Aizpute, pilsēta Liepājas rajonā (Latvijas Republika). Zināma kopš 1248. No 1378 — Pelten apriņķa centrs Kurzemes hercogistē. No 1795 — Krievijas impērijas sastāvā, Hasenpota apriņķa pilsēta Kurzemes guberņā. 1918–40 — Latvijas Republikas sastāvā, 1940–91 — LatPSR.
1797. gadā Aizputē dzīvoja 209 ebreji, 1800. gadā —678 (46%), 1863. gadā — 1622 (52%), 1897. gadā — 1170
(35%), 1920. gadā — 586 (22%), 1935. gadā — 534 ebreji
(16,5%).
Ebreji Aizputē apmetās 16. gs., no 1708. gada pastāvēja sinagoga. 18. gs. 1. pusē Aizputes ebrejiem tika uzlikts īpašs pašvaldības nodoklis, 1750. gadā viņi oficiāli ieguva tiesības dzīvot Aizputē. 1751. gadā Žečpospolitātes Seims deva atļauju uzbūvēt jaunu sinagogu. 18. gs. vidū tika izveidota ebreju kopiena (pirmā Kurzemē), kurai bija savs rabināts, reliģiskā tiesa u. c.; ik gadu ievēlēja kopienas padomi, no 1763. gada tika vesti kopienas grāmatu ieraksti (vācu valodā ar ebrejiskajiem burtiem). Kopienas ekonomiskais stāvoklis un vācu kultūras ietekme piesaistīja inteliģenci no daudzām Eiropas pilsētām. Dažādos laikos Aizputē dzīvoja un strādāja no Amsterdamas cēlies reliģisko darbu autors Daniels Kleifs, Icchaks-Ārons Eihels (lūgšanu grāmatas tulkotājs vācu valodā), medicīnas darbu autors Dr. Dāvids Abramzons no Dancigās, Dr. Āvrahams Brandts, kurš vēlāk ieguva pagalma padomnieka titulu.
1783. gadā visi ebreju tirgotāji tika ierakstīti tirgotāju ģildēs (1796. gadā — 33 cilvēki, no kuriem 8 — 1. ģildes tirgotāji). 1835. gadā ģildes tirgotājos skaitījās 180 ebreji. 1840. gadā 96 ebreju ģimenes (618 cilvēki) pārcēlās uz zemkopības kolonijām Hersonas guberņā. 1848. gadā Aizputes ebreju iedzīvotāji cieta no holēras epidēmijas. 1861. gadā Aizputē bija 3 sinagogas. No 1867. gada darbojās hevra kadiša.
Par rabīniem Aizputē bija: 1760–71 — Ārons Horvics, no 1711 — Josefs ben Menahems, tad līdz 1835 — Jehiels-Mihls ben Arje, 1839–50 — Jehošua-Zeligs Koens, 1852–76 — Icchaks-Zēvs Aronovičs, 1876–81 — Āvrams Gelers, 1882–1904 — Cvi-Girš Nuroks (M. Nuroka tēvs), 1904–13 — Mojše Jakobsons. 19. gs. beigās Aizputē darbojās hederi, Talmud-Tora (Jakobsona ietekmē tajā sāka mācīt laicīgos priekšmetus un ivrita valodu), divas ebreju skolas zēniem (valsts un privāta). 1904. gadā tika dibināta Ebreju biedrība garīgai aprūpei.
Pirmā pasaules kara laikā Aizputes iedzīvotāji vāca līdzekļus Erec Izraēlas apmetņu fondam, 1917. gadā tika izveidota sionistiskā organizācija „Kadima“. Pēc Pirmā pasaules kara Aizputē tika izveidota savstarpējās palīdzības kase, organizācija „Ha-knasat orhim“, 1920. gadā — ebreju bibliotēka, 1922. gadā ar Džointa palīdzību tika atvērta kooperatīvās bankas nodaļa, darbojās ebreju skola (ar mācībām vācu valodā) 100 skolēniem (1928. gadā sākās mācības ivritā, 1939. gadā tika ieviesta reliģisko disciplīnu pasniegšana). Aizputes ebreji nodarbojās galvenokārt ar tirdzniecību un amatniecību. 1935. gadā ebrejiem piederēja gāzēto dzērienu rūpnīca un 3 zāģētavas; ebreji bija 4 ārsti no 7, visi 3 zobārsti, viens advokāts no 3. 1926. gadā 3 ebreji tika ievēlēti pašvaldības domes locekļos. Aizputē darbojās „Makkabi“ šūniņas (no 1924), „Ha-Šomer ha-Cair“ (no 1928), Beitar (no 1930), 1930. gados — dažādu ebreju partiju un organizāciju nodaļas. 1933. gadā Aizputē notika Kurzemes „Ha-Poel ha-Cair“ kongress. 1930. gadu beigās aktivizējās „Agudat Jisrael“ darbība, 1939. gadā tika izveidota tās sieviešu šūniņa „Batja“.
Pēc Latvijas pievienošanas PSRS (1940) visas ebreju sabiedriskās, kultūras un reliģiskās organizācijas tika likvidētas. 1941. gada jūnijā par pagaidu mēru tika iecelts Mihaels Blūms. Brīdī, kad vācu karaspēks ieņēma Aizputi, tikai dažas ebreju ģimenes spēja evakuēties uz PSRS austrumu rajoniem. 1941. gada 24. jūlijā pie Padures kapsētas tika nošauti 29 ebreji, pārējie ebreji tika nošauti 1941. gada 27. oktobrī mežā netālu no Kalvenes dzelzceļa stacijas. Kopumā Aizputē tika iznīcināti 386 ebreji. 1973. gadā uz koplīdzinieku kapa tika uzstādīts piemiņas akmens.
РЕЭ 4, 28-29