Latviešu (Latvijas) divīzija — pirmā nacionālā divīzija, kurā ebreju karavīru skaits bija lielāks nekā jebkurā citā Sarkanās Armijas vienībā. \

201. Latviešu strēlnieku divīzija tika formēta 1941. gada augustā–septembrī pēc tam, kad 1940. gada jūnijā Padomju Savienība ieveda Sarkanās Armijas karaspēku neatkarīgo Baltijas republiku (Latvijas, Lietuvas, Igaunijas) teritorijā, iekļāva republikas PSRS sastāvā un izdarīja noteiktas izmaiņas to armijās. Ar PSRS aizsardzības tautas komisāra S. Timošenko 1940. gada 17. augusta pavēli Nr. 0191 tika pieņemts lēmums šīs armijas pārveidot par strēlnieku teritoriālajiem korpusiem divu divīziju sastāvā. 1940. gada rudenī Latvijas Tautas armija pārveidojās par Sarkanās Armijas 24. Latvijas teritoriālo strēlnieku korpusu (līdzīgas izmaiņas notika Lietuvā un Igaunijā, kas nozīmēja to Sarkanās Armijas nacionālo formējumu atdzimšanu, kuri PSRS pastāvēja līdz 1938. gadam). 1940. gada jūlijā sākās jauno padomju republiku armiju demokratizācijas process, karaspēka daļās tika iecelti politiskie vadītāji, galvenokārt komunisti un daļēji sociāldemokrāti. Turklāt no 76 cilvēkiem, kas no 1940. gada jūnija līdz septembrim tika nosūtīti uz Latvijas armiju, vairāk nekā 10 bija ebreji, to skaitā A. Ģenkins, J. Vaters, M. Vulfsons, A. Kans u.c. Tie paši procesi notika Lietuvas un Igaunijas armijās. \

1941. gada 23. februārī teritoriālo korpusu karavīri nodeva militāro zvērestu, kas bija saistīts ar Sarkanās Armijas dibināšanas 23. gadadienu. Līdz šai dienai 24. korpusā bija vairāk nekā 15 tūkstoši cilvēku.\

Pārveidojumu rezultātā ne tikai palielinājās ebreju skaits bijušo neatkarīgo valstu armijās, bet arī parādījās iespēja viņiem ieņemt virsnieku amatus, kā tas nebija bijis buržuāziskās republikas gados. Ebreju skaits 24. teritoriālajā strēlnieku korpusā nav zināms, taču var pieņemt, ka tas bija pietiekami liels. To apstiprina korpusā ietilpstošo 181. un 183. divīzijas komjaunatnes organizāciju lielums un sastāvs. Uzņemšana komjaunatnē korpusā tika atļauta no 1941. gada janvāra. 1941. gada aprīļa beigās 181. divīzijā bija 273, bet 183. divīzijā — 312 komjauniešu. No 230 cilvēkiem, kas tika uzņemti 1941. gada janvārī–aprīlī, 181. divīzijā ebreji veidoja 12,1 %, aptuveni tikpat ebreju–komjauniešu bija 183. divīzijā (t.i., no 34 līdz 40 cilvēkiem 181. divīzijā un no 40 līdz 50 cilvēkiem — 183. divīzijā). Turklāt korpusā dienēja arī ebreji, kas nebija komjaunatnes locekļi.\

Otrā pasaules kara sākumā korpuss atradās Gulbenes apkārtnē. 1941. gada 14.–15. jūnijā Baltijā notika masu represijas un vairāku simtu latviešu komandiera apcietināšanas. Jo īpaši līdz 1941. gada 22. jūnijam tika apcietināts 424 latviešu virsnieks, tostarp korpusa komandieris ģenerālleitnants Roberts Kļaviņš un 183. divīzijas komandieris ģenerālmajors Jānis Liepiņš; kara pirmajās dienās daudzi apcietinātie virsnieki tika nošauti. Tos nomainīja no citām Sarkanās Armijas daļām nesen ieceltie virsnieki. Represiju rezultātā latviešu karavīru vidū sākās masveida dezertēšana. Padomju vēsturnieki šo faktu noklusēja, taču netiešā kārtā dezertēšanu apstiprina 24. teritoriālā korpusa jaunā komandiera ģenerālmajora K. Kačanova 1941. gada 29. jūnijā nosūtītais ziņojums Ziemeļrietumu frontes komandierim, kurā teikts, ka pat pēc 20.–25. jūnijā saņemtā papildinājuma — Maskavas apgabala mobilizēto no korpusa daļās un apvienojumos vērojama ievērojams personālsastāva trūkums. Tam, ka Baltijas teritoriālās daļas, it īpaši pēc 1941. gada jūnija vidū visā Baltijā veiktajām apcietināšanām, nevēlējās karot par padomju varu, apstiprina Rietumu frontes komandiera armijas ģenerāļa D. Pavlova parādījumi, kurš pēc savas apcietināšanas liecināja, ka „25. [jūnijā] aizbēga lietuviešu nacionālā divīzija„. 1941. gada augustā pārbaudītie pārējie teritoriālo korpusu karavīri un komandieri tika nosūtīti uz dažādām Sarkanās Armijas daļām.\

1941. gada 24. jūnijā iznāca PSRS Tautas Komisāru Padomes lēmums „Par uzņēmumu un iestāžu apsardzi un iznīcinātāju bataljonu izveidi“. Saskaņā ar to Latvijā un Igaunijā tika atjaunotas Strādnieku gvardes rotas un bataljoni. Pirmo reizi tos no aktīvajiem padomju varas atbalstītājiem — komunistiem, komjauniešiem un bezpartejiskajiem — formēja 1940. gada jūnijā–jūlijā, lai apsargātu nacionalizētos uzņēmumus un cīnītos ar jaunā režīma pretiniekiem. Bataljoni tika izveidoti katrā pilsētā un skaitīja no vairākiem desmitiem līdz vairākiem simtiem cilvēku. Šo bataljonu sastāvā jau toreiz bija daudz ebreju. Pēc P. Jemeljanovu, bijušā 10. Strādnieku gvardes bataljona štāba priekšnieka atmiņām, kurš tika formēts no Rīgas Maskavas rajona strādniekiem un kalpotājiem, līdz 50 % šā bataljona karavīru bija ebreji. Īpaši daudz ebreju bija no Latvijas austrumu daļas — Latgales, kur dzīvoja lielākā daļa Latvijas ebreju iedzīvotāju. Tā no 50 Ludzā formētā bataljona karavīriem vairāk nekā 30 bija ebreji. \

1941. gada jūnijā–jūlijā strādnieku bataljoni un Rīgas un Latvijas ziemeļrietumu daļas partejisko–komjaunatnes padomju aktivistu vienības, kaujās atkāpjoties, izgāja uz Igaunijas teritoriju. No šo vienību karavīriem tika formēti 1. Latvijas brīvprātīgais iznīcinātāju un 2. Latvijas brīvprātīgais strādnieku strēlnieku pulki. Pēc ģenerālmajora V. Kozlova vārdiem, 1. Latvijas brīvprātīgais iznīcinātāju pulks, kas tika nodots 10. strēlnieku divīzijai, tika izmantots kā „uzticama triecienspēka vienība frontes visnoslogotākajos posmos. Pulka atsevišķas rotas vairākkārt tika nodotas apvienojuma daļām, un dažreiz arī citām divīzijām. Šī brīvprātīgo daļa tajos grūtajos dienās bija visuzticamākā vienība„. \

1941. gada 28. augustā vācu karaspēks ieņēma Tallinu. Ar transportkuģiem un kara kuģiem Sarkanās Armijas daļas ar grūtībām spēja evakuēties no pilsētas. Kopā ar tām devās arī 1. Latvijas brīvprātīgā iznīcinātāju pulka vienības. Taču pārejas laikā no Tallinas uz Kronštati kuģi tika pakļauti sīvai bombardēšanai, daudzi uzsprāga uz mīnām. Tā rezultātā gāja bojā vismaz 70 tūkst. cilvēku, tostarp civiliedzīvotāji. Izglābās tikai daļa 1. Latvijas brīvprātīgā iznīcinātāju pulka. Pēc S. Aroloviča, bijušā šā pulka karavīra, vārdiem, arhīvos neizdevās atrast to, kuri gāja bojā Igaunijā 1941. gada vasarā, kā arī pārejā no Tallinas uz Kronštati bojāgājušo sarakstus, tāpēc precīzais bojāgājušo ebreju skaits nav zināms, taču aptuveni gāja bojā apmēram 3000 karavīru, no tiem no 300 līdz 600 cilvēku bija ebreji.\

No 1. pulka atliekām tika formēts Latvijas bataljons, kas iekļāvās 1. strēlnieku divīzijas 62. strēlnieku pulka sastāvā. Bataljons sastāvēja no 237 karavīriem (no tiem 21 ebrejs). Pēc smagajām kaujām Peterhofa rajonā 1941. gada septembra vidū bataljonā palika 50–60 cilvēku, tos iekļāva tur pašā esošā 76. Latvijas atsevišķā strēlnieku pulka sastāvā, kas tika formēts bijušā 2. Latvijas strādnieku brīvprātīgā pulka pamata. Šis pulks arī tika formēts no Rīgas, Jelgavas un citu Latvijas pilsētu strādnieku vienībām un Strādnieku gvardijas bataljoniem. Pulkā skaitījās aptuveni 1200 cilvēku. To iekļāva 8. armijas 125. strēlnieku divīzijas sastāvā. 1941. gada 7. septembrī tas tika pārveidots par 76. atsevišķo Latvijas strēlnieku pulku. Tobrīd pulkā palika tikai 381 cilvēks, tas sastāvēja no četrām strēlnieku rotām. Par divām rotām komandieriem un politrukiem bija M. Gurevičs un H. Permands (Spānijas kara dalībnieki), trešo rotu komandēja V. Saša-Zaša. Pirms Latvijas divīzijas izveides Latvijas ebreji cīnījās 1. Latvijas bataljona sastāvā pie Strelnas netālu no Ļeņingradas, Narvas strādnieku pulkā, 582. celtniecības bataljonā, kas būvēja nocietinājumus pie Ļeņingradas. Bataljons pastāvēja līdz 1942. gada janvārim, pēc kam visi Latvijas pilsoņi tika pārvesti pa „dzīvības ceļu“ uz Gorohovecas nometnēm, kur veidojās Latvijas strēlnieku divīzija.\

Vēl 1941. gada jūlijā Latvijas Komunistiskās partijas vadība un Latvijas valdība sāka lūgt PSRS vadību par īpašas militāras vienības izveidi no Latvijas PSR pilsoņiem, kuriem izdevās aizbēgt vai tikt evakuētiem no Latvijas, un latviešiem, kas dzīvoja PSRS teritorijā pirms Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā. Starp aizbēgušajiem un evakuētajiem bija no 10 līdz 15 tūkst. ebreju. 1941. gada 3. augustā PSRS Valsts Aizsardzības Komiteja pieņēma lēmumu par Latvijas divīzijas izveidi. Sākotnēji divīzija saucās par Latvijas, taču jau augustā oficiālajos dokumentos tā kļuva par Latviešu. Tad atkal 1941. gada oktobrī Maskavas kara apgabala komandiervaldes rīkojumā tika norādīts, ka „201. Latviešu strēlnieku divīziju turpmāk saukt par 201. Latvijas strēlnieku divīziju„. Šāda nenoteiktība nosaukumā turpinājās, līdz PSRS tautas komisāra 1942. gada 5. oktobra pavēlē tika teikts: „pārveidot 201. Latviešu strēlnieku divīziju par 43. gvardes Latviešu strēlnieku divīziju“. Gvardes kaujas vienību nosaukums tika piešķirts par īpašu varonību. Gvardes vienībām bija īpašs karogs — ar zelta bārkstīm, pinekļiem ar bārkstīm; V. Ļeņina portretu, devīzi „Par mūsu padomju Dzimteni„ un uzrakstu „PSRS“ priekšpusē; mazu sarkanu zvaigzni, sirpi un āmuru vidusdaļā, vienības nosaukumu un numuru un devīzi; uz 43. gvardes Latviešu strēlnieku divīzijas karoga devīze un vienības nosaukums bija rakstīts krieviski un latviski. Nosaukums „Latvijas„ uzsvēra ne nacionālo, bet gan republikānisko piederību divīzijai, tomēr politiskās interesēs bija jāatspēko daudzos fakti par latviešu sadarbību ar nacistiem. Tā atkāpjošās Sarkanās Armijas daļas vairākkārt ziņoja, ka tiek pastāvīgi apšautas un uzbruktas no vietējo iedzīvotāju, aizsargu vienību un 24. Latvijas teritoriālā korpusa dezertierist puses. Latvijas republikas vadība, drošības orgāni, kā arī PSRS militārā un politiskā vadība zināja par to, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju vācu karaspēku sagaidīja ar prieku. No 1941. gada jūlija tika veidoti brīvprātīgie policijas bataljoni, kas darbojās ārpus Latvijas — Baltkrievijā un Krievijā, piedalījās soda operācijās pret partizāniem un ebreju masveida slepkavībās. 1941. gada 22. oktobrī 16. latviešu policijas bataljons ieradās Ļeņingradas apgabala Dno stacijā, lai piedalītos karadarbībā vācu karaspēka sastāvā pie Ļeņingradas. No šejienes sākās ceļš no policijas bataljoniem līdz latviešu leģiona SS izveidei. Šiem bataljoniem bija jāpretposta padomju orientācijas latvieši atsevišķas nacionālas vienības veidā Sarkanās Armijas sastāvā, kas ar tās palīdzību atbrīvos Latviju no vācu okupācijas. Turklāt nosaukums „latviešu“ atgādināja sarkanlatviešu strēlnieku divīzijas nosaukumu Pilsoņu kara gados un atdzīvināja šīs, patiešām ārkārtīgi kaujasspējīgās un padomju varai uzticīgās militārās vienības tradīcijas. Divīzijas izveidei vajadzēja atspēkot uzskatu, ka latviešu tauta atbalsta vācu okupāciju un ir naidīga pret padomju sistēmu un krievu tautu (tie paši iemesli bija Lietuvas un Igaunijas divīziju izveides un nosaukumu pamatā).\

201. Latviešu divīzija kļuva par pirmo nacionālo Sarkanās Armijas karavīru vienību Lielā Tēvijas kara gados. Divīzijas formēšana sākās Gorohovecas nometnēs netālu no Gorkijus. Pirmās brīvprātīgo grupas sāka ierasties jau 11.–12. augustā, lielākā daļa — 15.–20. augustā. Tobrīd jau bija ieradušies apmēram 2500 bijušo Latvijas milicisti un NKVD darbinieki. Brīvprātīgie ieradās grupās pa 100–200 cilvēku no Gorkijas, Kirovas un Ivanovas apgabaliem, kur bija izmitināta lielākā daļa Latvijas evakuēto pilsoņu. Liels skaits brīvprātīgo ieradās vieni, jo evakuēto Latvijas pilsoņu mobilizācija sākās tikai septembrī. To skaidroja uzticēšanās trūkuma atmosfēra pret visiem to teritoriju pilsoņiem, kas 1939.–40. gadā kļuva par padomju. Šo teritoriju iedzīvotāju diskriminācija sākās jau pie vecās padomju robežas 1941. gada jūnija beigās, kad tūkstošiem bēgļu — ebreji un neebreji — tika aizturēti, jo viņiem rokās vēl bija iepriekšējo republiku pases, kurās bija tikai īpašas padomju pilsonības atzīmes. Cauri robežai galvenokārt ielaida tos, kas ieradās šajās republikās 1940. gadā, kā arī komunistus un komjauniešus un viņu ģimenes locekļus pēc partijas vai komjaunatnes biedru apliecības uzrādīšanas. Šādas rīcības sekas bija visai traģiskas, it īpaši ebrejiem: daudzi no tiem, kas vēlējās doties uz Krieviju, pagriezās atpakaļ un gāja bojā.\

Lielākā daļa no vīriešiem, kuriem izdevās šķērsot robežu, tika nosūtīti „darba armijā„ aizsardzības nocietinājumu celtniecībai frontes joslā un aizsardzības objektu celtniecībai dziļajā aizmugurē. Rietumu teritoriju ebreju diskriminācijas faktu apstiprināja Ebreju antifašistiskās komitejas loceklis Nusinovs pirmā EAK plenāra sēdē 1942. gada 28. maijā: „Man nācās redzēt ārpus Maskavas jaunus ebrejus, kas pārvarēja milzīgas grūtības, lai panāktu iespēju cīnīties Sarkanās Armijas rindās“. Dažiem Latvijas ebrejiem, lai nokļūtu divīzijā, bija jāizmanto viltojums (piemēram, Berlīnē dzimušajam, bet Latvijā dzīvojušajam Zigam Blumenam vajadzēja slēpt savu dzimšanas vietu un tāpēc pēc viltotiem dokumentiem Natana Frīdmana vārdā nokļuva frontē. Izgāja visu karu, bija vairākkārt apbalvots). \

Neskatoties uz visām grūtībām, divīzija tika formēta mēneša laikā, un 1941. gada 12. septembrī divīzijas karavīri nodeva militāro zvērestu. 201. Latvijas strēlnieku divīzija sastāvēja no 92., 122. un 191. strēlnieku pulkiem, 220. artilērijas pulka, 10. atsevišķās pretgaisa artilērijas baterijas, 170. atsevišķā sakaru bataljona un vairākām speciālām vienībām. 90 % karavīru un komandieri bija Latvijas PSR pilsoņi. (Par to, ka ebreju divīzijā bija patiesi daudz, var spriest pēc Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētāja prof. A. Kirchenšteina reakcijas, kurš, pirmoreiz apmeklējot divīziju 1941. gada augustā, ar izbrīnu jautāja: „Kas tas ir, sinagoga vai ebreju veikalciņš?„). Pēc divīzijas pirmā komandiera pulkveža J. Veikina vārdiem, divīzijā ebreju bija 30 % (tomēr dokumentāri nav apstiprināts). Līdz 1941. gada decembra sākumam divīzijā bija 10 348 cilvēki, no tiem 17 % ebreji, t.i. 1759 cilvēki. Dažās vienībās ebreji veidoja absolūto vairākumu, tāpēc mācību nodarbības notika jidišā, jo daudzi Latvijas ebreji nezināja krievu valodu (piemēram, Z. Jakuba nodaļā). Latviešu divīzijā valdīja īpaša atmosfēra, karavīri galvenokārt centās saglabāt tradīcijas un ticību, izceļoties ar augstu morāles līmeni. Papildus Komunistiskās partijas locekļiem, partijas kandidātiem un komjauniešiem, Latviešu divīzijā bija daudz cionistiskās kustības aktīvistu gan kreisā, gan labā revizionistiskā spārna, sionistiskās jaunatnes organizācijas „Hašomers Hacoirs“ locekļi (t.sk. viens no Daugavpils organizācijas vadītājiem M. Halperins, organizācijas locekļi I. Gordons un I. Goldins), ebreju sociālistiskās partijas Bunds pārstāvji (t.sk. Latvijas universitātes tiesību fakultātes students Beba Kaplāns, suku ražotāji brāļi Haims un Nosns Troki, kažokāda A. Plotkins), Latvijas Strādnieku Jaunatnes savienības locekļi (t.sk. students Venjamins Pliners — advokāta dēls, drēbnieks Ruvims Perelmans — alus darītavas pārziņa dēls, Haims Levins, kas neatkarīgajā Latvijā par revolucionāro darbību nosēdēja cietumā 3 gadus, dvīņi Dāvids un Ģenhs Muravičs; visi viņi krita kaujās pie Maskavas), labā cionistiskā kustības „Beitārs„ locekļi (71 cilvēks tikai no Rīgas nodaļas, no kuriem 38 krita kaujās; H. Feigelsons un viņa brāļi no Daugavpils). „Beitāra“ locekļi galvenokārt bija brīvprātīgie, neraugoties uz to, ka cionistiskie represijas pirms kara pirmām kārtām skāra „Beitāra„ kustību un līdz kara sākumam kustība bija gandrīz bez vadītājiem (tika apcietināti 14 Latvijas „Beitāra“ aktīvisti), un daudzi beitārieši tika represēti kara laikā (piemēram, Jēkabs Perlovs, kas dienēja Latviešu divīzijā, pēc ievainojuma nokļuva citā daļā, 1944. gada augustā atbrīvotās Ļvovas sinagogā uzstājās ar aicinājumu emigrēt uz Izraēlu, tika apcietināts un saņēma 10 gadus labošanas darbu nometnes; vēl pieci beitārieši, starp kuriem bija komunists, tika apcietināti un saņēma dažādus ieslodzījuma termiņus, neskatoties uz dalību karadarbībā).\

Latvijas ebreju, kas dienēja Latviešu divīzijā, sociālā izcelsme bija dažāda: D. Mostova tēvs, kurš gāja bojā 1941. gada decembrī pie Maskavas, — zāģētavas īpašnieks; B. Averbahs, kurš gāja bojā 1944. gada jūlijā, — turīgs tirgotājs; M. Aframoviča tēvs — fiziskās audzināšanas skolotājs; trīsreiz ievainotā kara invalīda A. Albrehta tēvs pirms 1917. gada revolūcijas bija 1. ģildes tirgotājs, pēc tam neatkarīgajā Latvijā bija papīra fabrīkas līdzīpašnieks un tika represēts 1941. gadā; jātnieku izlūkošanas kapteinis Šoloms Mendels Smuškevičs no Daugavpils bija drēbnieks; kapteinis Meirs Deičs, rotas komandieris, — kurpnieks.\

1941. gada decembra sākumā Latviešu divīzijas daļas tika nosūtītas uz fronti. No 1941. gada 20. decembra līdz 1942. gada 14. janvārim padomju pretuzbrukuma laikā pie Maskavas divīzija piedalījās smagās kaujās pie Naro-Fomskas un Borovskas. Tās zaudējumi sastādīja 55 % personālsastāva, t.sk. karavīri — 58 %, jaunākais komandējošais sastāvs — 30 %. Daži pulki zaudēja vairāk nekā pusi sava sastāva: tā 92. pulkā zaudējumi sasniedza 68 %, 191. pulkā — 70 %. Pie Naro-Fomskas kaujās kritušo varoņu piemiņa ir mūžināta ar Slavas obelisku ar uzrakstu zelta burtiem: „Mūžīga slava varoņiem — karavīriem, seržantiem un virsniekiem, 43. gvardes Latviešu strēlnieku Rīgas divīzijas kritušajiem cīņā par mūsu Dzimtenes brīvību un neatkarību Lielajā Tēvijas karā„. \

125. gvardes strēlnieku pulkā dienēja un kaujās krita: kapteinis Aliks Leviks, štāba darbinieks; vecākais leitnants Sala Kiršteins, bataljona komandiera vietnieks; brāļi — leitnants Boriss Elicofons un vecākais leitnants Zjama Elicafons, abi strēlnieku rotu komandieri; kapteiņi Benjamins Kurs, Monja Levins, vecākie leitnanti Jerahmiels Mafcirs, Natāns Meersons, Icchaks Boroks, Dāvids Hafelsons; leitnanti Jaša Palins, Izja Gemansons, kopā vairāk nekā 40 virsnieku. Kritušo karavīru strēlnieku — automātnieku un sanieru — sarakstā ir 108 ebrejiski vārdi. Divīzijas kopējie zaudējumi sastādīja aptuveni 5700 cilvēku, no tiem ebreji — aptuveni 1060 cilvēki, t.i. apmēram 60 % no visiem divīzijas ebrejiem. Kaujās pie Maskavas krita 191. strēlnieku pulka komsomola sekretārs, bijušais Daugavpils apriņķa komjaunatnes komitejas sekretārs Isaaks Boroks, partijas biedrs kopš 1924. gada, kurš 1930. gadā par dalību revolucionārajā kustībā tika notiesāts uz 7 gadiem piespiedu darbiem. Tajās pašās kaujās krita arī cits revolucionārās kustības dalībnieks Honons Zihermaņs, kurš 1934. gadā tika notiesāts uz 6 gadiem piespiedu darbu. Par drosmi un varonību kaujās pie Maskavas vairāk nekā 200 Latviešu divīzijas karavīri tika apbalvoti ar ordeņiem un medaļām. Starp tiem vairāk nekā 20 ebreji saņēma Sarkanā Karoga, Sarkanās Zvaigznes ordeņus, medaļas „Par drosmi“ un „Par kaujas nopelniem„. Pirmais Sarkanā Karoga ordeņa kavalierists divīzijā kļuva politruks Ruvims Amdurs. Propagandas darbā, kas tika veikts divīzijā, tika uzsvērts tās daudznacionālais sastāvs un tradīciju pēctecība. Pēc aculiecinieku stāstītā, divīzijā nebija nacionālas nesaskaņas. \

1942. gada 25. decembrī divīzijas komjaunatnes organizācijā bija 11 % ebreju (galvenokārt Latvijas PSR pilsoņi). Taču ebreju skaits divīzijā pastāvīgi samazinājās, jo līdz 1942. gada septembrim Latvijas pilsoņu iesaucamo vecumu rezerves evakuētajiem bija izsmeltas. Pēc tam 1. atsevišķajā rezervju Latvijas strēlnieku pulkā sāka ierasties karavīri dažādu tautību no visas PSRS teritorijas, tas noveda pie gan latviešu, gan ebreju — Latvijas PSR pilsoņu — skaita samazinājuma (no 1942. gada 1. jūlija līdz 1943. gada 15. jūlijam ebreju skaits samazinājās no 12,3 līdz 7,8 %). Rezervju pulka komandējošā un priekšnieciskā sastāva skaits 1943. gada 15. jūlijā bija 257 cilvēki, no tiem 26 ebreji, t.i. 10,1 %. 1942. gada 19. martā rezervju pulkā tika organizēti jaunāko leitnanta kursi. Kursi deva divīzijai 528 virsniekus, no kuriem 9 % bija ebreji.\

1944. gada 7. jūlijā tika formēta vēl viena divīzija — 308. Latvijas strēlnieku 319., 323., 335. strēlnieku pulku, 677. artilērijas pulka, 377. atsevišķā iznīcinātāju prettertiķa divīziona, 309. atsevišķā sanieru bataljona, 899. atsevišķā sakaru bataljona un 326. atsevišķā medikāli sanitārā bataljona sastāvā. Pēc nacionālā sastāva 1944. gada 10. jūlijā 308. divīzijā bija 8 % ebreju. 43. gvardes strēlnieku divīzijā 1944. gada 1. jūlijā, cīņu par Latviju sākumā, bija 8,5 % ebreju. Latvijas atbrīvošanas gaitā divīzijā pastiprinājās to pilsoņu pieplūde, kas iepriekš dzīvoja okupētajā teritorijā, kas noveda pie latviešu skaita pastāvīgas pieaugšanas un citu tautību skaita samazināšanās. Ebreju skaits neatlaidīgi samazinājās, jo iegūt ebreju papildinājumu Latvijā nebija iespējams, jo praktiski visi ebreji okupētajā teritorijā bija iznīcināti. 1944. gada 18. oktobrī 43. divīzijā bija 10 % ebreju. Ebreju skaita pieaugums par 1,5 % notika uz no slimnīcām atgriezušos divīzijas veterānu rēķina. \

Līdz 1945. gada pavasarim gandrīz visa Latvija, izņemot tās ziemeļrietumu daļu — Kurzemi, — bija atbrīvota. Jaunas pastiprinātas mobilizācijas rezultātā atbrīvotajā teritorijā tika iesaukti tūkstošiem vīriešu, kas trīs gadus dzīvoja antipadomju un antisemītiskās propagandas atmosfērā. Līdz 1945. gada 30. martam divīzijas sastāvs krasi mainījās, ebreji veidoja 5,6 %, lielāko vairākumu (83,4 %) veidoja latvieši. 1945. gada marta beigās pilsoņi, kas dzīvoja okupētajā teritorijā, veidoja no 60 līdz 90 % korpusa vienību karavīru. Tas noveda pie divīzijas kaujas īpašību samazināšanās, vienlaikus pasliktinājās morālais klimats.\

43. gvardes divīzijā līdz 1944. gada 20. jūlijam 35 % partorgu bija latvieši, 50 % — krievi, 15 % — citu tautību pārstāvji. Starp 308. divīzijas partorgiem bija pazīstams 323. strēlnieku pulka bataljona partorgs G. Rapoports. Par savu revolucionāro darbību buržuāziskās Latvijas gados viņš tika notiesāts uz katorgdarbu Kalnciemskas akmens raktuves. 1940. gada decembrī ievēlēts par Latvijas KP CK locekli. Revolucionārs pagrīdnieks bija arī 355. strēlnieku pulka partorgs vecākais leitnants Mihails Gurevičs, kurš gāja bojā 1944. gada martā. Ebreji dienēja visās 43. gvardes divīzijas vienībās un dienestos. Divīzijas politnodaļas vecākais instruktors kapteinis M. Vulfsons vadīja pretpropagandas grupu pret pretinieka karaspēku. Starp divīzijas komandieriem viens no slavenākajiem bija majors Josifs Pasternaks — viens no retajiem divīzijas virsniekiem, kas apbalvots ar Aleksandra Ņevska ordeni. Viņa komandētais bataljons 1944. gada 18. jūlijā pirmais iegāja Latvijas zemē. Meirs Ragolskis un Mote Kans (Menahems Rigers) dienēja Īpašajā nodaļā. Pēc Š. Ceitlina stāstītā, viņi, speciālisti virsnieki, par cionistiskiem izteikumiem nosūtīja divīzijas karavīrus S. Kaufmanu un M. Pereferkovi uz Darba armiju, no kurienes pēdējie nokļuva GULAGā. Īpaši daudz bija ebreju ārstu. Lauku slimnīcā strādāja ebreju ārsti: majors I. Polocks, majors M. Dubinska, kapteinis A. Šimahers — 43. Latvijas divīzijas 125. gvardes pulka galvenais ārsts (gāja bojā kaujās pie Starās Russas), L. Hnoh — 1. atsevišķā Latvijas rezervju pulka galvenais ārsts, vēlāk 308. divīzijas medikāli sanitārā bataljona priekšnieks, medicīnas dienesta kapteinis I. Lifšics — 43. gvardes Latvijas strēlnieku divīzijas medikāli sanitārā bataljona sanitārvienības komandieris no 1943. gada augusta līdz 1945. gada 5. maijam, medicīnas dienesta kapteinis G. Spokojno, vecākie leitnanti L. Heimansons, I. Kans-Kagans, sanitāri karavīri Z. Spokojno, I. Eidus, 201. Latvijas strēlnieku divīzijas medicīnas dienesta vecākais leitnants L. Solomonovs, ārsts Z. Manevičs. Ārsts Mihails Citrons 1930. gadu vidū beidzis Boloņas universitātes medicīnas fakultāti Itālijā. Pēc tam atgriezies Rīgā, 1940. gadā strādāja par ķirurgu 1. pilsētas slimnīcā. Ar kara sākumu atkāpās ar Sarkanās Armijas daļām, pēc tam tika iecelts par formētās Latviešu divīzijas medikāli sanitārā bataljona priekšnieku, piešķirot militārā ārsta III pakāpes pakāpi. Pirms nosūtīšanas uz fronti tika apcietināts ar apsūdzību, ka, atrodoties Itālijā, bijis fašistiskajā partijā, notiesāts uz 10 gadiem brīvības atņemšanas, pēc tam, kā „fašistiskajam aģentam“, pieskaitīja vēl 5 gadus; pilnībā reabilitēts tikai 1956. gadā.\

Divīzijā cīnījās veselas ģimenes. Slavenajai snaiperim Sārai Erenšteinai dienēja četri viņas brāļi un vīrs. No četriem brāļiem Kagāniem — Isaks bija 1. Latvijas pulka vada komandieris Igaunijā un gāja bojā 1941. gada vasarā, pēcnāves apbalvots ar Sarkanās Zvaigznes ordeni; Šleme, virsdienesta seržants, tanka komandieris, apbalvots ar medaļu „Par drosmi„, gāja bojā 1944. gadā; Abrams, apbalvots ar „Sarkanās Zvaigznes“ ordeni, un Hloina, prettanku lielgabalu vada komandieris, apbalvots ar Slavas 3. pakāpes ordeni, pazuda bez vēsts. Starp Latviešu divīzijā kritušajiem — brāļi Jehuda, Vulfs un Benjamins Brandmani, Jēkabs Leizerovic un viņa dēls Abrams, brāļi Eliezers un Šlomo Kukleri, Alters un Abrams Basi, Meirs un Šlomo Berkovič, Icchaks, Baruhs un Girša Cadovič, Ašers un Eli Prezman, Eli un Borja Taics, Roberts un Ezra Vinokuri u.c. \

Divīzijā dienēja arī sievietes: 114 ebrejietes no Latvijas cīnījās dažādu militāro apvienojumu sastāvā, no tām Latviešu divīzijā — 69. No grupas meiteņu, kas brīvprātīgi iestājās divīzijā, tika formēta automātnieku vads 10. rotā (vēlāk vads tika nodots 123. gvardes pulkam), starp tām bija 14 ebrejietes, t.sk. Lea Novoženiece, Ļena Šors, Dvora Vuļfović, Dora Kandlere, Ženja Vidane u.c. Kaujās pie Starās Russas 1942. gadā vads palīdzēja būvēt ceļus, bunkerus. 1943. gadā meitenes piedalījās kaujās Ogureca ciema rajonā pie Lovatas upes. Vada komandiere bija Ļena Lukaševiča, kas kaujās pie Cidras upes zaudēja roku. Sanitārinstruktore Eva Vaters apbalvota ar medaļām „Par drosmi„ un „Par kaujas nopelniem“. Ar tām pašām karavīru medaļām un Slavas III pakāpes ordeni apbalvota 125. gvardes strēlnieku pulka radiste vecākā seržante Ida Ulas. \

Divīzijā dienēja daudzi tautieši, ielas kaimiņi, skolas biedri — tas piešķīra īpašu raksturu attiecībām starp karavīriem. No 100 Krāslavas ebrejiem, kas dienēja 43. Latvijas divīzijā, 52 krita kaujās. Uz Ludzas pilsētas frontē kritušo pieminekļa ir 74 ebreju vārdi. \

Daudzi Latviešu divīzijas karavīri pēc ievainojumiem nokļuva citās militārajās vienībās. Tā A. Šnēers, pēc ievainojuma pie Naro-Fomskas 1941. gada decembrī un izārstēšanās slimnīcā, tika nosūtīts uz Ufas virsnieku skolu, bet drīz visi kursanti tika nosūtīti uz Volhova fronti, kur izlūkošanas vada komandieris jaunākais leitnants A. Šnēers krita 1942. gada 3. septembrī. A. Gurevičs pēc ievainojuma pie Starās Russas turpināja karu tankistu daļās. Viņš kļuva par 6. mehānizētās brigādes 25. gvardes tanku pulka vada komandieri. 1945. gada aprīlī cīnījās Austrijā, kā jokodamies teica, ebreju tanku vada komandiera sastāvā, pārējos transportlīdzekļus komandēja leitnants Kleimans un jaunākais leitnants Šraptšteins. I. Kagans pēc ievainojuma turpināja dienestu 14. strēlnieku divīzijā. Kapteinis Jurijs Vaters, kas cīnījās Latvijas divīzijā līdz 1944. gadam, tika nosūtīts uz citu daļu un varonīgi krita 1944. gada februārī pie Korsun-Ševčenkovskas. Vairākkārt ievainots, viņš ar ložmetēja uguni aizsedza savu biedru atkāpšanos un tika sagūstīts vāciešiem un pakārts. Pēcnāves apbalvots ar Ļeņina ordeni.\

Kopējo Latvijas ebreju skaitu, kas cīnījās Sarkanajā Armijā, pēc divīzijas veterāna, vēsturnieka Breģmaņa domām, visā kara laikā Latvijas divīziju sastāvā sasniedza apmēram 5 tūkstoši cilvēku, evakuēto no Latvijas, no kuriem aptuveni 2 tūkstoši gāja bojā kaujās. \

Veterāna S. Aroloviča sastādītajā sarakstā ir 2166 Latvijas ebreju kritušo karavīru uzvārdi, galvenokārt no Latvijas divīzijas, taču saraksts ir tālu no pilnīga.\

Daudzi Latvijas ebreji cīnījās arī citos Sarkanās Armijas apvienojumos un daļās. Tāpēc kopējais Latvijas ebreju kritušo karavīru skaits, visticamāk, ir ne mazāk kā 3 tūkstoši cilvēku, ņemot vērā 1941. gada vasarā kritušos, par kuriem dati nav saglabājušies.\

Kara gados Latvijas ebreji ietilpa partejisko–komjaunatnes padomju aktivistu vienībās, Strādnieku gvardijas bataljonos, brīvprātīgajās iznīcinātāju vienībās, kā arī 1. Latvijas brīvprātīgā iznīcinātāju pulka; 2. Latvijas brīvprātīgā strādnieku pulka; 76. atsevišķā Latvijas strēlnieku pulka; Latvijas bataljona, kas cīnījās Streļņas apmetnes rajonā pie Ļeņingradas; Narvas strādnieku pulka; 582. celtniecības bataljona, kas galvenokārt bija formēts no Baltijas iedzīvotājiem, 201. Latvijas strēlnieku divīzijas; 43. gvardes Latvijas strēlnieku divīzijas; 308. Latvijas strēlnieku divīzijas; Latvijas partizānu vienībās un pagrīdes pretošanās kustībā. Lielākā daļa karavīru–ebreju visās šajās daļās bija brīvprātīgie.

No A. Šnēera grāmatas GŪSTĀ 6. nodaļas „Latviešu (Latvijas) strēlnieku divīzija„.