Gelmans Jakovs (1880, Talsi - 1950, Argentīna) - žurnālists, sabiedriskais darbinieks, viens no kreiso cionistu kustības līderiem Latvijā. Studējis ješivā Lietuvā. 1897. gadā viņš devās uz Vāciju, kur līdz 1910. gadam studēja Marburgas (bija G. Koena students) un Bernes universitātēs. No 1904.gada līdz 1906.gadam ieguvis doktora grādu. bija Sociālistiskās revolucionārās partijas (SR) biedrs. Cionistu kustībā vispirms viņš pieturējās pie teritoriālisma politikas, it īpaši atbalstīja ebreju apmešanos Ugandā projektu. Pirmā pasaules kara laikā viņš atradās Maskavā. 1919. gadā viņš atgriezās Latvijā, iestājās partijā „Ceirei Cion“. Izveidojoties Latvijas Apvienoto cionistu sociālistu partijai (LACSP), viņš kļuva par tās Centrālās komitejas locekli. Viņš bija Pasaules Cionistu organizācijas izpildkomitejas, Cionistu fonda „Keren Hayesod“ Centrālās komitejas loceklis Latvijā. Piedalījies ārzemju cionistu pasākumos - WZO izpildkomitejas sanāksmēs un starptautiskās konferencēs. Viņš tika ievēlēts par Satversmes sapulces locekli no saraksta „Ceirei Cion“. Viņš strādāja likumdošanas un sociālajās komisijās. 1920. gada jūnijā viņš ierosināja jaunveidojamajā Satversmē iekļaut sadaļu par minoritāšu tiesībām, paredzot nacionālo minoritāšu tiesības vēlēt savas juridiskās institūcijas („parlamentu“, „valdību“), kuras būtu atbildīgas par izglītību, kultūru un citām minoritātes dzīves jomām. Bet šis priekšlikums netika pieņemts. Viņš pieprasīja atļaut Latvijas tiesās lietot jidiša valodu , aizstāvēja ebreju sabata laiku, uzskatīja, ka jāļauj ebrejiem ar ārvalstu pilsonību ieņemt amatus reliģiskajās kopienās. Viņš bija Satversmes sapulces komisijas loceklis, lai izmeklētu antisemītiskus notikumus Latgalē, norādīja uz policistu un birokrātisko patvaļu un pazemojumu pret ebrejiem. Viņš bija viens no partijas aktīvākajiem locekļiem. Viņš specializējās galvenokārt jautājumos, kas saistīti ar ebreju valsts veidošanu, cionismu, nacionālo autonomiju un izglītību. Viņš tika vairakkart kritizējis Izglītības ministrijas ebreju departamenta darbību, jo īpaši par nepietiekamu kultūras autonomijas aizstāvību.

Kopumā viņš bija demokrātiskas laicīgās sabiedrības atbalstītājs. Atkārtoti piedalījās nacionālo studentu apvienības pasākumos Rīgā, biedrībās „Hekhaver“ („Biedrs“) un „Ganitsauts“ („Iskra“). Viņš sadarbojās arī ar organizācijām, kas nepiekrita “Ceirei Cion” ideoloģijai, piemēram, Tautas universitātē viņš pasniedza kursu „Tuvo Austrumu tautu nacionālā kustība“ „Histadrut Hatcionit“.

Paralēli citām aktivitātem, viņš bija arī ievērojams žurnālists. 1920. gada maijā viņš vadīja laikrakstu „Das Folk“ („Cilvēki“), bija citu laikrakstu redaktors un darbinieks (kopš 1927. gada - viens no laikraksta „Frimorgen“ izdevējiem). Pēc apvērsuma 1934. gada 15. maijā viņš, kritizējot K. Ulmaņa režīmu, devās uz Varšavu, kur strādāja kreiso cionistu presē. Līdz 1936. gadam viņš bija Varšavā “Das Nait Vort” galvenais redaktors, kas atradās poļu cionistu organizācijas paspārnē. 1939. gadā viņš piedalījās 21. cionistu kongresā. Tajā pašā gadā viņš devās uz Argentīnu kā Pasaules ebreju kongresa pārstāvis. Viņš ieņēma vadošos amatus dažādās ebreju organizācijās, darbojās ebreju laikrakstā „Ebreju avīze” („Jidiše Caitung“).

Volkovičs