvijas sastāvā, no 1940.-1990. Latvijas PSR sastāvā. 1881. gadā Doblenā dzīvoja 154 (14%), 1897. gadā 240 ebreji (14%), 1910. gadā 142 (7%), 1920. gadā 25 (3%), 1925. gadā 64 (6%), 1930. gadā 80 (4%), 1935. gadā 72 ebreji (3%).

Ebreju kopiena pastāvēja Doblenā, kopš 19. gadsimta vidus. 1897. tika izveidota kapsēta. 1904. gadā tika uzbūvēta kapsēta. Pastāvēja mivka. Doblenā rabīns bija 1890. gadā Ārons Glikmans, 1900,-1910.gados Ikutēls Zalmans Galevī. 1905. gadā Doblenas ebreji aktīvi piedalījās 1905. gada revolūcijas notikumos, un revolucionārā padome iecēla skolotāju L.B Perelmanu par pilsētas mēru. Pēc sacelšanās apspiešanas Perelmanam tika piespriests nāvessods. Pirmā Pasaules kara laikā vairākums ebreju pameta Doblenu.

Dobeles rabīns 1920.-1930. bija Dovids Kantors. Darbojās cionistu pulciņš. 1941. gada jūlija sākumā pēc vērmahta okupācijas, Dobeles ebreji tika nogalināti. 1945. gadā ebreju kapsētā Rīgā tika uzstādīts piemineklis bojāgājušajiem ebrejiem Dobelē.

REE 4, 391