Studentu kustības. Pirmās studentu asociācijas radās Vācijā. 1815. gadā Jēnā tika oficiāli paziņots par studentu savienību (Burschenschaften, buršenšaftes) izveidošanu, un drīz vien studentu apvienības parādījās gandrīz visās valsts universitātēs. Šo savienību ideoloģija, uz kuru ievērojamu iespaidu atstāja reakcijas nostiprināšanās Eiropā pēc napoleona kariem (sk. Napoleons I), bija romantiska un caurstrāvota ar patriotisma, kristietības un labējā radikālisma garu. Lai gan sākotnēji vācu studentu brālības atklāti neapliecināja judofobiju un ebreji pat piedalījās dažu to dibināšanā (piemēram, Freiburgā 1816. gadā), pamazām šo brālību ideoloģija ieguva izteiktu antisemītisku nokrāsu. Ievērojamu lomu tajā nospēlēja ar studentu asociācijām cieši saistītās sporta un vingrošanas biedrības, kas ieņēma asi antisemītisku nostāju un aktīvi pretojās ebreju dalībai universitātes dzīvē. 1878. gadā Vīnes studentu asociācija «Libertas» nolēma izslēgt ebrejus no savām rindām. 1880. gadā Vācu studentu savienība pievienojās petīcijai, kas pieprasīja valdībai atstādināt ebrejus no dalības sabiedriskajā dzīvē. 1889. gadā Austrijas studentu savienības sāka īstenot diskriminējošu «āriešu» politiku, bet 1890. gadā visas vācu un austriešu studentu asociācijas paziņoja, ka tās ir «brīvas no ebrejiem» (judenrein) un turpmāk pēdējiem liegta goda tiesība izaicināt viņu locekļus uz dueli. 1908. gadā ebreji tika izslēgti no universitātes absolventu asociācijām. 1900.–1914. gadā antisemītiskā propaganda studentu vidū mazinājās, taču Pirmais pasaules karš izraisīja jaunu vācu nacionālisma un rasu teorijas popularitātes pieaugumu (sk. Rasisms). Visvācu vācu studentu asociāciju kongresā Eizenhahā 1919. gadā tika pieņemts lēmums izslēgt no tām tos āriešus, kuri apprecējušies ar ebrejiem vai citu rasu pārstāvjiem. Vācu studentu savienību antisemītiskā politika pamudināja ebreju studentus Centrāleiropā veidot savas asociācijas; pirmā no tām radās Breslavas (tagad Vroclava) universitātē 1886. gadā. Vācvalodu zemēs (Vācijā, Austroungārijā un Šveicē) tās tika veidotas pēc vācu buršenšaftes parauga: studenti grupējās pēc novadniecībām un universitātēm, katrai korporācijai bija savas krāsas u.tml. Ebreju studentu savienībām tika piemērotas ostrakisma metodes no pārējo studentu puses, bet universitātes varas iestādes bieži slēdza šādas savienības.

Daudzas ietekmīgas ebreju studentu organizācijas — vissvācu federācija Kartell Jüdischer Verbindungen (KJV), Vīnes Kadima, Prāgas Bar-Kohba, «Teodors Hercls» un Barisija, Budapeštas Makabeja, Bukarestes Hasmoneja u.c. — nospēlēja ievērojamu lomu ebreju nacionālās atdzimšanas ideju propagandā un cionistiskās kustības veidošanā (sk. Cionisms). Ievērojamu ieguldījumu cionisma attīstībā Krievijā deva biedrība He-Haver, ko 1911. gadā nodibināja Krievijas ebreji, kas mācījās Rietumeiropas un Centrāleiropas universitātēs. Pastāvēja arī necionistiska rakstura studentu apvienības (piemēram, KZ Vācijā), kas bieži izvirzīja sev (līdzīgi kā Krievijas-ebreju zinātniskajai biedrībai Berlīnē) izglītojošus uzdevumus.

Starpkaru periodā Vācijā, Austrijā, Polijā, Ungārijā, Rumānijā, Lietuvā, Latvijā, Igaunijā un vairākās citās Eiropas valstīs ebrejus joprojām neuzņēma studentu organizācijās, izņemot salīdzinoši nelielas kreisā (lielākoties komunistiskā) virziena pulciņus. Tāpēc šeit turpināja darboties lielās ebreju studentu savienības, kas galvenokārt ieņēma cionistiskas pozīcijas: piemēram, Rīgas universitātē (sk. Rīga) 1920.–1930. gados darbojās dažādas asociācijas — He-Haver, kas vēlāk pievienojās KJV (sk. iepriekš), Ha-Šahar, kas orientējās uz strādnieku cionistisko kustību, Hasmoneja un Galileja, kas piekrita cionistisko revizīonistu idejām un tika veidota pēc buršenšaftes parauga; tikai biedrība Betulia uzstājās par asimilāciju. Tas viss noteica reģiona ebreju studentu lielākās daļas piederību cionistiskajai vai kreisradikālajai ideoloģijai. Daudzas ebreju studentu savienības starpkaru periodā darbojās arī kā pašaizsardzības vienības. Tika veidotas arī ebreju studentu organizācijas sievietēm. Nacistiskajā Vācijā un tai sabiedrotajās valstīs ebreju studentu organizācijas tika likvidētas 1930. gados, Čehoslovākijā, Polijā un Baltijas valstīs — 1939.–1940. gadā; pēc Otrā pasaules kara komunistiskā bloka valstu varas iestādes nepieļāva to atjaunošanu. Vienīgais izņēmums bija grupa «Babels» (nosaukta par godu I. Bābelim), kas puslegāli darbojās Polijā 1967.–1968. gadā.

Lielbritānijā ebreju studentu skaita pieaugums noveda pie Starpuniversitāšu ebreju federācijas (SEF) izveidošanas 1919. gadā, kuras mērķis bija koordinēt ebreju studentu biedrību darbību, kas šajā periodā sāka rasties dažādās valsts universitātēs (Londonā, Oksfordā, Kembridžā, Birmingamā, Glāzgovā, Mančestrā, Lidsā, Liverpūlē). Federācija centās modināt ebreju studentos interesi par jūdaismu, ebreju vēsturi un kultūru, lai pēc izglītības pabeigšanas viņi aktīvi piedalītos valsts ebreju kopienas sabiedriskajā un reliģiskajā dzīvē. 1922. gadā tika izveidota Londonas universitātes ebreju apvienotā biedrība, kurā ietilpa dažādas Londonas un tās apkārtnes studentu biedrības.

Daļas ebreju studentu biedrību nevēlēšanās piedalīties cionistiskajā kustībā noveda pie patstāvīgu studentu cionistisko asociāciju rašanās; kopš 1924. gada Universitāšu cionistiskā federācija (UCF) sāka darboties neatkarīgi no SEF, zināmā mērā ar to konkurējot. 1930. gados UCF apvienojās ar Jauno cionistisko biedrību savienību (galvenokārt nestudentiska organizācija), taču organizatorisku un citu grūtību dēļ neilgi pirms Otrā pasaules kara sākuma UCF atkal izveidojās par patstāvīgu organizāciju, pieņēmusi nosaukumu Universitāšu cionistiskā padome (UCP). Kara laikā un turpmākajos gados studentu cionistiskā darbība Lielbritānijā kļuva intensīvāka. SEF un UCF izdeva virkni periodisku izdevumu.

Pēc Izraēlas Valsts proklamēšanas sākās ciešas sadarbības periods starp abām organizācijām, kas beidzās ar to apvienošanos 1960. gados, kad cionisms kļuva par SEF platformas daļu. Kopumā ar SEF saistītas apmēram 80 asociācijas. Pastāv arī patstāvīgas studentu grupējumi, it īpaši Liberālā un Reformistiskā (sk. Reformisms jūdaismā) asociācijas un ortodoksālā (sk. Ortodoksālais jūdaisms) kustība Javne. Ebreju studentu organizācijas Lielbritānijā bauda plašu Hillel Foundation Bnei-Brit organizācijas (sk. zemāk) atbalstu un finansiālo palīdzību. Taču 1970. gadu sākumā apmēram divas trešdaļas Lielbritānijas ebreju studentu nepiedalījās ebreju studentu organizāciju darbā.

Pirms Otrā pasaules kara Francijā nepastāvēja ebreju studentu kustība: organizētā ebreju dzīve valstī koncentrējās galvenokārt ap labdarības un reliģiskajām biedrībām, bet iestāšanās universitātē tika uzskatīta par ceļu uz integrāciju franču sabiedrībā. Vienīgā ebreju mācekļu jaunatnes pulcēšanās vieta bija košera (sk. Kašruts) ēdnīca «Fwaje Israēlit», atvērta Parīzē 1921. gadā (ar aktīvu P. Mendesa-Fransa piedalīšanos, kurš toreiz mācījās Sorbonnas juridiskajā fakultātē) ticīgiem un trūcīgiem studentiem. Franču ebreju studentu savienība (FESS) tika nodibināta Parīzē 1945. gadā no Pretošanās kustības jaunajiem dalībniekiem, cionistisko un komunistisko organizāciju locekļiem. Savienības mērķis bija sniegt palīdzību trūcīgajiem studentiem, it īpaši universitāšu ēdnīcu atvēršana un centralizēta nodarbinātības biroja izveidošana; tā arī attīstīja darbību, kas vērsta uz ebreju dzīves atjaunošanu: organizēja kursus un sagatavoja publikācijas par ebreju vēsturi, kultūru un tradīcijām, bet vēlāk sāka rīkot studentu braucienus uz Izraēlu. FESS nodaļas tika izveidotas vairākās Francijas universitāšu pilsētās (Lilā, Nansijā, Strasbūrā, Lionā, Grenoblē, Tulūzā, Monpeljē, Marseļā u.c.). FESS pirmā darbības desmitgade tika iezīmēta ar cīņu starp cionistiem un komunistiem par ietekmi tās centrālajos orgānos. Kopš 1967. gada FESS ieņēma atklātu proizraēliešu pozīciju. Savienības locekļu skaits nekad nepārsniedza desmit procentu no kopējā ebreju studentu skaita Francijas universitātēs. FESS izdod periodisku orgānu «Kadima» (iznāk ar pārtraukumiem), publicē un izplata darbus par ebreju tematiku.

Pirmā Amerikas Savienoto Valstu studentu organizācija kļuva Zeta Beta Tau, dibināta Ņujorkā 1898. gadā; sākotnēji tās mērķis bija modināt interesi par ebreju dzīvi un kultūru, taču drīz vien tā pārvērtās par tipisku «grieķu burtu brālību» (ASV tā tradicionāli dēvē asociācijas, kas apvieno studentus, kurus saista profesionālās intereses vai kopīga brīvā laika pavadīšana; tās apzīmē ar trim sengrieķu alfabēta burtiem). Tai sekoja Sigma Epsilon Delta (1901), kurā ietilpa topošie zobārsti, pirmā ASV ebreju studentu biedrība sievietēm Jota Alfa Pi (1903) un medicīnas studentu apvienība Phi Delta Epsilon (1904). Tā kā ebreju studentu kļuva arvien vairāk, bet vispārējās studentu organizācijās tos pirms Otrā pasaules kara, kā likums, neuzņēma, ebreju «grieķu burtu brālību» skaits nepārtraukti auga: līdz 1941. gadam darbojās 17 visamerikāņu profesionālas ebreju studentu apvienības un 17 ebreju studentu asociācijas brīvā laika kopīgai pavadīšanai (12 vīriešu un piecas sieviešu); kopumā tajās bija 85 tūkst. locekļu un 540 nodaļas. Turklāt pastāvēja vietējas šāda veida asociācijas, kas neietilpa visamerikāņu apvienībās. Daudzas no tām formāli nebija etniska vai konfesionāla rakstura, taču faktiski aptvēra gandrīz vienīgi ebrejus un laiku pa laikam atbalstīja ebreju projektus un programmas. Pēc Otrā pasaules kara, kad gandrīz visas vispārējās studentu organizācijas atteicās no diskriminācijas pēc tautiskā un konfesionālā principa, ebreju «grieķu burtu brālību» locekļu skaits samazinājās, un 1960. gadu beigās daudzas vietējas un visamerikāņu šāda veida savienības izjuka.

20. gs. pirmajā desmitgadē ASV, it īpaši Ņujorkas pilsētas universitātē (1902), Minesotas (1903), Hārvarda un Kolumbijas (1905), Ilinoisas un Teksasas (1907), Jēlas (1909), Kalifornijas (1910) universitātēs radās studentu biedrības, kuru mērķis bija ebreju kultūras attīstīšana, ebreju tautas vēstures un tradīciju izpēte u.tml.; laika gaitā šīs biedrības lielākoties iesaistījās Menoras Starpuniversitāšu asociācijā, ko 1906. gadā nodibināja Hārvardā. Līdz 1930. gadam Menora skaitīja 50 vietējas nodaļas, taču līdz Otrā pasaules kara beigām tās visas slēdzās, un 1963. gadā asociācija tika izformēta; tās drukātais orgāns «Menora Džornal», kas iznāca kopš 1915. gada, pārtrauca iznākšanu 1962. gadā. 1923. gadā Ilinoisas universitātē tika izveidota organizācija Hillel Foundation (Hillela fonds); kopš 1925. gada to galvenokārt finansē Bnei-Brit sadarbībā ar ebreju organizācijām un labdarības fondiem un dēvē par Bnei-Brit Hillel Foundation. Līdz 1973. gadam tā darbojās 315 augstākās izglītības iestādēs, lielākoties ASV, kā arī Austrālijā, Brazīlijā, Lielbritānijā, Venecuēlā, Izraēlā, Itālijā, Kanādā, Kolumbijā, Nīderlandē, Šveicē, Zviedrijā, Dienvidāfrikas Republikā, finansiāli atbalstot jūdaisma (sk. Zinātne par ebreju kopienu) katedras un kursus, organizējot lekcijas un seminārus par ebreju filozofiju un tradīcijām, starptautiskas, nacionālas un reģionālas studentu biedrības, sniedzot studentiem konsultācijas, rīkojot reliģiskus dievkalpojumus un svētku rituālus, īstenojot sociālās palīdzības un brīvā laika organizēšanas projektus un programmas, palīdzot studentiem publicēt zinātniskos darbus. Šajā pašā virzienā strādā arī vairākas mazākas organizācijas, piemēram, Ebreju kultūras fonds, kas izveidots Ņujorkas štata universitātē 1937. gadā.

20. gs. pirmajā desmitgadē vairākās vadošajās ASV universitātēs radās cionistiskas studentu asociācijas, kas 1906.–1907. gadā apvienojās Universitāšu cionistiskajā līgā, kura savukārt 1915. gadā apvienojās ar virkni jaunu cionistisko studentu grupu Starpuniversitāšu cionistiskajā federācijā. Līdz 1919. gadam tā skaitīja 2500 locekļu un 33 vietējas nodaļas, taču 1920. gadā, kad Amerikas cionistiskā organizācija pārtrauca to atbalstīt, Starpuniversitāšu cionistiskā federācija paziņoja par pašlikvidāciju. 1925. gadā uz tās bāzes tika izveidota organizācija Avuka; 1939. gadā tai bija 56 filiāles ASV un Kanādā, taču 1942. gadā biežas vadības maiņas un līdzekļu trūkuma dēļ arī tā izbeidza pastāvēšanu. 1946. gadā ar daļēju Amerikas cionistiskās jaunatnes komisijas atbalstu tika nodibināta Amerikas Starpuniversitāšu cionistiskā federācija; neilgi pirms Izraēlas Valsts proklamēšanas tās locekļu skaits sasniedza desmit tūkstošus cilvēku, taču drīz vien strauji samazinājās, un 1953. gadā tā tika izformēta. 1954. gadā tai nomaiņā nāca Studentu cionistiskā organizācija, kuru subsidēja Amerikas cionistiskais jaunatnes fonds; 1963. gadā tā skaitīja 2500 locekļus, kas apvienoti 70 vietējās nodaļās ASV un Kanādā, taču 1960. gadu beigās izjuka, un tās funkcijas pārņēma biedrība «Amerikāņu studenti par Izraēlu» un tai radniecīgas asociācijas, lielākoties kreiscionistiskas orientācijas. Vienlaikus sāka veidoties «ebreju jauno kreiso» (sk. Jaunie kreisie) studentu grupas, kas cīnījās par mieru, sociālo vienlīdzību un vides aizsardzību, kā arī atbalstīja Izraēlu, pretojās antiizraēliskajām un anticionistiskajām akcijām, pieprasīja augstākās izglītības iestādēs ieviest oficiālas ebreju pētījumu programmas un atvērt «brīvās ebreju universitātes». 1969. gadā šādas grupas — Ebreju studentu savienība, Ieinteresēto ebreju studentu biedrība, Ebreju aktīvistu līga, Naase u.c. — darbojās 80 universitāšu pilsētiņās, taču 1970. gadu vidū lielākoties aizgāja no skatuves. Kopš 1960. gadiem ASV pastāv arī ar jūdaisma strāvojumiem saistītas studentu kustības — Atid (konservatīvā; sk. Konservatīvais jūdaisms), Javne (ortodoksālā), Thia (rekonstruktīvistiskā; sk. Rekonstruktīvisms). 1970.–1980. gados daudzas ebreju studentu organizācijas aktīvi piedalījās cīņā par padomju ebreju tiesībām.

Erec-Israēlā studentu kustība sāka attīstīties 1930. gados, kad radās vairākas dažādas politiskās orientācijas studentu organizācijas — revizionistiskā asociācija El-'Al (nosaukumu ierosināja I. Klausners), reliģisko studentu asociācija Javne, kas piederēja Mizrahi, u.c. Toreiz tika izveidota Nacionālā studentu savienība, kas apvienoja dažādas studentu organizācijas un pārstāvēja visu valsts studentu intereses. Pašlaik (1990. gadu vidū) visās Izraēlas universitātēs, kā arī Tehnikumā, H. Veicmana vārdā nosauktajā Zinātniski pētnieciskajā institūtā, Becalelā, S. Rubina vārdā nosauktajā Mūzikas un dejas akadēmijā Jeruzalemē un Č. O. Vingeta vārdā nosauktajā Fizkultūras un sporta institūtā darbojas vietējas studentu organizācijas — aguddot ha-studentim. Ikgadējās vēlēšanās tajās kandidātus izvirza visu izraēliešu politisko partiju studentu šūnas, un bieži vien arī neatkarīgi kandidāti. Nacionālā studentu savienība, kas pārstāv visas universitāšu aguddot, ietilpst Pasaules ebreju studentu savienībā (sk. zemāk). Nacionālās studentu savienības vadības orgāns — prezidijs, kurā ietilpst visu universitāšu studentu asociāciju priekšsēdētāji. Izraēlas studentu vidējais vecums ir augstāks nekā citās valstīs (vairākums dienē armijā pirms iestāšanās augstākajās izglītības iestādēs); daudziem studentiem ir ģimene, lielākā daļa ir spiesta apvienot mācības ar darbu, kā arī regulāri piedalīties militārajās mācībās. Tā rezultātā Izraēlas studentu sabiedriskā un politiskā aktivitāte ir salīdzinoši zema: tikai apmēram 15% no tiem ir aktīvisti universitāšu partijas šūnās, aguddot vai Nacionālajā studentu savienībā.

Pasaules ebreju studentu savienība (PESS) tika nodibināta 1924. gadā vairāku ebreju studentu savienību no vairākām Eiropas valstīm. Starp PESS priekšsēdētājiem un augstākajām amatpersonām bija A. Einšteins, H. Veicmans, S. Dubnov, Z. Freids, S. S. Vaizs, H. N. Bjaliks un sers H. Lauterpahts. Otrā pasaules kara laikā organizācijas galvenā mītne pārcēlās no Parīzes uz Šveici; vissvarīgākā Savienības darbības puse šajā periodā bija patvēruma sniegšana no nacistiskajām vajāšanām cietušajiem ebreju studentiem. 1945.–1948. gadā PESS locekļu vidū bija Čehoslovākijas, Bulgārijas, Polijas, Rumānijas, Ēģiptes, Irākas un Libānas ebreju studentu organizācijas; PESS uzturēja sakarus ar padomju Ebreju antifašistiskā komiteja jaunatnes spārnu. 1948. gadā PESS vadības orgāni atgriezās Parīzē, bet 1968. gadā tā sekretariāta atrašanās vieta kļuva Londona.

Līdz 1967. gadam Savienība uzskatīja savu galveno uzdevumu par studentu ebreju pašapziņas stiprināšanu, taču pēc Sešdienu kara ieņēma atklātu procionistisko pozīciju, sāka atbalstīt repatriāciju uz Izraēlu un kļuva par Pasaules cionistiskās organizācijas kolektīvo locekli (1968). 1970. gadu sākumā PESS apvienoja 30 nacionālas studentu savienības, kuru kopējais skaits pārsniedza 100 tūkst. cilvēku (no tiem apmēram 50 tūkst. bija ASV un Kanādas studentu organizāciju locekļi un 35 tūkst. — Izraēlas Nacionālās studentu savienības locekļi). Augstākais PESS orgāns — Asambleja, kurā nacionālajām ebreju studentu asociācijām ir pārstāvniecība, proporcionāla to locekļu skaitam (taču nepārsniedzot astoņus delegātus); PESS asambleja pulcējas reizi trijos gados, parasti — Izraēlā. Savienība veic politisko darbību (cīnās ar antisemītismu un neonacismu, iestājas Izraēlas atbalstam, aizstāv ebreju tiesības dažādās valstīs), kā arī izglītojošu un cionistisku darbu, uztur kontaktus ar Starptautisko studentu organizāciju.