Avigurs (īstajā vārdā Mērovs) Šauls (Saul) (dzimis 1899., Dvinskā, tagad Daugavpilī - 1978. gadā, Telavivā) - militārais vadītājs, izcils Izraēlas valstsvīrs un sabiedriskais darbinieks, viens no ebreju paramilitārās organizācijas Haganah organizatoriem un pirmajiem vadītājiem pašaizsardzībai Lielbritānijas mandāta laikā, kas vēlāk kļuva par Izraēlas aizsardzības spēku pamatu). Avigurs bērnību pavadīja Mogiļevā-Podoļskā (Ukraina), kur pārcēlās viņa ģimene. 1912. gadā Š. Avigurs kopā ar māti un māsu Ziporu (vēlāk C. Šareta) ieradās Palestīnā un iestājās Herclijas ģimnāzijā. 1917. gada aprīlī Turcijas varas iestādes kopā ar visiem Telavivas ebreju iedzīvotājiem viņu izraidīja, tāpēc vēlāk viņš strādāja par mežizstrādātāju Zihrona Jākova apgabalā. Kopš 1917. gada viņš bija kibuca Kinneret biedrs. Viņš aktīvi iesaistījās cionistu sociālistu partijas „Akhdut ha-avoda“, pēc tam arī „Mapai“ darbībā. 1920. gadā viņš kopā ar I. Trumpeldoru piedalījās Tel-Hai aizstāvēšanā Augšgalilejā. No 1922. gada līdz Izraēlas valsts izveidošanai (ar nelieliem pārtraukumiem) viņš bija Haganas Centrālās pārvaldes loceklis. Kopš 1934. gada viņš piedalījās daudzās nelegālās akcijās ebreju repatriācijai uz Erezu Izraēlā. 1937. gadā viņš nodibināja un vadīja organizāciju „Mossad Le-Alija Bet“, kas nodarbojās ar ebreju nelikumīgu repatriāciju. Viņš tiek dēvēts par Izraēlas izlūkdienesta „tēvu“, Haganas informācijas dienesta radītāju - „Šai“ (saīsināti no „shirut idiot“, ebreju valodā).

1942. gadā viņš atradās Irānā, kur nodibināja sakarus ar ebreju bēgļiem no Polijas, Rumānijas un Baltijas valstīm, piedalījās viņu pārvietošanas organizēšanā uz Eretzu. No 1943.gada līdz 1944.gadam vairākkārt apmeklēja Irāku, kur arī nodarbojās ar vietējo ebreju nelikumīgu repatriāciju. Viņš bija cieši saistīts ar pagrīdes organizāciju „Briha“, kas izveidota laikā no 1944.gada līdz 1945.gadam ar mērķi izdzīvojušos ebrejus pārvietot uz Erecu. 1948. gada 12. jūlijā Izraēlas neatkarības kara laikā tika nogalināts viņa vienīgais dēls Gurs, pēc kura viņš izvelējās sev pseidonīmu Avigurs („Gur tēvs“). Kopš 1949. gada beigām Š. Avigurs ir tuvākais aizsardzības ministra līdzgaitnieks, tapat Izraēlas premjerministram D. Ben-Gurionam. No 1952.gada līdz 1970.gadam viņš vadīja organizāciju „Nativ“ (cits nosaukums „Lishkat ha-kesher“ - „Sadarbības birojs“), kas nodarbojās ar ebreju repatriāciju no Austrumeiropas. Viņš aktīvi iestājās pret padomju varas piespiedu asimilācijas politiku attiecībā pret ebrejiem, cīnījās par nacionālā gara saglabāšanu ebreju kopienā, kas bija norobežota no ārpasaules. 1973. gadā viņam tika piešķirts Jeruzalemes Ebreju universitātes goda doktora nosaukums, 1973. gadā par izciliem pakalpojumiem valstij un cilvēkiem tika piešķirta Izraēlas Valsts balva. Tapat viņš bija viens no Haganas muzeja dibinātājiem. Viņš aktīvi piedalījās „Haganas vēstures“ publicēšanā 8 sējumos un ir grāmatas „Ar Haganas paaudzi“ autors 2 sējumos. (Telaviva, 1962.), kas veltīta viņa dēla piemiņai. Apglabāts kibucā Kinneret.

Literatūra: E. Sļivkina (sast.) „Slaveni ebreji, imigranti no Baltijas valstīm, Izraēlas Valsts veidotāji“ kolekcijā.
“Ebreji mainīgajā pasaulē”, Rīga, 2000, 3. sēj., 179.-204.
Boazs Arie, „Š.Avigura dzīves stāsts“ (ivritā), Telaviva, 2001;
Art. Jehuda Slutska Encyclopaedia Iudaica, otrais izdevums, 2007. gads, 2. sējums., 734-735. lpp.