Daugavpils (Dīnaburgа līdz 1893. gadam, Dvinska līdz 1920. gadam), rajona centrs Latvijas Republikā, atrodas uz Daugavas upes (Rietumu Dvina). Pievienots Krievijai Polijas pirmā dalījuma rezultātā 1772. gadā. No 1920. gada līdz 1940. gadam — neatkarīgās Latvijas sastāvā, 1940.–91. gadā — PSRS sastāvā. Ebreji Daugavpilī dzīvoja no 18. gs. otrās puses. Tajā pašā laikā tika izveidota kopiena. Ebreji veidoja ievērojamu pilsētas iedzīvotāju procentu. Tā, 1772. gadā Daugavpilī dzīvoja 136 ebreji (31,3% no visiem iedzīvotājiem), 1787. gadā — 783 ebreji, 1815. gadā — 1559 ebreji (57%). Ebreji bija pārstāvēti pilsētas pašvaldības orgānos. Tā, 1800. gadā viens no diviem Daugavpils burgomaistiem bija Š. Movšovičs, 1826. gadā — N. Koblences, 1836. gadā — M. Malkiels. 1812. gadā ebrejiem tika aizliegts celt kādas ēkas cietokšņa iekšienē. 1830. gadā ebreji dibināja ādas apstrādes un alus darītavu rūpnīcas, kaļķu ražošanu. 1847. gadā Daugavpilī dzīvoja 2918 ebreji.
Pilsēta sāka attīstīties no 19. gs. 60. gadiem graudu, linu un koku tirdzniecības pieauguma dēļ, un it sevišķi pēc tam, kad Daugavpils kļuva par dzelzceļa mezglstaciju. Daugavpils kļuva arī par vienu no ebreju tradicionālās izglītotības centriem, pilsētā radās vairākas ješivas. Aptuveni 1886. gadā mitnagdīmu (hasidisma pretinieku) kopienu vadīja rabīns Meirs Simha ha-Koens (1887–1926), bet hasīdu priekšgalā no 1889. gada bija rabīns I. Rozins. 20. gs. sākumā ebreji spēlēja dominējošu lomu Daugavpils tirdzniecības un rūpnieciskajā dzīvē, kā arī veidoja lielāko daļu strādnieku sērkociņu, miecētavu un trīs pogu fabrikās (galvenokārt sievietes). Pēc 1897. gada tautskaites Daugavpilī dzīvoja 32 400 ebreji (46% no visiem iedzīvotājiem). Pilsētā darbojās dažādas ebreju mācību iestādes: amatniecības skola zēniem, atvērta 1887. gadā (1910. gadā — 103 skolēni), sieviešu profesionālā skola, atvērta 1902. gadā (1910. gadā — 208 skolēnes), trīs ebreju bezmaksas skolas nabadzīgajiem, paraugheders. 1897. gadā Daugavpilī bija 4862 ebreju amatnieki, 1760 ebreju algoto strādnieku un 909 zellis; daudz ebreju bija nodarbināti celtniecībā un dzelzceļa darbnīcās. Liels procents ebreju iedzīvotāju dzīvoja nabadzībā. Pēc Ebreju kolonizācijas biedrības datiem 1910. gadā tādu bija 1996 ģimenes (30,9% no ebreju iedzīvotājiem). Daugavpils kļuva par vienu no ebreju darba kustības centriem, kurā vadošo lomu spēlēja Bunds un Poalē Cion. 1903. gadā Daugavpils ebreju strādnieki organizēja pašaizsardzību, kas veiksmīgi darbojās pogromu laikā. Pirmā pasaules kara laikā Daugavpilim tika nodarīts liels kaitējums, un lielākā daļa iedzīvotāju pameta pilsētu.
1921. gadā Daugavpilī bija 11 838 ebreji (40% no visiem iedzīvotājiem), 1935. gadā — 11 106 ebreji (25%). 1920.–30. gados Daugavpilī ievērojami nostiprinājās sionistiskā kustība (sk. Cionisms), it sevišķi partija Ceirē Cion. 1930. gadu sākumā pilsētā bija sešas ebreju skolas, no kurām piecās mācības notika ivritā vai idišā; tās apmeklēja vairāk nekā divi tūkstoši ebreju bērnu. Pastāvēja arī ebreju pilsētas vidusskola ar mācībām ivritā, ORT profesionālā skola un vietējā ebreju sporta organizācija. Kopienas iestādes ietvēra slimnīcu, aptieku, veco ļaužu pansionātu, bāreņu namu, bibliotēku un trīs tautas bankas. Pirms Otrā pasaules kara Daugavpilī bija 13 tūkst. ebreju.
1940. gada beigās – 1941. gada sākumā daudzi Daugavpils ebreji — buržuāzijas pārstāvji, dažādu ebreju politisko partiju aktīvisti — tika izsūtīti uz attāliem Padomju Savienības rajoniem Latvijas iedzīvotāju daļas masveida deportāciju laikā, ko padomju varas iestādes uzskatīja par potenciālo ienaidnieku. 1941. gada 26. jūnijā Daugavpili ieņēma Vācijas armija. Ļoti niecīga daļa ebreju iedzīvotāju paguva evakuēties. Drīz pēc okupācijas sākās ebreju iedzīvotāju iznīcināšana, kurā aktīvu lomu spēlēja latviešu policijas formējumi, kas sastāvēja no vietējiem nacionālistiem. Jūlija vidū Daugavpils ebreji tika ieslodzīti geto, kurā tika sapulcināti ebreji no vairākiem tuvējiem ciemiem un miestiņiem. Pēc vācu varas iestāžu rīkojuma tika izveidota jūdenrāts. 1941. gada augustā – novembrī einsatzgruppen „A“ vienības kopā ar latviešu vienībām veica masveida ebreju iedzīvotāju iznīcināšanas akcijas. Tā, pēdējās akcijas laikā 1941. gada 9. novembrī tika nošauti 1134 ebreji. Iznīcināšanu pavadīja ebrejiem piederošā īpašuma laupīšana. Tā, 1942. gada janvārī einsatzgruppen „A“ uz Berlīni nosūtīja Daugavpils ebrejiem konfiscētas mantas, starp kurām bija vairāk nekā 60 kg zelta dažādās formās, 155 kg zelta laulību gredzenu, 65 kg zelta auskaru u. tml. Dzīvos pēc 1941. gada 9. novembra Daugavpilī palika 950 ebreji, par kuriem SS dokumentos (sk. SS un SD) teikts, ka tie „pārstāv kvalificētu darbaspēku, kas ir neaizstājams saimniecības, it īpaši kara saimniecības, uzturēšanai“. 1942. gada maijā tika nošauti pēdējie Daugavpils geto iemītnieki.
Daļa pārdzīvojušo ebreju atgriezās Daugavpilī pēc pilsētas atbrīvošanas 1944. gada jūlijā.
1970. gadā Daugavpilī dzīvoja aptuveni divi tūkstoši ebreju. 1974. gadā tika atvērta sinagoga. 1960. gadu beigās tika organizēta un darbojās ebreju amatieru teātra trupa. Tajos pašos gados starp Daugavpils ebrejiem darbojās alijas aktīvistu grupa. Pēc 1970. gada daudzi Daugavpils ebreji repatriējās uz Izraēlu. 1980. gadu beigās notika ebreju dzīves atjaunošana Daugavpilī. 1988. gada decembrī tika atvērta Latvijas Ebreju kultūras biedrības nodaļa (priekšsēdētājs A. Fišils). 1990. gadu sākumā sāka darboties svētdienas skola, sporta biedrība „Makkabi“, literārā biedrība „Apaļais galds“. 1992. gadā uz Latvijas Ebreju kultūras biedrības nodaļas bāzes tika izveidota ebreju kopiena (priekšsēdētāja Sofija Meirova, dzimusi 1949. gadā). 1970.–80. gados un it īpaši no 1980. gadu beigām notika Latvijas ebreju masveida izbraukšana uz Izraēlu, ASV, Vāciju un citām valstīm.
КЕЭ, том 2, кол. 286–287\
Обновлено: 15.04.2005