Valsts ebreju skolas, valdības skolas ebreju bērniem Krievijas impērijā (1847.–1873.; Polijas karalistē — kopš 1817. g.; Baltijas guberņās — līdz 1917. g.). Pirmais no uzdevumiem, kas izvirzīts Komitejai ebreju kardinālas pārveidošanas pasākumu noteikšanai Krievijā (1840.–63.), bija ebreju skolu izveide „garā, kas pretējs pašreizējai talmudiskajai mācīšanai„. Šī ideja bija daļa no tā sauktās Nikolaja I valdības apgaismotājas politikas otrajā ceturksnī 19. gs. attiecībā uz ebrejiem un galvenais viņu piespiedu apgaismošanas pasākums. Valsts ebreju skolu ierīkošanu zināmā mērā iedvesmoja Mācības un laicīgo zināšanu skolu atvēršana pēc maskilīm iniciatīvas (sekojot vācu Haskala darbiniekiem) Umanā (1822. un 1835.), Odesā (1826.), Viļņā (1830.), Kišiņevā un Rīgā (abas — 1838.). Šo skolu vadība lūdza to oficiālu atzīšanu un īpaša nodokļa iekasēšanu no ebreju kopienām to uzturēšanai. Pēc 1841. gada februārī tautas izglītības ministra S. Uvarova ierosinātā „Nolikuma par ebreju skolām“ apstiprināšanas, pie to statūta izstrādes tika piesaistīts Rīgas ebreju skolas vadītājs doktors M. Līlentāls. Viņa darbība izraisīja nenoslegtu naidīgumu no lielākās daļas ebreju iedzīvotāju puses, kas izjuta valdības nodomā apdraudējumu ebreju reliģiskajai pamattradīcijai, ko, starp citu, apliecina S. Uvarova slepena piezīme Nikolajam I, saskaņā ar kuru valsts ebreju skolu uzdevums ir „ebreju reliģisko priekšstatu attīrīšana„, bet mācīšanās tajās — obligāta un pat piespiedu. M. Līlentāls atrada atbalstu tikai dažās kopienās Krievijas dienvidos un nenozīmīgā maskilīm grupā. \

Valsts ebreju skolas, kas ieviestas ar 1844. gada 13. novembra ukazu, iedalījās pirmā šķiras skolās ar divgadīgu sākumizglītības kursu (atbilstošas draudzes skolām) un otrā šķiras (apriņķa skolu apjomā) ar reālvirzību. Valsts ebreju skolas bija pakļautas Tautas apgaismošanas ministrijai; par to uzraugiem (pretēji sākotnējiem ieteikumiem) un vispārīgo priekšmetu pasniedzējiem tika iecelti kristieši. Tikai ebreju priekšmetus atļāva pasniegt ebreju skolotājiem, kurus bija jāgatavo divas šim nolūkam atvērtās rabīnu skolas (sk. Rabīnu semināri). Mācīšanās valsts ebreju skolās bija bezmaksas, bet to uzturēšanai bija jārūpējas pašiem ebrejiem no sveces nodevas summām (sk. Kastes nodeva), no divām ebreju tipogrāfijām iznomājamiem ienākumiem un muitas nodevām par no ārzemēm ievestajām ebreju grāmatām. Pirmās valsts ebreju skolas tika atvērtas 1847. gadā Viļņā un Žitomirā, bet vēlāk arī citās pilsētās. Otrā šķiras skolas guva ievērojami mazāku izplatību (13 skaits 1860. gadu sākumā). Valsts ebreju skolu ierīkošana, kurās tika provizoriski saglabāta Talmuda pasniegšana, pavadīja ar policejiskiem vajāšanās pret hederiem un to pasniedzējiem (melameds). Paralēli veiktie antiebrejiskie valdības pasākumi (tradicionālā ebreju apģērba nodoklis — 1844. g., jarmulku nodoklis — 1848. g., ebreju apģērba aizliegums — 1850. g.) tikai pastiprinātāja ebreju masas neuzticēšanos valsts ebreju skolām (to atvēršana tika sagaidīta ar gavēņiem un publiskām lūgšanām, bet apgaismotāja politika ieguva nosaukumu „skolu vajāšanas“). Skolas pienākuma izpildes nepopularitāte valsts ebreju skolās ebreju vidū noveda pie plašu ebreju aprindu mēģinājumiem izvairīties no tā ar amatpersonu uzpirkšanas palīdzību, bērnu nabagu nolīgšanas mācīšanai u.tml. Lielākā daļa vietējo varas iestāžu Tautas apgaismošanas ministrijai iesūtīto skolēnu sarakstu bija fiktīvi (neierādīto skolēnu skaits dažās valsts ebreju skolās sasniedza divas trešdaļas). Tomēr vēlāk valsts ebreju skolu absolventi izrādījās to pirmo ebreju vidū, kuri apguva krievu valodu un kultūru. \

Aleksandra II laikā 1859. gadā tika veikti pasākumi valsts ebreju skolu skolotāju kvalifikācijas paaugstināšanai, un ebreju tirgotājiem un goda pilsoņiem tika uzlikts pienākums sūtīt bērnus uz skolām (tas netika īstenots praksē). Katrai valsts ebreju skolai bija arī jābūt „goda aizgādnim„ no kopienas ietekmīgiem locekļiem. 1861. gada novembrī ebreju skolotāji valsts ebreju skolās tika atbrīvoti no nodevām un citiem pienākumiem. Sākot ar 1862. gadu, kristiešu uzraugi pakāpeniski tika aizstāti ar ebrejiem. Tomēr nenozīmīgie valsts ebreju skolu panākumi asimilācijas jomā, kā arī ebreju skolēnu pieplūdums krievu mācību iestādēs „lielo reformu“ laikmetā valdības aprindās izsauca domas par to pārveidošanu vai slēgšanu. No otras puses, ortodoksālo ebreju aprindu pretestība un valsts ebreju skolu galējā nepopularitāte plašajās masās radīja virkni lūgumu par to atcelšanu (piemēram, 12 Pēterburgas 1. ģildes tirgotāju, kurus vadīja barons E. Ginzburgs, piezīme 1858. g.). 1861. gadā lielākā daļa otrā šķiras skolu tika slēgtas, visā Krievijā palikušas tikai piecas. Polijas karalistē valsts ebreju skolu attīstība (1862. gadā to bija desmit) notika neatkarīgi no 15 pālejas guberņās pieņemtās sistēmas. \

Kopš 1852. gada valsts ebreju skolās no 24 stundām nedēļā ebreju priekšmetiem tika atvēlētas 13,5 stundas (puse no šā laika — lūgšangrāmata, Bībele, Mišna, Halahas pamati un ebreju ētika). Lielākā daļa šo priekšmetu tika pasniegta vācu valodā pēc L. Mandelštama mācību grāmatām (to izdošanai no sveces nodevas summām tika iztērēti vairāk nekā divi simti tūkstošu rubļu). 1860. gadu sākumā, samazinoties ebreju priekšmetu skaitam, notika vācu valodas aizstāšana ar krievu valodu pasniedzamos (galīgi — 1864. g.). Piemēram, Mogiļevas un Vitebskas valsts ebreju skolās ebreju priekšmeti un vācu valoda tika atcelti un pastiprinājās „krievu gramatikas„ pasniegšana. Šajā pašā nolūkā 1865. gadā Ziemeļrietumu apgabala priekšnieks M. Muravjovs ebrejiem ieviesa bezmaksas valsts obligātās „gramatikas skolas“. Uz 1866.–67. mācību gadu valsts ebreju skolas faktiski pārvērtās par valsts krievu skolām ebrejiem, kas arī tika nostiprināts ar 1873. gada reformu, kad otrā šķiras skolas tika slēgtas, bet pirmā šķiras — saglabātas tikai tur, kur trūka krievu skolu. Kopš 1873. gada pirmā šķiras valsts ebreju skolas tika pārveidotas par „ebreju sākumskolām„, bet gramatikas skolas pārdēvētas par „tautas ebreju skolām“.\

KEE, 4. sēj., 32.–34. sl.