Latvijas ebreju izglītība līdz 1918. gadam. Laicīgās izglītības sākums Latvijas teritorijā. Ebreju laicīgā vispārizglītojošā skola radās ebreju apgaismības kustības — Haskala darbības rezultātā, kas radās Rietumeiropā 18. gadsimta vidū. Jau 1824.–1826. gadā Jelgavā darbojās privāta ebreju skola. Rīgā 1835. gadā darbojās divas privātas zēnu skolas. Vienā no tām Jas Šāja vadībā mācījās 16 bērni no turīgām ģimenēm, otrā — vadītāja A. Frīdmaņa vadībā — 27 audzēkņi no nabadzīgām ģimenēm. Mācības notika senebrejvalodā — ivritā. Finansiālu grūtību dēļ šīs skolas pastāvēja neilgi. Rīgas skola no Vācijas uzaicinātā Haskala darbinieka un pedagoga M. Lilientāla vadībā atklājās 1840. gada janvāra vidū. Tajā mācījās tikai 37 audzēkņi. 1858. gadā Rīgas ebreju kopiena Romiešu (Lāčplēša) ielā 141 iegādājās skolai trīsstāvu akmens namu. Kā bija noteikts statūtos, gandrīz ceturtdaļu gadsimta mācību iestādi vadīja ārvalstu (vācu) ebreji ar doktora grādu. Pirmais vietējā izcelsmes direktors parādījās tikai 1864. gadā. Tas bija pedagogs un dzejnieks V. Kaplans. Toreiz skolā sāka uzņemt arī bērnus ne tikai no Rīgas.\
Ebreju skolas veidojās ne tikai galvaspilsētā. 1850. gadā Mitavā (Jelgavā) R. Vunderbārs atvēra sieviešu skolu, kurā mācīja krievu valodā. Tajā pašā gadā Jēkabpilī tika atvērta valsts ebreju skola. 1865. gadā Rēzeknē skolotājs L. Pozins atvēra privātskolu, bet 1899. gadā pilsētā jau bija divas privātskolas un Talmud-Tora. 1879.–1886. gadā Grobiņā darbojās ebreju skola ar Talmuda, valodu, matemātikas un fiziskās audzināšanas mācīšanu. 19. gadsimta beigās Aizputē bija divas ebreju mācību iestādes zēniem. Tur pašā Talmud-Torā mācīja laicīgās zinātnes un ivritu. 1901. gadā privātskola zēniem darbojās Valdemārpilsā u. c. \
Meiteņu mācīšana Rīgā sākās tikai 1877. gadā, kad pēc V. Kaplana uzstājības tās sāka uzņemt viņa vadītajā skolā. 1878. gadā meitenēm no trūcīgām ģimenēm tika atvērti mājturības pulciņi, kuros mācīja lasīt un rakstīt, šūt, gatavot ēdienu.\
Pēc V. Kaplana nāves 1887. gadā par ebreju skolas direktoru kļuva Ārensberg. Tolaik skolā bija aptuveni 500 audzēkņu, kurus mācīja 10 skolotāji. \
20. gadsimta sākumā ebreju mācību iestāžu skaits palielinājās. Tā Vidzemē bija 9 skolas. Dažās vietās ar ebreju iedzīvotājiem bērni apmeklēja skolas, kuras uzturēja kopienas, un hederus. Pēdējos papildus reliģiskajiem priekšmetiem mācīja jidišu, krievu valodu un aritmētiku. 1916. gadā Vidzemes guberņā darbojās 57 laicīgās mācību iestādes un 15 hederi. 1910./1911. mācību gadā Latgalē darbojās 10 mācību iestādes Daugavpilī (ar apriņķi), Rēzeknē (ar apriņķi), Ludzā. 1918. gada sākumā Rīgā un Vidzemē ebreju skolās bija 612 audzēkņu (10,6 % no visiem audzēkņiem), vidusskolās — 73 ebreji (6,4 %). \
Ebreju jaunatne tiecās arī pēc augstākās izglītības. Daudzi no viņiem (200 cilvēki — 25 % no visiem audzēkņiem) mācījās Rīgas Politehniskajā institūtā, kurā līdz 1885. gadam nebija procentu normas ebrejiem. \
Latvijā bija arī tādi ebreji, kas mēģināja ar asimilācijas palīdzību pielāgoties dzīvei. Pateicoties viņu atbalstam, Rīgā tika uzcelta vācu ģimnāzija Bērzen-komercšule. Pateicības zīmē ēkas fasāde tika rotāta ar sešstaru zvaigznēm.\
Ebreju jaunatne mācījās arī krievu skolās un mācību iestādēs ar citām mācību valodām.\
Lielu lomu Haskala ideju izplatīšanā, ebreju kultūras un izglītības attīstībā Latvijas teritorijā nospēlēja 1898. gadā pēc profesora P. Minca un L. Šalita iniciatīvas dibinātās zināšanu izplatīšanas biedrības „Meficei Haskala„ izveidošana. Jo īpaši šī organizācija stāvēja pie ebreju amatniecības skolas pirmsākumiem Rīgā, kas tika izveidota 1900. gadu sākumā.