Haskala (הַשְׂכָּלָה, `apgaismība`, no kurienes maskil,` apgaismots`, daudzskaitlī maskilim, `apgaismotie`), ebreju ideoloģiskā, izglītības, kultūras, literārā un sociālā kustība, kas radās 18. gadsimta otrajā pusē. Haskala iebilda pret ebreju kultūras un reliģijas izolāciju un uzskatīja, ka sekulārās Eiropas izglītības asimilācijā un darba produktivitātē ir garantija ebreju tautas stāvokļa uzlabošanai. Haskala kalopja kā pagrieziena punkts jaunajā ebreju vēsturē un kļuva par visu ebreju nacionālās domas nākamo divu gadsimtu ideoloģisko avotu. Paradoksālā kārtā gan asimilācija, gan nacionāli reliģiskās ideoloģiskās strāvas radās Haskala ideoloģijā. Reliģijā Haskalah jēdzieni Viduseiropā un it īpaši Austrumeiropā stimulēja gan reformismu jūdaismā, gan reakciju neoortodoksijas veidā (sk. Pareizticīgo jūdaismu), gan halahisma stingrību. Sekulārajā sfērā Haskala izraisīja ne tikai plašu Eiropas ebreju valodas un kultūras asimilāciju, bet arī ebreju jaunās literatūras un nacionālā rakstura ideoloģisko virzienu parādīšanos – ivritisma (ivrita atdzimšanas kustības), jidišisma ( kā sekulārā nacionālisma izpausme) un politiskā cionisma.
Kaut arī Haskala ideoloģija izveidojās 1770. gados, Eiropas apgaismības ietekmē īpašo sociālo, kultūras un ekonomisko apstākļu dēļ, kādos atradās Eiropas ebreji, ebreju Haskalas problēmas un mērķi ļoti atšķīrās no tiem, ar kuriem saskārās Eiropas apgaismības sludinātāji. Cenšoties mainīt ebreju un ne-ebreju attiecības, izskaužot tradicionālo ebreju izolāciju no ne-ebreju vides un iepazīstinot ebrejus ar „universālām“ vērtībām, maskilieši uzstāja uz ebreju apmācību laicīgajās zinātnēs, ebreju pētījumiem par to valstu valodu, kurās viņi dzīvoja, attīstību, cenšoties panākt pilsonisko vienlīdzību un tajā pašā laikā pilsonisko lojalitāti, mainot savu izskatu un izturēšanos, tostarp valkājot modernās Eiropas drēbes un pieņemot Eiropas etiķeti, mainot ebreju ekonomiskās darbības raksturu tā produktivitātes virzienā, lai viņi savā sociālajā piederībā nekādā ziņā neatšķirtos no to valstu iedzīvotājiem, kurās viņi dzīvo. Laika gaitā Haskala ideoloģijā ir parādījušās arī iekšējās nesaskaņas. Lai gan lielākā daļa Haskala vadītāju Vācijā un Francijā par prioritāti uzskatīja ebreju pārveidošanu par neatņemamu pilsoniskās sabiedrības daļu un uzskatīja, ka integrācijas gaitā ir nepieciešams un pat vēlams atteikties no nacionālās un reliģiskās tradīcijas, Austrumeiropā lielākā daļa centās saglabāt ebreju tautas nacionālās-reliģiskās iezīmes un redzēja izeju no garīgā pagrimuma un nepieciešamību pielāgot izglītības vērtības ebreju masu pasaules uzskatam.
Eiropas apgaismības ideju ietekme ebreju vidē kļuva jūtama kopš 1740. gadiem. Kopš tā laika ebreju vidū vācu zemēs plaši izplatījās avīžu un grāmatu lasīšana vācu valodā, svešvalodu, dabaszinātņu un filozofijas studēšana. Haskala ideoloģijas pamati tika formulēti M. Mendelsona darbos (tādēļ Haskala laikmeta pirmo periodu dažkārt sauc par Mendelsona jeb Berlīnes skolu). Mendelsons savā Pentateuch tulkojumā vācu valodā (1780–1783) saskatīja „pirmo soli uz kultūru“, ar kuru viņš galvenokārt saprata vācu literārās valodas lingvistisko estētiku. Haskala programmu pirmais vispārīgi formulēja Naftali Hercs Vīzels savās vēstulēs Austrijas ebrejiem Divrei shalom ve-emet (Miera un patiesības vārdi, 1782), kas tika publicēts Vīnes ebrejiem, atbalstot dekrētu par iecietību. Starp maskilimiem valdošā pārliecība bija tāda, ka varas iestādes principā izturējās pret jūdiem labvēlīgi, un dzejnieki no maskilimiešu vidusslaņa slavēja un pateicās par godu valdošajām personām - Frederikam Lielajam, Jozefam II un citiem.
Maskilimi izdalīja līdzekļus sava mērķa sasniegšanai - apgaismotas ebreju radīšanu, kas kļūs par neatņemamu Eiropas kopienas sastāvdaļu un ar tās morālajām īpašībām, lojalitāti varas pārstāvjiem un „pienācīgu“ darbu nopelnīs vienlīdzību, mainot sistēmu. ebreju izglītības. Grāmatā Divrei shalom ve-emet Veizlels aicināja nekavējoties izveidot skolas, pamatojoties uz mācību programmu, kuru ierosināja Jozefs II; Varbūt Veizels baidījās, ka, ja ebreji paši nemainīs mācību programmu savās skolās, tad ebreju bērniem būs pienākums mācīties valsts skolās. Uzsverot tradicionālo atšķirību starp „cilvēku“ un „dievišķajām“ zinātnēm, Veizels tajā veica būtiskas izmaiņas, apgalvojot, ka tikai cilvēks, kurš apgūst šīs zinātnes, ir pelnījis saukties par cilvēku. Pēc Veizela domām, „cilvēku“ zinātnēs jāietver gan vispārīgi priekšmeti (aritmētika, ģeogrāfija, vēsture, dabaszinātnes, valsts valoda), gan etiķete, morāles likumi un reliģija. Ebrejam papildus tam ir jāzina “dievišķās” zinātnes, kas ietver “Dieva noteikto mācību un likumu”, bet tas, kurš apguva “dievišķās” zinātnes, nepārvaldot “cilvēku”, esot kā nasta cilvēcei.
Jāatzīmē, ka, tā kā jūdaisms Toras (skatīt arī Talmuda-Toras) izpēti uzskata par jūdu augstāko pienākumu, laicīgo zinātņu mācīšana bieži tika uzskatīta par šķērsli Toras studēšanai un pat kā darbību, kas varētu novērst ebreju no mitzvos piepildīšanas un no reliģiskās tmācības. Tomēr ebreju attieksme pret laicīgajām zinātnēm ne vienmēr un ne visur bija negatīva. Piemēram, Itālijas ebreji ne tikai neuzskatīja zinātņu studijas par nodarbošanos, kas nav savienojama ar Toras izpēti, bet, gluži pretēji, itāļu rabīnu vidū bija medicīnas, filozofijas, kristīgās teoloģijas un antīkās literatūras eksperti. Lai arī tur laicīgo zinātņu izpēte tika uzskatīta par papildinājumu tradicionālajai ebreju izglītībai, savukārt Haskala ideologiem laicīgo zinātņu pētījums nebija papildinājums ebreju zinātnei, bet gan pašpietiekama vērtība, kurai ir ārkārtīgi liela nozīme , ļaujot cilvēkam sasniegt intelektuālo augstumu, kas nav zemāks par reliģisko domu augstumiem, un dodot ieguldījumu cilvēka uzlabošanā un dabas spēku pārzināšanā, pētot laicīgās zinātnes, Haskala vadītāji redzēja veidu, kā iepazīstināt ebrejus ar „universālām“ vērtībām un viņu sociālās un ekonomiskās nākotnes garantiju jaunā sabiedrībā, kuras pamatā ir zinātnes atziņas. Šī koncepcija bija iemesls, kāpēc ebreju literatūrā parādījās populārzinātnes žanrs, kas līdz tam Eiropā nebija izplatīts; starp šādu darbu autoriem bija Mendels Satanovers (Lefins), Moše Markuse, Mordehajs Gompels ben Jehuda Leibs Šnabers, pazīstams kā Markuss Georgs Levizons (miris 1797. gadā), Baruhs Šiks (1740 – 1812) un citi. Šis žanrs Krievijā bija pārstāvēts ar izcilu sava laikmeta rakstnieku Mendelu Moheru Sfarimu. Šis žanrs bija īpaši populārs Haskala literatūras ziedu laikos jidiša valodā.
N. G. Veizela priekšlikums neizraisīja Vācijas rabīnu protestus. Izņēmums bija Berlīnes rabīns Cvi Hiršs Levins (1721–1800), bet rabīni no Austrumeiropas zemēm, it īpaši rabīns Jehezels ben Jehuda Landau no Prāgas, pamudināja iebilst pret Veizelu. Turpmākās diskusijas laikā rabīns Šauls Levins no Frankfurtes pie Oderas anonīmi publicēja brošūru, kurā viņš aizstāvēja Veizelu un sarkastiski uzrunāja tos, kuri iebilst pret pārmaiņām ebreju izglītībā un nenovērtē cilvēces sasniegumus zinātnes un amatniecības jomā. Izglītības jautājumi tika plaši apspriesti žurnāla „Ha-Meassef“ lappusēs (skat. zemāk); autori pieprasīja ebreju izglītības reformas, aicināja studēt zinātnes un filozofiju un uzsvēra nepieciešamību veicināt morāli, labas manieres, pilsonisko apziņu un patriotismu.
Pirmā skola, kas balstīta uz Haskala principiem, tika izveidota Berlīnē 1788. gadā; tā bija paredzēta bērniem no nelabvēlīgiem sabiedrības slāņiem un saucās „Freishule“ („Brīvā skola“), jo izglītība tajā bija bezmaksas. Mācību programma ietvēra vācu un franču valodu, aritmētiku, ģeometriju, vēsturi, dabas vēsturi un zīmēšanu; Bībele un ivrits tika pētīti salīdzinoši nelielā apjomā, un Talmuds netika pētīts vispār. Freischules iniciatīvas līdzīgas skolas tika atvērtas Desau, Frankfurtē pie Mainas un citās Vācijas pilsētās. Katrai no šīm skolām bija sava mācību programma, taču visās tajās ebreju un Bībeles mācīšanai tika veltīts salīdzinoši maz laika, un Talmuds gandrīz netika pētīts. Daži šo skolu skolotāji ir sastādījuši mācību grāmatas, kurās arī Haskala pasaules uzskats tika atradis izpausmi. Starp pirmajām šāda veida mācību grāmatām bija Peretza (Pētera) Bera (1758 vai 1764–1838) un Bnei Cion (Cionas bērni; vācu valodā, 1812) H. Hombergs (1749) Toldot Israel (Izraēlas vēsture; Prāga, 1796). Haskala ideālu garā skolas radās arī Francijā un citās Rietumeiropas valstīs, taču mēģinājums izveidot vidusskolas neizdevās, jo pamatskolu beigušie, ar retiem izņēmumiem, gāja vispārējās, nevis ebreju vidusskolās. Daži maskilimi to uztvēra kā nopietnu problēmu un uzstāja uz ebreju vidusskolu izveidošanu, gatavojoties uzņemšanai rabīnu semināros, universitātēs un komercdarbībā. Šo skolotāju mācībspēku sagatavošanas problēma tika atrisināta, izveidojot skolotāju seminārus, no kuriem pirmais tika atvērts 1825. gadā Desau; tam sekoja semināri Minsterē (1826), Berlīnē (1840; dibināti pēc L. Zunca iniciatīvas), Hanoverē (1848) un citās Vācijas pilsētās; skolotāju apmācība tika veikta arī rabīnu semināros.
Haskala ietekmē meiteņu izglītībā bija notikušas būtiskas izmaiņas. Bagātu ebreju meitas parasti izglītību ieguva mājās, un tāpēc maskilimi galvenokārt nodarbojās ar meiteņu izglītošanu no nabadzīgām ģimenēm. 1890. gados Vroclavā (sk. Vroclava), Desau, Konigsbergā un Hamburgā tika atvērtas sieviešu skolas, kuru mācību programmā bija iekļauti ebreju, vācu valodas pamati, reliģijas un tikumības pamati, lūgšanas un aritmētika; dažas no šīm skolām mācīja arī jidiša lasīšanu un rakstīšanu, amatniecību, dziedāšanu un glezniecību. Haskala ideju ietekme sāka ietekmēt pareizticīgo ebreju aprindas gan Vācijā, gan ārvalstīs, kas izpaudās tā dēvēto „neatņemamo“ skolu atvēršanā (pirmās skolas bija Halberštatē un Hamburgā), kurās kopā ar Ebreju disciplīnām, tika pētīti arī vispārējie priekšmeti.
Maskilima vēlme mainīt ebreju izglītības sistēmu bija saskaņā ar varas „apgaismības“ politiku, kuras oficiālais mērķis bija ebrejus pārveidot par „noderīgiem“ pilsoņiem, kas nozīmēja vēlmi pēc viņu asimilācijas. Maskilimi atzinīgi novērtēja varas iejaukšanos ebreju iekšējās lietās un tāpēc bieži deva padomus varas iestādēm un bija gatavi sniegt praktisku palīdzību reformu veikšanā. Šī palīdzība dažkārt izpaudās kā denonsēšana (sk. krāpnieki), un daži maskilimi, saņēmuši oficiālas iecelšanas amatā, nekādā veidā nevilcinājās dedzībā ieviest ebreju vidē „apgaismotu“ dzīves veidu. „Apgaismības“ politika, kas aizsākās ar Jozefa II dekrētiem, uzlika ebrejiem pienākumu vai nu dibināt „normālas“ skolas, vai arī sūtīt savus bērnus uz vispārējām skolām. Ikvienam, kurš mācīja Talmudu pirms skolas obligātās mācību programmas pabeigšanas, draudēja ieslodzījums; bija aizliegts precēties ar tiem, kuriem nebija skolas beigšanas apliecības. 19. gadsimta sākumā vācu zemju valdnieki pieņēma šo Jozefa II politiku, pieprasot, lai ebreji vai nu izveido savas laicīgās skolas, vai arī sūta savus bērnus vispārējās skolās (tikai dažās Vācijas valstīs varas iestādes neļāva ebrejiem veidot laicīgas skolas, dodot priekšroku tam, ka Ebreju bērni mācās vai nu hederos, vai vispārējās skolās). Turklāt ebreju kopienām bija jāizveido reliģiskās skolas, kurās ebreju vispārējās skolas audzēkņiem bija jāapmeklē pēc skolas vai sestdienās (tā vietā vecākiem bija atļauts algot saviem bērniem ebreju mājskolotājus).
Varas iestādes iejaucās arī pieaugušo reliģiskās un morālās izglītības jomā. 1820. gadā Austrijā tika izdots dekrēts, kas rabīniem uzlika par pienākumu mācīties laicīgās zinātnes un pasludināt sprediķus un lūgšanas tās valsts valodā, kurā viņi dzīvo. Dekrēts netika īstenots, bet kalpoja par iemeslu tam, ka Padujā 1827. gadā tika izveidots rabīnu seminārs, kurā kopā ar ebreju reliģiskajiem priekšmetiem tika pētīta arī teoloģija, filozofija un laicīgās zinātnes. 1828. gadā Virtembergā, tiekot ieceltam rabīna amatā, kandidātam bija jānokārto valsts pārbaudījums, kurā bija ne tikai jautājumi par jūdaismu. Dažādos Vācijas štatos rabīna amata kandidātiem bija pienākums nokārtot eksāmenus komisijās, kuras sastāv no filozofijas katedru pasniedzējiem.
Līdz ar ebreju izglītības reformu Haskalas ideologi centās padarīt ebreju darbu produktīvāku. Šis jēdziens ir saistīts ar plaši izplatīto Vāciju 18. gadsimta pirmās puses ideju, kas radās no tā saucamās fiziokrātiskās teorijas, kas tolaik bija populāra: tā kā Vācijas ebreju ekonomiskā darbība ir koncentrēta tikai finanšu un komerciālajā jomā, un viņi neko neražo un nepalīdz dabai tās produktīvajā darbībā, tam neizbēgamas sekas ir viņu „netikums“. Haskala ideologi uzskatīja, ka ebreju pāreja uz produktīvu darbu veicinātu ebreju morālo vērtību, kas tirdzniecības dēļ it kā piedzīvoja lejupslīdi, un kalpotu arī kā atbilde pret ebrejiem noskaņotiem cilvēkiem, kuri apgalvoja, ka tirgošanās ir kā liegums tiesībām uz pilsonisko vienlīdzību.
N.G.Veizels bija pirmais starp maskiliešiem, kurš ierosināja sūtīt mācīties amatu jauniešus, kuri neizrādīja īpašu interesi par zinātni. Arī D. Frīdlanders un vairāki citi Haskala vadītāji izteica prasību pēc produktivitātes. Skolās, kuras izveidoja maskilimi Vācijā, citu priekšmetu vidū tika mācīta arī amatniecība. Dažādās vācu zemēs tika izveidotas biedrības, kas rūpējās par ebreju pieņemšanu mācībās kristīgajiem amatniekiem. Šīs darbības rezultātā no 1830. gadiem vācu zemēs ievērojams skaits ebreju tika nodarbināti daudzās rokdarbu ražošanas jomās.Galīcijā ar Austrijas valdības palīdzību tika izveidotas divas ebreju lauksaimniecības apmetnes - Jaunā Jeruzaleme un Jaunā Bābele. Ideju par ebreju apmešanos zemēs apsprieda arī maskilimi Polijā.
Eiropas apgaismības filozofijas ietekmē daži no Haskala vadītājiem pieņēma kritisku un racionālu pieeju reliģijai, kuru pasludināja B. Spinoza. Daļa maskilimu noraidīja dievišķās rūpes, pēcnāves atlīdzību un izvēlētās tautas idejas. Radikālie Haskalas pārstāvji noliedza pienākumu izpildīt Halaka noteikto mitzvotu un daži - pat Torā ietverto mitzvotu. Galīcijā I. H. Šors apgalvoja, ka, neskatoties uz Talmuda vēsturisko nozīmi, tajā noteiktie likumi atspoguļo pagātnes sociālos un garīgos apstākļus, un tāpēc tos nevar uzskatīt par obligātiem dotajā laikā.
Cīņā par ebreju vienlīdzību M. Mendelsons nenoraidīja mesiānisko ideju (skat. Mesiju), taču viņš apgalvoja, ka mesiāniskie centieni neietekmē ebreju pilsonisko uzvedību - vismaz valstīs, kur valda tolerance pret ebrejiem. Tomēr līdz ar emancipācijas sākumu vairāki maskilimi noliedza mesiāniskos centienus. 1793. gadā Lācars Ben-Davids (1762-1832) apgalvoja, ka mesiāniskie centieni nepieder pie ebreju reliģijas pamatiem. Apspriežot jautājumu par ebreju emancipāciju Nīderlandē (1796), D. Frīdrihsfelds publicēja brošūru, kurā, cita starpā, viņš iedalīja ebrejus trīs grupās: apgaismoti deisti, kuri netic Mesijas atnākšanai; pareizticīgie, kas tic viņa atnākšanai, kaut arī šī pārliecība neietekmē viņu pilsonisko uzvedību; starpgrupa, kurai Ciona un Jeruzaleme ir nekas cits kā pilnīgas pasaules kārtības simboli. Ebreju laikraksta vācu valodā „Sulamit“ (dibināts 1806. gadā Desau) viens no tā dibinātājiem D. Frenkels (1779–1856) rakstīja, ka Izraēlas atbrīvošana slēpjas emancipācijā. Emancipācijas laikā Prūsijā D. Frīdlanders (sk. iepriekš) pieprasīja izņemt no lūgšanu grāmatām „absurdas žēlabas“ par Jeruzalemes iznīcināšanu, kā arī lūgšanas par atbrīvošanu un atgriešanos no trimdas; viņš rakstīja: “Mēs nezinām nevienu citu dzimteni, izņemot Prūsiju, un tikai tās labklājības dēļ mums vajadzētu lūgties”, un piebilda: “Vācu valoda ir mūsu dzimtā valoda”.
Vēl cita kritiskā attieksme pret jūdaismu bija uzskats par to, kā par vēsturisku dabas parādību, kas var kļūt par zinātnisko pētījumu priekšmetu. 1819. gadā vācu maskilimu grupa nodibināja Ebreju kultūras un zinātnes biedrību, kuras mērķis bija noteikt jūdaisma kā vēstures parādības īpatnības, lai iepazīstinātu gan Vācijas ebrejus, gan citus ebrejus ar Vācijas pagātni. Biedrības dibinātāji bija iecerējuši izveidot un sniegt ebrejiem jaunus garīgos pamatus, izveidojot jūdaisma zinātnisko vēsturi, kas izpaustu ebreju tautas garu. Biedrības plānos ietilpa ebreju vēstures lekciju organizēšana un ebreju domu apkopojumu publicēšana. Biedrības dibinātāji uzskatīja, ka zinātniski pētījumi par ebreju vēsturi bagātinās ebrejus ar zināšanām par viņu pagātni un veicinās ebreju autoritātes pieaugumu citu cilvēku vidū. Šī pieeja jūdaismā un ebreju vēsturē ir veidojusi pamatu jaunam ebreju kultūras skatījumam, ko būtu cienīgi studēt ne mazāk, kā jebkuru citu kultūru. Biedrības un tās austrumu atzara „Hohmat Israel“ („Izraēla gudrība“) pētnieciskā darbība lika pamatu ebreju zinātnei (skat. Wissenschaft des Judentums).
Runājot par ebrejiem kā par nāciju, M. Mendelsons uz ebrejiem skatījās no reliģiskā viedokļa un ebrejos pat redzēja sava veida teistu kopienu. Bet D. Frīdrihsfelds 1796. gadā ebrejus salīdzināja ar katoļiem un protestantiem, kurus „nevar uzskatīt par tautām“. Vēloties, lai Vācijā netiktu uzskatīti par vairāk “svešiniekiem”, un cīņā par vienlīdzību, maskilimi sāka sevi dēvēt par “Mozus ticības vāciešiem”. Francijā 1806. gadā Napoleona sasauktā ebreju ievērojamo personu sanāksmē tika ieviests jauns termins - „mozaīku ticības francūži“ un tika paziņots, ka ebreji vairs nav atsevišķa tauta un ka Francija ir viņu dzimtene. 1807. gadā Francijas varas iestādes oficiāli nomainīja nosaukumu „ebrejs“ (franču valodā Juif) ar nosaukumu „izraēlietis“, jo nosaukums „ ebrejs „vairāk attiecas uz tautu nekā uz reliģiju un arī tāpēc, ka tas ir saistīts ar seniem aizspriedumiem. Nosaukums „izraēlietis“ kļuva plaši izplatīts arī Vācijas valstīs. Raksta autors žurnālā “Sulamit” rakstīja, ka nosaukums “ebrejs” (vācu valodā jude) ir kļūdains, jo tas ir saistīts nevis ar reliģiju, bet ar politiski ģeogrāfisko realitāti (Jūdejas valsti), kuras vairs nav; ebreji nav tauta, un tāpēc viņus vajadzētu saukt par izraēliešiem. Maskilima ietekmē 1815. gadā Prūsijas varas iestādes izdeva dekrētu (kas tika atcelts 1836. gadā), saskaņā ar kuru pasēs nevajadzētu rakstīt „ebreju“, bet gan „mozaīku ticības apliecināšanu“ vai „vecās Derības apliecināšanu“. Tātad jēdziens „vācu Mozus ticība“ plaši izplatījās Vācijā. Pretstatā šai pieejai G. Riessers, cīnītājs par ebreju līdztiesību Vācijā, publikācijās no 1832. – 1835.gadam Hamburgā laikrakstā “Der Jude” paužot to, kas iezīmēja nosaukuma „ebrejs“ pakāpeniskas atjaunošanas sākumu Vācijā un pēc tam Francijā.
Vēlme reformēt ebreju tradicionālo dzīvesveidu un iepazīties ar Eiropas kultūru ietekmēja arī sinagogas liturģijas sfēru (sk. Reformismu jūdaismā), un to pavadīja valodas asimilācija. Dažādo Haskala pārstāvju attieksme pret ebreju valodu dažādos periodos un dažādās valstīs bija atšķirīga. 18. gadsimta vidū sāka veidoties ebreju kā ebreju tautas „dabiskās valodas“ un tās nacionālā mantojuma pamati. Šim viedoklim piekrita arī M. Mendelsons, kurš uzstāja uz nepieciešamību bagātināt un paplašināt ebreju valodas lietojumu, lai tas varētu apmierināt ebreju kultūras vajadzības. Šī attieksme pret ebreju valodu bija cieši saistīta ar attieksmes maiņu pret Bībeli, kas maskilima izglītības programmā šajā periodā ieņēma galveno vietu (agrāk piederēja Talmudam). Haskala rakstnieki Bībeles ebreju valodā redzēja valodu, kurā vispirms tika formulētas universālas vērtības, kas nonāca visas cilvēces īpašumā. Bībeles ebreju valoda tika kontrastēta ar rabīniskās literatūras ebreju valodu un kalpoja par Haskalas perioda jaunās literatūras stilistisko modeli ebreju valodā. Daži maskilimi uzstāja uz ivritu kā sarunvalodas ieviešanu, norādot, ka šim nolūkam Bībeles ebreju valoda ir nepietiekama un tā jāpapildina ar Mišnas un Talmuda valodu. 1783. gadā Konigsbergā tika izveidota biedrība, kuras mērķis bija popularizēt ivritu. Vadošie Vācijas maskilimi: S. Maimons, D. F. Mendess (1713–1992), I. A. Eihels (1756—1804) un citi. Lai arī žurnāla literārie un mākslinieciskie sasniegumi bija nelieli, grāmata “Ha- Mēsefs „sniedza ievērojamu ieguldījumu ivrita attīstībā, pārvēršot to par laicīgās un zinātniskās domāšanas instrumentu un tādējādi pavēra ceļu ivrita kā sarunvalodas vēlākai atdzimšanai. Starp ebreju daiļliteratūras pionieriem bija N.G. Veizels Austrijā (atdarināja F. Klopstoka un F. Šillera episko dzeju), E. Luzzatto (1729–1792) Itālijā (kas sekoja Renesanses ebreju lirikas dzejas paraugiem) un publiciste I. L. Nevahoviča Krievijā. Vācijā līdz ar vācu valodas izplatīšanos ebreju vidū ivrits zaudēja nozīmi izglītības jomā, taču asimilatoru mēģinājumi izslēgt ivritu no ebreju skolu programmām saskārās ar ievērojamas Vācijas ebreju daļas pretestību. Haskala daiļliteratūrā Vācijā dominēja tādi dzejas žanri kā episkais un didaktiskais dzejolis, poētiskā drāma, teika, lirika. Pirmās vācu maskilima paaudzes darbība stimulēja ebreju literatūras attīstību Austrumeiropā - Galīcijā, Lietuvā un Krievijas impērijas teritorijā. Maskilimi šajās valstīs ivritā rakstīja ne tikai tāpēc, ka šeit bija ievērojams lasītāju pulks, bet arī tāpēc, ka viņi šajā valodā saskatīja pagātnes ebreju tautas vienotības nacionāli reliģisko faktoru un garantiju tam nākotnē. 19. gadsimta sākumā vācietis maskilims rakstīja galvenokārt vācu valodā, un 1820. gados Galīcija kļuva par literārās jaunrades centru ivritā, kur vietējais maskilims pēc Ha-mēseja parauga izdeva gadagrāmatas Bikkurei Ha-‘ittim (1821–1831) un Kerem Hemed (1833–1856). Š. I. L. Rapoports, I. Perls, N. Krokmals, I. Ērters un M. Letteris Galīcijā, I. B. Levinzons Ukrainā, A. D. Lebensons, M. I. Lebensons, I. L. Gordons, A. Mapu Lietuvā, Š. D. Luzzato Itālijā , Mendels Mohers Sfarims Krievijā un vēlāk P. Smoļenskins(sk. ebreju jauno literatūru). Ebreju literatūra, ko Austrumeiropā veidoja Haskala rakstnieki, apstiprināja tradicionālās ebreju vērtības un uzsvēra ebreju tautas garīgo raksturu, kas pavēra ceļu ebreju nacionālās kustības rašanās procesam (sk. Hovevei Zion, cionisms). Austrumeiropas Haskala rakstnieki arī sniedza lielu ieguldījumu laicīgās jidiša literatūras attīstībā, kuras nozīmīgākais pārstāvis šajā periodā bija Mendels Mohers Sfarims.
Krievijā 18. gadsimta beigās. - 19. gadsimta sākums. Haskala līderi cerēja atrast valdības atbalstu viņu idejām. Daži no radikālākajiem maskiliešiem vairākkārt vērsušies pie cara varas iestādēm ar priekšlikumu aizliegt ebrejiem valkāt tradicionālos apģērbus. 1797. gadā militārais sagādnieks, tirgotājs un sabiedriskais darbinieks N. Notkins iesniedza Krievijas valdībai plānu ebreju apmešanai Krievijas dienvidu auglīgajās zemēs, lai viņi varētu nodarboties ar lauksaimniecību, liellopu audzēšanu un zīdtārpiņu audzēšanu, kā arī lauksaimniecības produktu pārstrādi un tekstilizstrādājumu ražošanu. 1807. gadā Ukrainas dienvidu stepju apmešanās kampaņas ietvaros Hersonas un Jekaterinoslavas provincēs tika izveidotas 38 ebreju lauksaimniecības apmetnes (sk. lauksaimniecība); 19. gadsimta vidū Krievijas valdība Besarābijā nodibināja vairākas ebreju lauksaimniecības apmetnes. Pēc Krievijas administrācijas iniciatīvas un ar ebreju kopienas atbalstu 19. gadsimta vidū Polijas centrālajos reģionos tika dibinātas vairākas ebreju lauksaimniecības apmetnes. Krievijas valdības politika attiecībā uz ebreju izglītību, kas formulēta 1804. gada likumdošanā, sekoja Austroungārijas modelim. Tomēr šī likumdošana maz vai vispār neietekmēja ebreju izglītību Krievijas impērijā. Šo jautājumu atkal izvirzīja cars Nikolajs I, kurš cerēja impērijas ebrejus pievērst kristietībai. 1841. gadā sabiedrības izglītības ministrs S. Uvarovs uzticēja M. Lilientālam īstenot ebreju izglītības reformas valdības projektu. Neskatoties uz Krievijas ebreju pretestību valstij piederošo ebreju skolu izveidošanai, 1847. gadā tika izdots dekrēts par to izveidošanu. Krievi tika iecelti par jauno skolu direktoriem (apmēram 100); apmēram puse stundu tika veltīta ebreju priekšmetu studijām, bet pārējo laiku - krievu valodas, Krievijas vēstures un ģeogrāfijas, kā arī aritmētikas studijām. Reliģiskos priekšmetus mācīja saskaņā ar antoloģu, kas ietvēra Bībeles fragmentus, Mišnas un Maimonīda Jad Ha-Hazak fragmentus ar paralēliem tulkojumiem vācu valodā. Austroģermāņu modeļu ietekme bija acīmredzama 1847. gada ebreju izglītības iestažu organizēšanā Viļņā (sk. Viļņu) un rabīnu seminārā Žitomirā, kur kopā ar ivritu mācījās laicīgās zinātnes; bija plānots, ka pēc 20 gadiem rabīnu amatos tiks iecelti tikai šo semināru absolventi. Valsts ebreju skolas izraisīja lielu naidu ebreju iedzīvotājos; 1873. gadā Krievijā bija tikai 4,7 tūkstoši studentu, galvenokārt no nabadzīgām ģimenēm. Paralēli tam izveidojās bagātu ebreju darbuzņēmēju, piegādātāju un tirgotāju slānis, kuru bērni mācījās Krievijas ģimnāzijās. 1873. gadā, kad Krievijas valdība vairs nebija ieinteresēta uzturēt īpašas ebreju skolas, tās tika pārvērstas par “ebreju pamatskolām”, kur viņi gatavojās uzņemšanai vispārējās skolās (sk. Krievijas “Lielo reformu” laikmets laicīgajā izglītībā).
Kopš 19.gs.70. -to gadu beigām sākās Haskala ideoloģijas noriets, kas bija saistīts ar nacionālisma un antisemītisma nostiprināšanos Eiropā, pogromiem Krievijā un Krievijas valdības attieksmes maiņu pret ebreju izglītību, kas tagad tika uzskatīta par kaitīgu valstij un tās pamatiedzīvotājiem. Izglītības sistēmas galīgais sabrukums 19.gs.80. - tajos gados veicināja nacionālās un sociālistiskās ideoloģijas veidošanos (sk. cionisms, ebreju sociālisms).