Abramovičs Ārons Lazarēvičs (19.8.1908., Smorgana, Vileika apgabals) - inženieris. No 1921. gada viņš strādāja par drēbnieku Polijā. Līdz 1927. gadam A. kungs dzīvoja Viļņā. Kopš 1927. gada viņš kā politiskais emigrants tika nosūtīts uz PSRS un saņēma padomju savienības pilsonību. Pēc tam bija drēbnieks Harkovā. 1936. gadā viņš tika notiesāts saskaņā ar Ukrainas PSR Kriminālkodeksa 54. 10. pantu un sodu izcieta Svobodnijas pilsētā Tālo Austrumu teritorijā. 1939. gadā viņš strādāja Taganrogā, bet studēja Harkovā. 1939. gadā absolvēja Harkovas mašīnbūves institūtu. Kara gados viņš strādāja par vecāko konstruktoru un vecāko brigadieri, kā arī vecāko inženieri Taganrogā un Kovrovā. 1945. gadā viņš pārcēlās uz Ļeņingradu (tagad – Pēterburga, Krievija). 1957. gadā pēc laulībām ar Dvorkinu Tamāru (1914) tika pārcelts uz Rīgu, kur kļuva par Latgiproprom Projektēšanas institūta enerģētikas nodaļas vecāko inženieri. 1957. gadā A. kungs ar savu meitu Jevgēniju (1942) iesniedza repatriāciju parcelšanai uz Poliju. Pēc atkārtotiem atteikumiem viņš Rīgu varēja atstāt tikai 1959. gadā. Dažus mēnešus vēlāk A. izsauca sievu un Poliju, bet Tamāra nesaņēma atļauju doties prom. 1963. gadā Tamāra rakstīja vīram, ka ierašanās ir atlikta, un piedāvāja sakt atsevišķu dzīvi vienam no otra. Kopš tā laika A. ģimene nesaņēma nekādu informāciju par A. tālākajām gaitām.
A. Normans.
Dvorkina (Kopilovskaja, Fesere) Tamāra (1914) - sieva.
Abramoviča Jevgēnija (1942) - meita.