Ebreju pogromi. Jautājums, vai Latvijas teritorijā notika ebreju pogromi, tiek aplūkots no dažādiem viedokļiem. Ir norādes, ka pogromi 1881. gadā un vēlāk Latvijā notika. Literatūrā minēts ebreju pogrom Tukumā 1883. gadā. Tiek ziņots par ebreju pogromiem Rīgā 1905.–1907. gada revolūcijas laikā. Tā, ir minējums par pogromu Rīgā, kas izcēlās 1905. gada 22. oktobrī: tika izlaupīts ebreju veikals, gāja bojā 9 cilvēki, daudzi (ne tikai ebreji) tika ievainoti. Pogromam neļāva uzliesmot karaspēks, kas izklīdināja pūli. Pēc tam kārtību uzraudzīja pašaizsardzības vienības, kurās bija ebreji, krievi un latvieši, galvenokārt Bundas un LSDSP locekļi. Ārvalstu preses liecības liecina arī par pogromiem un sadursmēm ārpus apmetnes joslas, arī Rīgā. Ir ziņas par pogromu Talsos pēc 1905. gada 17. oktobra manifesta. Turklāt šeit darbojās vietēji pogromisti. Pēc «Asiņainās svētdienas» (1905. gada 9. janvāris) «Minskā, Brestļitovskā, Šauļos, Kauņā policija mēģināja izraisīt ebreju pogromus; Babrujskā, Krāslavā un Gorki-Gorokā tā aprobežojās tikai ar draudiem».\
Daži autori uzskata, ka Melnās sotnes mēģinājumi organizēt pogromus 20. gs. sākumā izgāzās. Ir ziņas, ka 1905. gadā Ludzā pogromu nepieļāva katoļticīgie latvieši, kā arī ziņojumi, ka 1905. gada 23. un 24. oktobrī latviešu un ebreju bojeviki — sociāldemokrāti un bundisti — izjauca pogromu Rīgā un Daugavpilī; Rēzeknē RSDDP locekļi Pirmā maija priekšvakarā likvidēja ebreju pogroma draudus, kuru, domājams, gatavoja policija. Daži autori dod priekšroku runāt par pogroma mēģinājumiem 1905.–1906. gada revolūcijas laikā. \
1918.–1940. gadā vairāki uzbrukumi ebrejiem sasniedza tādu asuma pakāpi, ka tos var kvalificēt kā pogromus. Pētnieku vidū mūsdienās šajā jautājumā nav vienprātības. Taču daži pēdējo gadu izdevumi (piemēram, Krievijas ebreju enciklopēdija u.c.) vairākus antisemītiskus uzstāšanos Latvijā kvalificē tieši kā pogromus. Tā, 1918. gadā Bauskas ebreji cieta no Latvijas armijas karavīru pogromiem. Arī, ieņemot Kārsavu, karavīri laupīja, kā rezultātā cieta visi ebreju veikali un tika nogalināti divi ebreji. Pēc dažu autoru domām, notikumi Kārsavā atgādināja pogromu. No notikumiem Kārsavā tomēr netika izdarīti politiski secinājumi — varas iestādes uzskatīja, ka tas ir nejaušs incidents. Un turpmāk līdzīgi notikumi risinājās Jēkabpilī, Daugavpilī, Liepājā, Rēzeknē. Rēzeknē, piemēram, pogroma apturēšanai policijai bija jāatver uguns. Tika izdemolēti un izlaupīti 5 ebreju dzīvokļi un 27 ebrejiem piederošie veikali. Kopā ar cietušo īpašumu tika arestēti 16 cilvēki. Satversmes sapulces deputāts L. Fišmans, komandēts uz Rēzekni, konstatēja, ka pogroma zaudējumi ir pārmērīgi. Cits Satversmes sapulces loceklis I. Berzs paziņoja, ka Rēzeknē bija organizēts pogrom — «Pokera ādas rūpnīcas strādnieki <…> tika aicināti piedalīties pogromā, kā rezultātā cieta 92 cilvēki». Par notikumiem Rēzeknē un Daugavpilī «Valdības Vēstnesī» tika publicēts valdības paziņojums iekšlietu ministra parakstā. Notikumus Rēzeknē kā pogromu kvalificēja arī Krievijas ebreju enciklopēdija.\
Notikumi Daugavpilī un Rēzeknē ir jākvalificē tieši kā pogromi. Tā tos novērtēja laikraksts „Jaunākās Ziņas“, rakstot par notikumiem Daugavpilī: «Pogromi demokrātiskā valstī ir kauns. Brīvajā Latvijā tiem nevajadzētu būt vietai». 1921. gadā «Bauskā notika pogrom Latvijas Saeimas vēlēšanu dienā». Izdevās novērst pogromu 1922. gadā Jēkabpilī, kad ebrejus bez izšķirības apsūdzēja kristieša bērna slepkavībā, kā arī Viļānos 1926. gadā, taču antisemītiski uzstāšanās šeit bija 1928. un 1930. gadā. 1926. gadā LNK locekļu sadursmes ar ebrejiem ilga gandrīz nedēļu. \
Taču aktīvās ebreju organizāciju, citu organizāciju un tautību pārstāvju, kā arī valsts iestāžu pretestības antisemītismam rezultātā mēģinājumi organizēt tāda veida ekscesus 1930. gadu vidū un vēlāk attīstības neguva. Šajā periodā varas iestādes gandrīz pilnībā likvidēja antisemītiskos ekscesus.