Palestīnas birojs (PB) — organizācija (nodaļa) pie fonda «Keren Haesod» (KH), kas pārvaldīja ebreju emigrāciju un tūrismu uz Palestīnu (PB atradās fonda telpās Elizabetes ielā 45/47-1). PB darbojās vēl pirms Latvijas neatkarības pasludināšanas — tieši šai organizācijai Rīgā pienāca VSO Izpildskomitejas telegramma par Balfūra deklarāciju. Birojs bija viena no pirmajām cionistiskajām organizācijām, kas sāka darbu arī neatkarīgajā Latvijā. Paziņojumi un pārskati par PB darbu presē parādījās jau 1920. gada janvārī. PB ietvaros sadarbojās daudzu valsts cionistisko organizāciju locekļi. PB koordinēja to darbu emigrācijas uz Palestīnu organizēšanā. Papildus darbam emigrācijas organizēšanā PB rīkoja daudzas sapulces, kurās tika skaidroti KH uzdevumi un darbība Latvijā un Palestīnā, sniegta informācija par pārvākšanās iespējām uz Palestīnu, par uzņemšanas nosacījumiem Jeruzalemes universitātē. Birojs rīkoja arī citus pasākumus. Vēl viens PB darba virziens bija dalība KH fonda kampaņās līdzekļu vākšanā emigrācijas un Palestīnas vajadzībām. Birojs organizēja arī ekskursijas uz Palestīnu. Vairākās Latvijas apdzīvotajās vietās darbojās fonda un biroja pilnvarnieki.
PB vadīja KH fonda vadītājs Latvijā rabīns M. Nuroks. Valdē bija 12 aktīvi fonda locekļi — B. Paensons, Š.-G. Garfunkels (Garfinkels?), Z. Belinkis (Belinke) u.c. 1930. gados PB bieži tiek minēts kā Palestīnas komiteja, un tā galvenais darbs kļūst emigrācijas uz Palestīnu organizēšana. Pēc Ebreju aģentūras izveidošanas 1929. gadā PB pildīja tās funkcijas Latvijā.
PB darbība interesēja Centrālās Ebreju aģentūras Jeruzalemē locekļus. Tā, 1934. gada beigās Latvijā bija EA imigrācijas departamenta direktors un SO (un Ebreju aģentūras Palestīnai) pārstāvis profesors Z. Brodeckis. Pēdējais savas vizītes Latvijā laikā informēja iekšlietu viceministru par fonda un biroja darbu un saņēma solījumu «visāda veida atbalstam» šo organizāciju darbā. Taču jau 1935. gada augusta beigās iekšlietu ministrija pieprasīja pārtraukt biroja darbu. M. Nuroks paskaidroja, ka PB nebija atsevišķa organizācija, bet tikai viena no fonda komisijām, un lūdza atļauju turpināt biroja darbu. Varas iestādes izpildīja fonda vadītāja lūgumu.
PB saņēma izbraukšanas sertifikātus uz Palestīnu no Ebreju aģentūras. Pēc Pirmā pasaules kara ebreju emigrācijas uz Palestīnu intensitāte bija atkarīga no vairākiem faktoriem — no ebreju stāvokļa Latvijā un Palestīnā un no Anglijas atļaujām, kas regulēja iebraukšanu šajā valstī.
Anglija 1920.–1930. gados vairākkārt nopietni ierobežoja ebreju iebraukšanu Palestīnā, it īpaši šā perioda beigās, un ebreju — cionistiskās un necionistiskās — organizācijas visā pasaulē, arī Latvijā, vairākkārt izteica skarbus protestus saistībā ar mandatārvalsts rīcību. Tā, 1930. gada maijā Latvijas cionistisko un necionistisko organizāciju sapulce, kurā uzstājās O. Grūzenbergs, M. Nuroks, Ž. Trons, M. Lazersons un J. Hofmans, paudusi protestu angļu valdībai saistībā ar ebreju imigrācijas uz Palestīnu apturēšanu. Cionisti un necionisti protestēja «pret angļu imperiālistu mēģinājumu savu interešu dēļ uzlikt apspiestajam apspiestāja masku». Asu pasaules ebreju protestu izraisīja angļu deklarācija par Palestīnu 1930. gada oktobrī, kurā tika ierobežota tur iebraucošo ebreju ieceļošana un zemes iegāde. Pat proangliski noskaņotais H. Veicmans to raksturoja kā atkāpšanos no Balfūra deklarācijas un paziņoja angļu premjerministram, ka ebreji «nav aizmirsuši, ka viņiem tika apsolīta ebreju valsts». Vienprātīgi angļu deklarāciju nosodīja arī Latvijas cionisti: Rīgā notika protesta sapulce, kurā tika pieņemts memorands, kurā bija norādīts, ka Latvijas frakcijai ebreju Aģentūrā un visām Latvijas cionistiskajām organizācijām prasa atcelt ebreju imigrācijas ierobežojumus un realizēt Balfūra deklarāciju. Laikraksts «Segodnja», komentējot deklarāciju, rakstīja, ka Anglijas attieksme pret ebrejiem vai arābiem noteikta tikai ar Anglijas interesēm dotajā brīdī un ka britu rīcību izraisījušas Suecas kanāla problēmas un nemieri Indijā, kā rezultātā Lielbritānija Tuvējo Austrumu arābos redz sabiedrotos cīņā ar indūsiem. Protests pret Anglijas rīcību bija tik spēcīgs, ka dažus ierobežojumus angļi bija spiesti atcelt. Arī vēlāk Palestīnas birojs, Olim, Ebreju sieviešu izglītojošā biedrība, «Herclia», «Gordonia», «Hašomers Hadati» un citas organizācijas vairākkārt protestēja pret ieceļošanas ierobežojumiem Palestīnā.
Neskatoties uz protestiem, imigrācijas atļauju skaits uz Palestīnu bija ļoti ierobežots. Tajā pašā laikā braukšanas gribētāju bija daudz vairāk. Piemēram, 1932. gada vasarā laikrakstā «Segodnja» bija ziņojums, ka uz 35 sertifikātiem Latvijai pretendē 200 cilvēku (150 haluciānisko organizāciju locekļi, kas izgājuši lauksaimniecisko sagatavošanu, un 50 amatnieki). 1934. gadā Latvijas ebrejiem tika iedalīti 40 sertifikāti, tad parādījās ziņojums, ka no četrarpus tūkstošiem sertifikātu Latvijai tika iedalīti 90. Stāvoklis nedaudz uzlabojās 1935. gadā — no Ebreju aģentūras Latvijas cionisti saņēma 170 ieceļošanas Palestīnā atļaujas (130 — haluciānisko organizāciju locekļiem, 25 — radiniekiem un 15 — kvalificētiem amatniekiem). Taču 1936. gadā atļauju skaits pēc «Segodnja» datiem atkal samazinājās līdz 65 (55 — halucem, 5 — radiniekiem un 5 — amatniekiem). Taču tajā pašā «Segodnjas» vēlākā numurā bija ziņots, ka no 1936. gada 1. janvāra līdz 1. jūlijam uz Palestīnu no Latvijas aizbrauca 248 cilvēki (109 vīrieši un 139 sievietes), t.sk. 61 halucem, 29 speciālisti (amatnieki), 49 radinieki, 47 tūristi un 53 cilvēki atstāja Latviju citu iemeslu dēļ; no tiem jaunāki par 19 gadiem bija 27 cilvēki, 19–45 gadi — 147 un vecāki par 45 gadiem — 65 cilvēki.
1937. gadā PB Rīgā saņēma 50 sertifikātu no 8 tūkstošiem (Polijai tika iedalīti 50%, Vācijai — 15% ieceļošanas Palestīnā atļauju, turklāt sertifikāti tika sadalīti šādi: 70% — halucem un 30% — amatniekiem). Decembrī tika ziņots, acīmredzot par papildu 38 sertifikātiem Latvijai, kas tika sadalīti šādi: Olim — 24, «Herclia» — 4, reliģiozā cionistiskā jaunatne — 2, sieviešu organizācija — 1 un «Brit Trumfelds» — 3. 1938. gada septembrī bija ziņojums par Palestīnai aizbraukušajiem 9 Olima locekļiem, 2 — «Herclias», 1 — no biedrības «Mahane-Israels» jaunatnes grupas un 8 radiniekiem, kopā 20 cilvēkiem.
1930. gadu vidū starp emigrantiem parādās arī pareizticīgie ebreji. Piemēram, 1935. gada septembrī tika ziņots par astoņiem viņiem iedalītajiem sertifikātiem, 1937. gada maijā — pieciem u.tml. Ortodoksu emigrācijas jautājumiem, papildus PB, nodarbojās partijas «Agudat-Israels» pēctece — «Mahane-Israels». Emigranti-ortodoksi aizbrauca, protams, necionistisku apsvērumu dēļ.
Latvijas PB organizēja emigrāciju ne tikai Latvijas ebreju vidū. 1920.–1930. gados ar vietējo cionistisko palīdzību caur Latviju uz Palestīnu brauca Krievijas cionisti. Piemēram, 1934. gadā caur Rīgu uz Palestīnu aizbrauca 845 cilvēku.
Ebreju aģentūras un PB pārvietošanas darba rezultāti prasa papildu pētījumus. Tomēr pēc Latvijas preses datiem («Segodnja», «Dvinskas Golos»), var konstatēt sekojošo: kopumā starpkaru periodā (1919–1941) no Latvijas uz Palestīnu repatriējās 4547 cilvēku. M. Nuroks uzstāšanās «Mūsdienu Palestīna» norādīja, ka Palestīnā 1935. gadā bija apmēram 3 tūkstoši bijušo Latvijas pilsoņu.
Imigranti no Latvijas devuši cienīgu ieguldījumu cionisma mērķu realizācijā. Latvieši jau 1932. gadā izveidoja «latvieši koloniju Palestīnā», bet 1933. gadā palestīniešu kolonijā «Herclia» strādāja 90 organizācijas «Borohov-jugnt» locekļi, galvenokārt no Latvijas.