Latvijas ebreju vēstures historiogrāfija. Pirmā grāmata, kas apskata ebreju vēsturi Latvijā 16.–20. gs., bija Izraēlas autora M. Bobes pētījums „Ebreji Latvijā“, kas 1972. gadā izdots jidiša valodā. Viņa grāmatas par šo tēmu izdotas arī ivritā, angļu un krievu valodā (Bobe M. Ebreji Latvijā. Rīga, 2006. 440 lpp.). Pirmajā grāmatas daļā aplūkota ebreju kopienas attīstība no 16. gs. līdz 1918. gadam. Atsevišķas nodaļas veltītas Rīgas, Vidzemes, Kurzemes un Latgales ebrejiem. Īpaši vērtīga ir R. Vunderbara vācu valodā rakstītās grāmatas par Vidzemes un Kurzemes ebreju vēsturi analīze (Wunderbar R.J. Geshichte der Juden in den Provincen Liv- und Kurland. Mitau, 1853). Otrajā daļā pētīts ebreju stāvoklis parlamentārās Latvijas Republikas laikā (1918–1934). Trešajā daļā parādītas izmaiņas Latvijas ebreju dzīvē pēc 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma un Otrā pasaules kara gados, kad tika iznīcināti vairāk nekā 70 000 Latvijas ebreju. M. Bobe raksturoja ebreju stāvokli padomju Latvijā pēckara gados (no 40. gadu vidus līdz 70. gadu sākumam). M. Bobes darba pēdējā daļa ir īpaši vērtīga, jo satur ebreju politiķu, žurnālistu, mākslas darbinieku, rabīnu un filantropi biogrāfiskos datus (t. sk. pirmo reizi publicētas biogrāfijas un arī portreti). Svarīga M. Bobes grāmatas priekšrocība ir faktisks bagātība un autora novērtējums. Atzīmēts, piemēram, ka hercoga Kārļa laikā ebreji tika izraidīti no Kurzemes hercogistes, bet hercogs Ernsts Bīrons pret ebrejiem izturējās labvēlīgi. Aplūkots 1835. gada likums, kas ļāva dzīvot Kurzemes guberņā (ārpus dzīvesvietu joslas) tām ebreju ģimenēm, kuras tur bija pēdējās tautas skaitīšanas laikā (vairāk nekā 23 000 cilvēku). Norādīts, ka 18. gs. beigās no ebrejiem iekasēja divreiz lielākus nodokļus nekā no kristiešiem un ka 19. gs. sākumā šie dubultie maksājumi tika atcelti. Autors piemin, ka 1905. gada oktobrī Rēzeknē pogromistu rokās ieroči nonāca no policijas, un no pašaizsardzības dalībniekiem gāja bojā 6 cilvēki (citi autori raksta tikai par oktobra pogromu Rīgas Vecajā piepilsētā). Viņš sniedz sīkus datus par izmaiņām Latvijas iedzīvotāju nacionālajā sastāvā 1920.–1935. gadā, detalizēti raksturo ebreju periodisko presi Latvijā un izdevumu slēgšanas un jaunu parādīšanās iemeslus. Atzīmēts, ka cīņa Saeimā par tā likuma atcelšanu, ko Latvijas Tautas Padome pieņēma 1918.–1919. gadā, ilga 8 gadus. Saskaņā ar šo likumu par Latvijas pilsoni varēja būt tikai tas, kurš pirms 1914. gada 1. augusta dzīvoja tās teritorijā. Jaunais 1927. gadā pieņemtais likums atzina pilsonības tiesības kopš 1925. gada Latvijā dzīvojošajiem, tādējādi legalizējot visu valstī esošo ebreju iedzīvotāju juridisko stāvokli. M. Bobe min sionistus un bundistus, kas pēc valsts apvērsuma bija koncentrācijas nometnes ieslodzītie Liepājā, t. sk. politiski aktīvos ebreju no Aizputes, Tukuma, Krustpils, Rēzeknes un Daugavpils. Grāmatā minēti fakti par bijušo Rīgas geto ieslodzīto pretestību, kuri slēpās Latgales mežos un tika uzņemti krievu partizānu vienībā. Aplūkojot Rīgas ebreju stāvokli pēc Otrā pasaules kara, autors piemin, ka diriģenta I. Abramiša ebreju koris saskārās ar dažādiem repertuāra ierobežojumiem, bet ebreju dramatiskais pulciņš un orķestris tika aizliegti. Uzrādot ebreju intelektuāļu biogrāfijas, M. Bobe sistemizē dažādas viņu darbības jomas 19. un 20. gs. Aprakstīta Rīgas sabiedrisko darbinieku, vēsturnieku, Krievijas Valsts Domes deputātu, ebreju deputātu Latvijas parlamentā, ebreju politisko partiju līderu un žurnālistu, ebreju politisko darbinieku, zinātnieku, mākslas un kultūras darbinieku, sociālo darbinieku, Latvijas rabīnu un filantropi darbība. Bibliogrāfijā iekļautas grāmatas jidiša un ivrita, kā arī krievu, vācu, angļu un latviešu valodā.\

1999. gadā Rīgā latviešu valodā izdota (144 lpp.) Izraēlas profesora D. Levina grāmata „Ebreju vēsture Latvijā“, kurā aplūkots ebreju stāvoklis trīs Latvijas apgabalos to atrašanās laikā Polijas un Krievijas sastāvā. Atsevišķas nodaļas veltītas Latvijas neatkarības periodam, padomju okupācijai 1940.–1941. gadā un vācu okupācijai 1941.–1944. gadā, kā arī laikam pēc Otrā pasaules kara. Visvērtīgākās ir nodaļas, kas apskata ebreju bēgļu stāvokli PSRS un 1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju deportēto ebreju likteni. Aprakstīta Latgales iekļaušana Polijas sastāvā 1582. gadā un Krievijas sastāvā 1772. gadā (no 1802. gada — Vitebskas guberņas sastāvā). D. Levins raksta par vairākām īpatnībām, kas atzīmētas arī citu autoru grāmatās. Piemēram, par to, ka zviedru valdīšanas laikā Vidzemē (1623–1721) netika veicināta ebreju apmetšanās tās teritorijā, tomēr viņu skaits auga pateicoties to lomai tirdzniecībā. Daži ebreji tad pieņēma luterānismu, un viņu kristīšanas ceremonijā piedalījās vietējie aristokrāti un augstāki ierēdņi. Pirmā pasaules kara sākumā apmēram 40 000 ebreju tika izraidīti no Kurzemes, jo tika aizdomāti par atbalstu rietumlatvijā virzošajiem vācu karaspēkiem. Atzīmēts, ka pirms kara Kurzemes vācieši un latvieši dažos gadījumos atbalstīja ebreju ievēlēšanu Krievijas Valsts Domē. Rezultātā par deputātiem kļuva liepajenieks Nisans Kacnelsons, Jēkabs Šapiro no Ventspils, Lāzars Niselovičs no Bauskas un Jezeķiēls Gurvihs no Jēkabpils. D. Levina grāmata satur statistikas datus par ebreju skaitu dažādos Latvijas apgabalos laika posmā no 1920. līdz 1935. gadam, kā arī par viņu skaitu šajā pašā laikā 16 valsts pilsētās. Veiksmīgākie ebreju uzņēmēji bija brāļi Hoffi, Tankelovičs, Feldhūns u. c. Viņi bija lielu uzņēmumu īpašnieki ne tikai tekstilrūpniecībā un kokapstrādē, bet arī pārtikas un citās nozarēs. Atzīmēts, ka Latvijas ebreju vidū pieauga sionistiskās organizācijas „Trumpeldors“ (V. Žabotinska atbalstītāji) popularitāte, kuras sastāvā Otrā pasaules kara beigās bija apmēram 4 000 biedru (šīs organizācijas darbība pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma netika apturēta). 1940.–1941. gadā padomju ierēdņi vajāja ivritu, bet 1941. gada 14. jūnijā padomju represīvās iestādes deportēja uz Sibīriju „sociāli bīstamos“ ebreju (bijušos uzņēmējus, kā arī bijušos ebreju politisko organizāciju aktīvistus). D. Levins izskaidro, kāpēc vācu armijas uzbrukuma laikā lielākā daļa ebreju nevarēja evakuēties (Latviju izdevās pamest tikai apmēram 15 000 ebreju). Viņš apraksta bēgļu no Latvijas grūto stāvokli Krievijas kolhozos, bet atzīmē, ka „Mizrahi“ līderis M. Nuroks aicināja Kazahstānas ebreju ziedot naudu kara lidmašīnas iegādei Sarkanajam armijai. Ebrejiem ar jebkuru politisko orientāciju Padomju Savienība bija mazākais ļaunums salīdzinājumā ar fašistisko Vāciju. D. Levina grāmatā ir fakti, kas nav atspoguļoti citu autoru publicētajos pētījumos. Piemēram, norādīts, ka Latgales partizānu pulkā, kas 1919. gadā karoja pret sarkanarmiešu daļām, bija 69 ebreju brīvprātīgie — 26 no Balviem, 25 no Viļāniem, 7 no Rugājas, 5 no Baltinavas un 6 no citām apdzīvotām vietām. Tas izskaidrojams ar to, ka 1919. gadā padomju iestādes Latgalē vajāja privātos uzņēmējus un reliģiskos darbiniekus un ka boļševiku varas periodā iedzīvotāji cieta no bada. Daudzu ebreju sniegtais atbalsts Latvijas nacionālajai armijai liecināja par viņu solidaritāti ar neatkarīgas Latvijas aizstāvjiem.\

Starp Rīgas vēsturniekiem, kas ķērās pie Latvijas ebreju vēstures pētīšanas, pirmais bija L. Drubins (Drībiņš), kuram bija pieejams ļoti ierobežots avotu un publikāciju loks. Vēsturnieka rīcībā 20. gs. beigās bija tikai divas grāmatas, kas apskata šo vēsturisko procesu no 16. līdz 20. gs. — M. Bobes grāmata angļu valodā un I. Šteimana grāmata latviešu valodā. Pārējā literatūrā, uz kuru atsaucas L. Drībiņš (galvenokārt žurnālu un laikrakstu raksti), aplūkotas tikai atsevišķas šīs tēmas šķautnes. L. Drībiņa grāmata, kas latviešu valodā izdota Latvijas Zinātņu akadēmijas Filozofijas un socioloģijas institūta Etnisko pētījumu centra, saucās „Ebreji Latvijā“ (Dribins L. Ebreji Latvijā. Rīga, 1996. 72 lpp.). Pielikumā iekļauti statistikas dati par ebreju skaitu Latvijā dažādos gados un M. Vestermana raksts par izcilajiem Latvijas ebrejiem. Grāmata noslēdzas ar kopsavilkumu angļu un krievu valodā (lpp. 83–117). Autors norāda uz faktu, ka ebreju apmetšanos Kurzemē 16. gs. veicināja tās hercogi, kas bija ieinteresēti izmantot ebreju amatnieku, tirgotāju un finansistu iespējas. Bet Latgalē ebreji pārcēlās no Polijas 17. gs., glābjoties no kazāku terorā. Aplūkojot Latvijas stāvokli 1918.–1940. gadā, autors atzīmē, ka pēc neatkarīgas Latvijas valsts nodibināšanas lielākā daļa ebreju pret to izturējās skeptiski un gaidoši, tomēr 11 ebreju bija Priekšparlaments (Latvijas Tautas Padomes) locekļi un apmēram tūkstotis cīnījās Latvijas nacionālajā armijā. 15 no viņiem apbalvoti ar ordeņiem. Sniegti dati par dažādu ebreju grupu nodarbošanos 1925. un 1935. gadā. Aplūkota ebreju politisko partiju darbība, atzīmēta K. Ulmaņa un M. Dubina — ebreju reliģiskās partijas „Agudat Izraēl“ līdera — personiskā draudzība. Autors atzīmē, ka apmēram divas trešdaļas republikas ebreju brīvi pārvaldīja latviešu valodu un ka lielākā daļa latviešu pozitīvi vērtēja ebreju ieguldījumu Latvijas valsts attīstībā. Aplūkojot situāciju 1940.–1945. gadā, autors norāda, ka daudziem ebrejiem bija ilūzijas par dzīvi PSRS, ka arī daļa latviešu atbalstīja Latvijas iekļaušanu Padomju Savienības sastāvā. Grāmatā stāstīts par staļinistu represijām, no kurām cieta arī izcili ebreju politiskie darbinieki, par Holokausta sekām, t. sk. vairāk nekā 27 000 ebreju iznīcināšanu Rumbulā 1941. gada beigās. Grāmatas sadaļa, kas veltīta Latvijas ebreju dzīvei 1945.–1988. gadā, nosaukta „Dzīve bez kopienas“. Tajā uzsvērta naidīgā attieksme pret ebrejiem, ebreju sabiedrisko darbinieku aresti. Gandrīz puse grāmatas (lpp. 34–68) veltīta periodam 1988.–1995. gadā. Aprakstīta ebreju politiskā darbība, kuri aktīvi atbalstīja neatkarīgas Latvijas atdzimšanu, Rīgas ebreju kultūras un izglītības darbība pēc aizliegumu atcelšanas. Atsevišķas grāmatas sadaļas veltītas Rīgas, Daugavpils, Liepājas ebreju kopienām, kā arī no jauna izveidotajām ebreju organizācijām, ebreju skolai un reliģiskajai kopienai, muzejam „Ebreji Latvijā“. L. Drībiņš publicējis vēl vairākus darbus par Latvijas ebreju vēsturi. Starp tiem — 2007. gada eseja „Latvijas ebreji“, kurā 25 lappusēs latviešu valodā lakoniski izklāstītas šīs tautiskās grupas dzīvē notikušās svarīgākās pārmaiņas (Ebreji Latvijā / Mazākumtautības Latvijā. Vēsture un tagadne. Rīga, 2007. 209–233 lpp.). Visvairāk jaunu atziņu salīdzinājumā ar iepriekšējām publikācijām šī autora pētījumos ir darbā „Latvijas ebreju kopienas vēsture“, kas 2001. gadā publicēts latviešu valodā (Latvijas ebreju kopienas vēsture / Latvijas ebreju kopiena. Rīga, 2001. 9–81 lpp.). Viena no darba sadaļām nosaukta „Aleksandra II labās gadi“. Tajā runāts par kantonistu sistēmas likvidāciju, par virknes ierobežojumu atcelšanu, kas ļāva ebrejiem apmetties ārpus dzīvesvietu joslas un atviegloja viņu uzņemšanu mācību iestādēs. Sadaļā „Latviešu attieksme“ citēts K. Valdemāra viedoklis, ka no ebrejiem jāmācās, kā kļūt pārtikušiem, viņu darbaspējām un spējai atrast jaunu, noderīgu. Sadaļā „Ebreji 1905. gada revolūcijā“ runāts par latviešu sociāldemokrātu sadarbību ar Bundu un abu pušu pārstāvju iekļaušanu Rīgas federatīvā komitejā pēc inženiera Jāņa Ozola un dzelzceļnieka S. Klevaņska vienošanās. Atzīmējot ebreju lomu Latvijas ekonomikas attīstībā, autors sniedz datus, ka 1924. gadā 60% Latvijas banku kapitāla piederēja ebrejiem, un viņi izmantoja savus kontaktus ar ASV, Anglijas, Vācijas un citu valstu kapitālistiem, lai nodrošinātu ārvalstu investīciju pieplūdumu Latvijā. Autors atzīmē ebreju plašo dalību pašvaldību darbā. 1922. gadā starp 726 pilsētu Domes locekļiem bija 67 ebreju. Pieminēts arī Jāņa Raiņa 1929. gadā laikrakstā „Segodnja“ publicētais paziņojums, kurā dzejnieks un politiķis augstu novērtēja ebreju jauniešu centienus apgūt latviešu valodu un piedalīties Latvijas sabiedriskajā dzīvē. L. Drībiņš raksta par 200 ebreju reliģiskajām kopienām Latvijā un par Rīgas sinagogām. Runājot par periodu 1934.–1939. gadā, autors citē K. Ulmaņa paziņojumu, ka Latvijā antiebreju likumu nebūs, un faktu, ka 1937. gadā šis Latvijas prezidents ar ziediem Rīgas stacijā sagaidīja M. Dubina dēlu un viņa sievu — Vīnes galvenā rabīna meitu — sakarā ar viņu kāzām. Norādīts arī, ka līdz 1938. gada rudenim Latvija uzņēma daudz ebreju no Vācijas. Antisemītismu Latvijā L. Drībiņš aplūko 2001. gada grāmatā, kas latviešu valodā izdota Latvijas Vēsturnieku komisijas rakstu 4. sējumā. Grāmatas pirmajā daļā analizēta antisemītisma būtība un tā izpausmes dažādos vēstures posmos Krievijā, Vācijā un citās valstīs. Antisemītisma būtības un šķirņu noskaidrošana veicina tā izpausmju Latvijā izpratni, un tam veltīti vairāk nekā simts lappušu (Dribins L. Antisemītisms un tā izpausmes Latvijā. Rīga, 2001. lpp. 63–173). Grāmatā nošķirti reliģiskais, rasistiskais, politiskais antisemītisms un citas tā šķirnes. Zviedrijas karalis Kārlis XI 1686. gadā sankcionēja likumu, kas paredzēja saukšanu pie atbildības tos, kas kavē ebreju un musulmaņu kristīšanu. Atzīmēts, ka Vācijā 19. gs. sākumā vairāk nekā 80% ebreju bija nodarbināti tirdzniecībā, bet šī gadsimta beigās lielākā daļa no viņiem bija amatnieki. Autors sīki apraksta politisko un administratīvo antisemītismu cariskajā Krievijā un valsts antisemītismu PSRS, kas lielā mērā ietekmēja arī situāciju Latvijā, jo tās partijas birokrātija vienmēr pildīja Maskavas vadības norādījumus. Dažādos Latvijas vēstures posmos antiebreju politika izpaudās specifiski. Polijas valdīšanas periodā Latvijā 16. gs. karalis Sigismunds II Augusts paziņoja, ka tās teritorijā nebūs spēkā Polijai labvēlīgi ebreju likumi, ka viņiem neatļaus nodarboties ar tirdzniecību un nodokļu iekasēšanu. 1742. gadā ķeizariene Elizabete Petrovna izdeva dekrētu par ebreju izraidīšanu no Krievijas. 1764. gadā Katrīna II daļēji atcēla iepriekšējos aizliegumus un rīkoja valsts dokumentos vārdu „jūds“ aizstāt ar „ebrejs“. Tomēr pēc Austrumlatvijas pievienošanas Vitebskas guberņai ebrejiem tika aizliegta dzīvošana lauku rajonos. Aplūkojot latviešu attieksmi pret ebrejiem, autors atzīmē, ka latviešu tautasdziesmās ksenofobija neizpaužas, taču pēc Latvijas iekļaušanas Krievijas sastāvā antisemītisms šajā novadā pastiprinās. Latviešu žurnāls „Pagalms“ 1882. gadā rakstīja, ka naidam pret ebrejiem esot pamats viņu krāpšanā, nelikumībās un liecinieku aplamās liecībās. Latviešu teoloģijas doktors J. Sanderss (1858–1951) prasīja Veco Derību izslēgt no kristīgās mācības. Taču latviešu rakstnieki A. Deglavs un R. Blaumanis 20. gs. sākumā rakstīja par ebrejiem ar simpātijām. Latviešu periodiskajā presē attieksme pret ebrejiem bija nevienota. Jelgavas „Latviešu Avīze“ 1911. gadā atbalstīja nepatiesos apsūdzības pret M. Beilu, kurš tika apsūdzēts rituālā slepkavībā. Neatkarīgajā Latvijā pārsvarā bija lojāla attieksme pret ebrejiem. Ministru kabineta vadītājs K. Ulmanis 1918. gada 18. novembrī paziņoja, ka visi Latvijas pilsoņi neatkarīgi no tautības varēs piedalīties valsts attīstībā. Taču dažos izdevumos, piemēram, laikrakstā „Zemgalietis“, apgalvoja, ka latvieši nonākuši ebreju vergībā, un skanēja aicinājums atbrīvoties no šīs verdzības. L. Drībiņš raksta par fašistisko organizāciju aktivitātēm. „Ugunskrusts“ un citas aktīvi nodarbojās ar antisemītisku aģitāciju. Latvijas Universitātē antisemītiski noskaņoti studenti piekāva ebreju. Atsevišķa nodaļa veltīta antisemītismam otrās padomju Latvijas ocupācijas periodā, t. sk. tā sauktā „ebreju ārstu lietas“ laikā. Atzīmēts, ka 1953. gada sākumā Rīgā tika arestēts ārsts S. Mogiļņickis, vēsturnieks I. Pisetskis, aktieris A. Einess, profesors M. Šacs-Anins un citi ebreju kultūras darbinieki.

Par Latvijas ebreju stāvokli 1934.–1940. gadā rakstīja savā 1997. gada grāmatā Rīgas vēsturnieks A. Stranga. Viņa latviešu valodā izdotā grāmata ir viens no labākajiem pētījumiem par ebrejiem Latvijā un citās Baltijas valstīs. Izmaiņas Latvijas ebreju stāvoklī pēc 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma analizētas grāmatas otrajā un trešajā nodaļā (Stranga A. Ebreji un diktatūras Baltijā (1926–1940. gads). Rīga, 1997. lpp. 36–161). Kaut arī šis darbs aplūko tikai sešu gadu periodu Latvijas ebreju vēsturē, tas ir ļoti vērtīgs pētījums. Autors iesaistīja zinātniskā apritē Latvijas Valsts arhīva (t. sk. 240. fonda — Latvijas Kominterna sekcijas) un Latvijas Valsts Vēstures arhīva (t. sk. 3235. fonda — Iekšlietu ministrijas politiskās pārvaldes) dokumentus un materiālus. Šie materiāli dziļi analizēti. Autora vērtējumi un secinājumi pārliecinoši pamatoti. Latvijas grāmatas un periodiskā prese salīdzinātas ar daudzām britu un amerikāņu autoru publikācijām. Atzīmēts, ka pēc 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma antiebreju likumi netika pieņemti, bet 7 lielākie tekstilrūpniecības uzņēmumi, kas piederēja ebreju kapitālistiem, tika nacionalizēti. Vēsturnieki dažkārt pretnostata Ulmaņa saukli „latviskot Latviju“ fašistiskās organizācijas „Pērkonkrusts“ 1933. gada sauklim „Latvija latviešiem“, t. i., aicinājumam ne tikai nodrošināt latviešiem izšķirošas pozīcijas ekonomikā un kultūrā, bet arī atņemt ebrejiem pilsonību. A. Stranga taču raksta, ka saukli „Latvija latviešiem“ K. Ulmanis izvirzīja par 8 gadiem agrāk nekā „Pērkonkrusts“ — 1925. gadā, piedaloties valsts prezidenta vēlēšanās. Tas nozīmē, ka Latvijas Zemnieku savienības galvenais līderis jau tad bija atteicies no liberāliem principiem. Taču tad par prezidentu tika ievēlēts J. Čakste, bet 1927. gadā G. Zemgals, kas pret ebrejiem izturējās labvēlīgi, atšķirībā no partijas „Demokrātiskais centrs“, kuras nacionālisms bija pāraug šovinismā. Autors uzsver, ka pēc maija valsts apvērsuma Ulmanis noraidīja bijušo 1922. gada Satversmes principu, ka Latvija ir tās tautas valsts, t. i., arī nacionālo minoritāšu valsts. Turklāt diktatora domubiedrs A. Bērziņš tomēr saglabāja plašus kontaktus ar ebreju uzņēmējiem, bet politiskās policijas priekšnieks J. Frīdriksons padomāja nemākt ebrejiem tirdzniecības atļaujas. 1938. gadā Kredītbanka tika pilnvarota nacionalizēt jebkuru privātu uzņēmumu, kas noveda pie ebreju uzņēmumu nacionalizācijas. A. Stranga norāda, ka Ulmaņa autoritārais režīms ierobežoja nacionālo minoritāšu iespējas, bet nebija specifiski antiebreju. Ulmanis nepaneса sociāldemokrātus un centās pārvarēt viņu ietekmi ebreju skolās. Tāpēc viņš simpātizēja labējas politiskās orientācijas ebrejiem — gan reliģiozajam ortodoksam M. Dubinam, gan neortodoksālajiem sionistiskās organizācijas „Trumpeldors“ pārstāvjiem. Ulmanis aizliedza antisemītiskas literatūras izdošanu, taču nelegāli tā izplatījās. Neatkarīgas Latvijas divdesmitgades gadā starp apbalvotajiem ar Triju Zvaigžņu ordeni bija arī ebreju. Bet pagrīdē aizgājušais Bunds radikalizējās. Tā platforma ietvēra ekstravagantu proletariāta diktatūras prasību un savienību ar komunistiem, kā arī nesamierināmu cīņu pret Dubina „melnsoltniekv“ — 15. maija režīma kolaborantiem. Sadaļā par ebreju lomu Latvijas Komunistiskajā partijā atzīmēts, ka vairāku gadu laikā LKP vadībā nebija neviena ebreja, bet partijas 9. kongresā 1940. gada decembrī starp 152 delegātiem bija tikai 9 ebreju. A. Stranga ir arī vairāku rakstu un grāmatu sadaļu autors, kurās aplūkotas Latvijas ebreju vēstures problēmas. 2005. gada grāmatā „Latvijas vēsture. 20. gadsimts“ viņš ir nacionālo minoritāšu sadaļas autors, kurā norāda, ka M. Dubins bija Latvijas patriots. Laikrakstā „Latvijas Avīze“ 2008. gada 8. aprīlī publicēts A. Strangas raksts „Ne pēc tautības“. Tajā runāts par to, ka no Maskavas atsūtītais ebreju čekists S. Šustins kļuva par iekšlietu tautas komisāra A. Novika vietnieku. Bet lielākā daļa valsts drošības aparāta darbinieku bija latvieši, krievi un poļi. Politiskajā policijā tad dienēja mazāk nekā 15 ebreju, bet starp 25 cietuma uzraugiem bija 2 ebreju.\

Lielākās daļas grāmatu un rakstu par Latvijas ebreju vēsturi autori ir rīdzinieki. Taču divi Daugavpils vēsturnieki arī pievērsās Latvijas ebreju vēsturei — Daugavpils Universitātes pasniedzēji B. Volkovičs un I. Šteimans. Padomju ocupācijas gados publikācijas par šo tēmu netika atļautas valsts antisemītisma politikas dēļ.\

Pēc neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošanas 1990.–1991. gadā I. Šteimans pirmais no Latvijas vēsturniekiem uzrakstīja grāmatu, kas aplūko Latvijas ebreju vēsturi no 16. gs. līdz 20. gs. beigām. Tā izdota Daugavpilī latviešu un krievu valodā (Šteimans I. Latvijas ebreju vēsture. Daugavpils, 1995. 211 lpp.). Tā atšķiras no M. Bobes grāmatas, kas 1972. gadā Izraēlā izdota jidiša valodā, ar šādām īpatnībām. Izraēlas autors norāda izmantotās literatūras sarakstu, bet nenorāda konkrētas grāmatu lappuses un avīžu numurus, kas ir I. Šteimana zinātniskajā aparātā. Viņa grāmatā pirmo reizi aplūkoti vairāku latviešu vēsturnieku, t. sk. A. Švābes, E. Dunsdorfa, A. Šildes, A. Balodža, A. Ezergaiļa u. c., uzskati par ebreju lomu Latvijā. Šie vēsturnieki rāda ebreju īpatsvaru Latvijas iedzīvotāju skaitā dažādos gados, raksta par latviešu attieksmi pret ebrejiem 19. un 20. gs., vērtē ebreju lomu Latvijas ekonomiskajā attīstībā. E. Dunsdorfs, analizējot dažādu Latvijas kārtu sastāvu 1897. gadā, piemin, ka ebreju vidū bija gan personīgie muižnieki, gan goda pilsoņi, bet atzīmē, ka lielākā daļa ebreju piederēja pie pilsoņu kārtas. A. Šilde raksta, ka 1924. gadā apmēram 40% Latvijas pilsētu privāto uzņēmēju bija ebreju. Taču tie galvenokārt bija amatniecisko darbnīcu un mazo veikalu īpašnieki, un turpmāk to īpatsvars pastāvīgi samazinājās. Vēl viena I. Šteimana grāmatas īpatnība — izmaiņas Latvijas ebreju dzīvē viņš izseko ciešā saistībā ar izmaiņām ne tikai šajā valstī, bet arī Polijā, Lietuvā un citās valstīs (ievērojama uzmanība veltīta Latvijas vēsturei kopumā). Trešā I. Šteimana grāmatas īpatnība ir periods 1920.–1993. gada sīka apskata (par pēdējiem diviem šī perioda gadu desmitiem pirms tam neviens nebija rakstījis). Visbeidzot, I. Šteimana vērtējumi, secinājumi un argumenti būtiski atšķiras no citu autoru viedokļa. 2002. gadā I. Šteimana grāmata izdota Ņujorkā angļu valodā Kolumbijas Universitātes izdevniecībā (Eiropas valstu zinātnieku monogrāfiju sērijā). Šī grāmata būtiski atšķiras no 1995. gada izdevuma ne tikai struktūras, bet arī satura ziņā. „Latvijas ebreju vēsture“ („History of Latvian Jews“) satur sadaļas, kurām nebija iepriekšējās autora grāmatās. Šajā grāmatā (229 lpp.) ir sadaļas par 1905. gada revolūciju, par Daugavpili, par komunistisko partiju, par Molotova-Ribentropa paktu, par ebreju mentalitāti u. c. Pēdējā, 13. nodaļā sniegtas ASV latviešu vēsturnieka A. Ezergaiļa piezīmes, kurš analizē M. Lazersona uzskatus par Latvijas ebreju problēmām. Pēc angļu izdevuma iznākšanas autors saņēma atsauksmes no ASV, Lielbritānijas, Krievijas, Zviedrijas, Dānijas un citām valstīm, kas liecina, ka šajā grāmatā aplūkotās problēmas izraisīja dažādu lasītāju grupu interesi.\

Otrs Daugavpils vēsturnieks B. Volkovičs latviskajam ebrejismam veltīja divas vērtīgas grāmatas. Viena no tām — „No ebreju kultūras vēstures Latvijā (1918–1940)“ — izdota Daugavpilī 2002. gadā 2 sējumos. Pirmajā daļā aplūkots tēmas vēsturiskais un etnogrāfiskais aspekts, Latvijas ebreju izglītība, to prese, mūzika, teātris, tēlotājmāksla un kino, fiziskā kultūra un sports. Pirmo sējumu noslēdz kopsavilkums angļu valodā. Šis ir pirmais pētījums, kas apkopo galvenās pirmskara Latvijas ebreju kultūras attīstības problēmas. Šīs grāmatas vērtība slēpjas ne tikai ticamu faktu un skaitļu bagātībā, bet arī autora pamatotajos vērtējumos un secinājumos. Norādīti, piemēram, ebreju iedzīvotāju straujas pieauguma iemesli (tas 17 gados auga no 142 000 līdz 190 000 cilvēku), skaidrota atšķirība starp mitnagedim un hasīdiem Latvijā, analizēta latviešu, krievu un vācu kultūru ietekme uz ebreju kultūru un tās sekas. Atzīmējot pogromistu patvaļu un antisemītisku ievirzi tādos izdevumos kā „Latvijas Sargs“, „Zilais Ērglis“ u. c., autors norāda, ka Latvijas Ministru kabineta prezidents Z. Meierovics 1922. gadā kritizēja šos izdevumus, kas kultivēja fašistiskus uzskatus un aicināja piekaut ebreju. Ministru kabinets naudassods sodīja „Latvijas Sargs“ izdevēju. Grāmatas autors nonāk pie šādiem secinājumiem. Pirmkārt, antisemītiskā propaganda notika ne tikai laikrakstos, bet arī brošūrās un grāmatās. Otrkārt, fašistiskās organizācijas aicināja uz pogromiem. Treškārt, antisemītisms izpaudās arī komunistu vidū. Ceturtkārt, ebreju nepieņēma valsts dienestā. Taču, neraugoties uz šiem nelabvēlīgajiem apstākļiem, ebreju kultūras dzīve attīstījās arvien intensīvāk. Izglītības ministrijas Ebreju nodaļa, kuru vadīja J. Landau, veiksmīgi izmantoja nacionāli kultūrālo autonomiju, lai paplašinātu ebreju mācību iestāžu tīklu un nostiprinātu to materiālo bāzi uz valsts un pašvaldību finansējuma rēķina. Rīgā, Daugavpilī un citās pilsētās darbojās ne tikai sešgadīgas pamatskolas un ģimnāzijas, bet arī ebreju amatniecības skolas. B. Volkovičs atzīmē, ka mācību valoda tajās visbiežāk bija jidiša, taču daudzās mācību iestādēs mācīja ivritā un liela uzmanība tika veltīta reliģisko grāmatu apguvei. Autors salīdzina mācīšanas jidiša, ivrita un krievu valodā aizstāvju argumentus un skaidro arvien lielākas uzmanības reliģiskajai mācīšanai iemeslus 1936.–1937. mācību gadā. Tajā pašā laikā ievērojami samazinājās ebreju studentu skaits — 6,83% no kopējā studentu skaita iepriekšējo 19,57% vietā 1919.–1920. mācību gadā, kas liecināja par parlamentārās republikas likvidācijas negatīvajām sekām Latvijā. B. Volkovičs analizē ebreju periodiskās preses saturu, nošķirot vispārēja rakstura laikrakstus, provinciālos izdevumus, literāri mākslinieciskos, kā arī humoristiskos un sporta izdevumus. Viņš aplūko arī dažādu preses orgānu ideoloģisko ievirzi — sionistisko, reliģisko, kreisi radikālo u. c. Grāmatas sadaļā par mūziku atzīmēta kantoru svarīgā loma un to uzstāšanās džuzmās. Stāstīts par to, kāda nozīme bija simfonisko orķestru solistu uzstāšanās, kādu lomu spēlēja kordziedāšana un horeografija. Nodaļā par ebreju teātri stāstīts par tā repertuāru un vadošo aktieri popularitāti. Pēdējās grāmatas nodaļās aplūkota fiziskās kultūras, sporta un citu kultūras dzīves jomu loma. Otrajā grāmatā par ebreju kultūru Latvijā norādīts ebreju skolu skolēnu skaits dažādos gados, analizētas ebreju tautas universitāšu lekciju tēmas, ebreju teātra repertuārs, aplūkoti O. Stroka darbi, I. Vestermana un citu izcilu Latvijas futbolistu sasniegumi.\

Augstu novērtējumu pelna B. Volkoviča fundamentālā monogrāfija par sionismu Latvijā (Volkovičs B. Sionistiskā kustība Latvijā (1918–1940). Daugavpils, 2008. I grāmata. 506 lpp.). Pirmajā nodaļā autors sīki analizēja izmantoto literatūru un avotus. Grāmatas otrā nodaļa veltīta sionisma vēsturei Latvijā un tā ideoloģijai. Trešajā nodaļā aplūkota sionistisko organizāciju darbība Latvijas Republikā. Lielu interesi izraisa pielikumi, kuru apjoms pārsniedz 100 lappuses. Tajos ietverta informācija par sionistisko presi, uzskaitītas tās rakstu tēmas, izklāstītas ziņas par B. Volkoviča aptaujātajiem respondentiem, sniegti statistikas dati par ebreju iedzīvotājiem Latvijas pilsētās, to ebreju skaitu, kas 1935.–1937. gadā emigrēja uz Palestīnu, ebreju vēlētāju skaitu parlamentārajās vēlēšanās par dažādiem ebreju organizāciju sarakstiem u. c. Izsmeļošais faktiskais materiāls visās grāmatas sadaļās ir pamatojums autora vispārinošajiem secinājumiem un vērtējumiem. Noraidot kategorisku ebreju nacionālās atbrīvošanās kustības, viņu cīņas par ebreju valsts atjaunošanu nosodīšanu, autors objektīvi vērtē sionisma ideoloģiju un darbību, neizvairoties no kritiskiem vērtējumiem, atzīmē šīs ietekmīgākās sabiedriski politiskās kustības pretrunīgumu, kā arī kritiski analizē citu ebreju vēstures pētnieku darbus. Augstu novērtējot L. Drībiņa, A. Strangas un citu vēsturnieku grāmatu nozīmi, autors vienlaikus kritizē kļūdainos apgalvojumus M. Bobes, D. Levina un citu pētnieku grāmatās. Norādīts, jo īpaši, ka partiju Poalej Cion nevar uzskatīt par viennozīmīgi prokomunistisku, jo tajā pastāvēja dažādas straumes. Atzīmēts, ka M. Lazersons cīnījās ne tikai par ebreju tiesībām, bet aizstāvēja arī visu nacionālo minoritāšu intereses. Autors piekrīt L. Drībiņa viedoklim, kurš rakstīja, ka K. Ulmanis nevēlēja pieļaut antisemītisma izplatīšanos, jo centās piesaistīt ebreju dalībai visu Latvijas pilsoņu saliedēšanā un panākt tās iedzīvotāju vienotību. Autors piekrīt arī A. Strangas viedoklim, kurš rakstīja, ka K. Ulmanis izstūma ebreju no vadošajām pozīcijām ekonomikā (viņa atbalstītāji veicināja Latvijas ebreju pārsūtīšanos uz Palestīnu). B. Volkovičs noraida viennozīmīgu politiskās nostājas vērtējumu, kādu ieņēma V. Lacki-Bertoldi, jo šis politiskais darbinieks ne vienmēr atbalstīja sionistus (no 20. gadu otrās puses viņš bija to oponents). B. Volkovičs atzīmē, ka sionistvisapņojums par ebreju valsts atjaunošanu neizslēdza viņu lojalitāti pret Latvijas valsti. Viņš pamatoti vērtē vispārējos sionistus kā labējas orientācijas partiju, kas izslēdza iespēju viņu apvienošanos ar kreisajiem sionistiem. Uzmanību pelna vesela virkne autora secinājumu un vērtējumu. Viņš raksta, ka Rotšilds kļūdaini uzskatīja Hercla plānus par nereāliem; ka reliģiskā partija Mizrahi bija politiskā sionisma neatņemama daļa; ka nevar uzskatīt, ka sionismā bija divas patstāvīgas straumes — politiskā un reliģiskā. Svarīgu vietu grāmatā ieņem B. Volkoviča polemika ar citu autoru uzskatiem. Ir jāpiekrīt autora vērtējumam par Latvijas ebreju attieksmi pret tās ocupāciju 1940. gada vasarā. Norādīts, ka to vidū, kas tad sveica padomju karaspēku, bija ne tikai ievērojams ebreju skaits, bet arī ievērojams citu, tiesībās ierobežotu nacionālo minoritāšu pārstāvju skaits autoritārā 1934.–1940. gada režīma apstākļos; ka tā saucamā Tautas Saeimā 1940. gadā bija tikai divi ebreju; ka uz ebreju nostāju lielā mērā ietekmēja nacistu Vācijas karaspēka iebrukuma draudi Latvijā, taču vienlaikus nevar apgalvot, ka ebreji vienprātīgi apsveica padomju varas nodibināšanu Latvijā. Šie B. Volkoviča vērtējumi un secinājumi liecina, ka viņš aplūko sionistisko kustību Latvijā neizolēti, bet ņemot vērā būtiskās izmaiņas Latvijas ebreju stāvoklī, kas bija dažādu politisko režīmu maiņas rezultāts.\

Līdzās grāmatām par Latvijas ebreju vēsturi 16.–20. gs. bija arī grāmatas, kas veltītas atsevišķiem šīs vēstures aspektiem. Šeit jāmin I. Šteimana grāmata par ebreju intelektuāļiem (Šteimans J. Ebreju intelektuāļi Latvijā. Rēzekne, 2006. 279 lpp.). No iepriekšējām grāmatām par ebreju intelektuāļiem tā atšķiras ar vairākām īpatnībām. Tajā aplūkota daudzu vēsturnieku, pedagogu, ārstu, žurnālistu un politiskie darbinieku darbība, par kuriem M. Vestermana un G. Smiriņa grāmatās nav pieminēts. Turklāt I. Šteimana grāmata satur ne tikai ebreju intelektuāļu biogrāfijas, bet arī viņu grāmatu analīzi. Treškārt, šajā latviešu valodā rakstītajā grāmatā (galvenokārt pielikumā) publicēti vairāki dokumenti, t. sk. Latvijas prezidentes V. Vīķes-Freibergas runas teksts, atklājot Holokausta upuru piemiņas vietu Liepājā, astrķīmiķa E. Andresa un vēsturnieka I. Veinberga zinātniskie darbu saraksti. Autora komentāros ievērojama vieta atvēlēta dažādu politiķu, rakstnieku, žurnālistu un pedagogu uzskatu novērtēšanai.\

Ļoti svarīgu vietu historiogrāfijā ieņem publikācijas par 1941.–1945. gada periodu. Otrā pasaules kara gados vācu ocupanti un viņu līdzdalībnieki iznīcināja 70 000 Latvijas ebreju. Fundamentālu monogrāfiju par Holokaustu uzrakstīja no ASV latviešu vēsturnieks A. Ezergailis (Ezergailis A. Holokausts vācu ocupētajā Latvijā. Rīga, 1999. 591 lpp.). Pirmajā nodaļā aplūkota hitleriešu antiebreju politika un latviešu loma ebreju slepkavošanā. Otrajā nodaļā runāts par Latvijas ebreju stāvokli 1905.–1940. gadā. Trešajā nodaļā analizēta antisemītisma būtība un sekas. Ceturtā nodaļa veltīta nacistu politikai. Piektajā nodaļā parādīta fašistiskās drošības policijas loma. Sestajā nodaļā runāts par V. Arājsa komandas lomu ebreju iznīcināšanā. Septītajā, astotajā un devītajā nodaļā aprakstīta ebreju masveida iznīcināšana. Desmitajā nodaļā parādīta policijas un citu policejisko vienību darbība. Vienpadsmitajā un divpadsmitajā nodaļā aprakstīti geto un koncentrācijas nometnes, to ieslodzīto liktenis, kā arī Ilūkstes apriņķa ebreju iznīcināšana. Autors izmantoja milzīgu daudzumu arhīvu dokumentu, analizēja neskaitāmus vēsturnieku pētījumus un salīdzināja to vērtējumus un secinājumus ar saviem, pārliecinoši argumentējot savu viedokli. Atzīmēts, ka vācu nacisti, piesaistot Latvijas iedzīvotājus dalībai Holokaustā, centās viņus pārliecināt, ka 1940.–1941. gada staļinistu režīms Latvijā bija ebreju vara. Autors pierāda, ka tam nav nekā kopīga ar īsto realitāti un ka, ja nebūtu vācu ocupācijas, Latvijā nebūtu Holokausta. A. Ezergailis augstu vērtē M. Vestermana pētījumus un atsaucas uz viņu savās grāmatas 27 lappusēs.\

M. Vestermans (Vestermanis) bija Mežaparka koncentrācijas nometnes ieslodzītais, izdevās aizbēgt un pievienoties Kurzemes partizāniem. Pēc neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošanas viņš kļuva par Rīgas muzeja „Ebreji Latvijā“ direktoru un savāca milzīgu materiālu par Latvijas ebreju dzīvi 19. un 20. gs. Muzeja krājumos ir unikāli dokumenti un fotogrāfijas, kā arī nepublicētas traģisko notikumu liecinieku atmiņas. Vēsturnieks M. Vestermans pirmais uzrakstīja saturīgu eseju par izcilajiem Latvijas ebrejiem, kas publicēta L. Drībiņa grāmatā (Dribins L. Ebreji Latvijā. Rīga, 2002. lpp. 241–245). M. Vestermans uzrakstīja arī grāmatu par Rīgas ebrejiem, kas publicēta vācu un angļu valodā (Vestermanis M. Juden in Riga. Bremen, 1995. 80 S.; Vestermanis M. The Jews in Riga: Fragments of the Jewish History of Riga. Riga, 1991). Taču visvērtīgākās viņa publikācijas aplūko Holokausta problēmas Latvijā. Šajā ziņā raksturīgi ir divi viņa darbi latviešu valodā. Viens no tiem veltīts latviešiem, poļiem, krieviem un citu tautību pārstāvjiem, kas, riskējot savu dzīvību, glāba ebreju no iznīcināšanas. Autors pētīja vairāk nekā 400 glābēju darbību (Vestermanis M. Pretdarbība Holokaustam Latvijā / Latvijas ebreju kopiena. Rīga, 2001. lpp. 82–88). Ļoti vērtīgs ir arī M. Vestermana pētījums, kurā aprakstīta Rīgas koncentrācijas nometne Kaizervald (Vestermanis M. Koncentrācijas nometne „Rīga-Kaiservald“ / Latvijas vēsturnieku komisijas Raksti. 12. sējums. Rīga, 2007. lpp. 32–39). Autors atsaucas uz 28 dokumentiem un atmiņām, kas rakstītas galvenokārt vācu valodā. Viņš atzīmēja, ka nevarēja izmantot nometnes komandanta A. Zauera tiesāšanas materiālus, kurš gāja bojā frontē. Taču notiesāja hauptšarfīreru G. Zorgi — nežēlīgu uzraugu, kas nogalināja 67 ieslodzītos un tika notiesāts uz 25 gadiem cietumā Krievijā, bet pēc tam uz mūžu ieslodzīts Vācijā. Šīs koncentrācijas nometnes skarba režīma dēļ gāja bojā 300 cilvēki no 500. Kad 1943. gadā bija vajadzīgs darbaspēks, šajā nometnē atveda ebreju, un ieslodzīto skaits sasniedza 15 000 cilvēku, no kuriem gāja bojā 13 000.\

Starptautiskās geto un ebreju genocīda vēstures biedrības prezidents rakstnieks L. Kovāls 1993. gadā izdeva trīs sējumus, kuros aprakstīti Holokausts un ebreju glābēju varonība (Glābšanas grāmata. 1. un 2. daļa. Glābēju grāmata. 3. daļa). Šajos trijos sējumos vairāk nekā 1300 lappuses veltītas Holokausta vēsturei dažādos reģionos, bet īpaša uzmanība pievērsta Holokaustam Latvijā un ebreju glābējiem, t. sk. Jānim (Žanim) Lipkem, kurš izglāba vairāk nekā 50 ebreju, Annai Polei, kas slēpa 7 ebreju, un daudziem citiem Taisnajiem starp tautām no dažādām tautībām. Šī vērtīgā trīssējuma sastādītājs un komentētājs veica milzīgu darbu, vācot un apstrādājot materiālus par glābēju un izglābto likteni. Viņa komentāri, secinājumi un vērtējumi izceļas ar domu dziļumu un pierādījumu pārliecīgumu.\

Par fašistu noziegumiem Rīgā un Kurzemē stāsta arī M. Zvonova 1993. gadā izdotā grāmata „Uz ebrejiem — uguni!“ Tajā izmantoti materiāli no vairāku latviešu autoru grāmatām, kā arī 1920.–1930. gadu laikraksti un žurnāli.\

Vērtīgākā zinātniskā darba par Rīgas geto ieslodzīto likteni autors ir vēsturnieks G. Smirins. 20. gs. beigās viņš pētīja Latvijas kreiso presi pirms Otrā pasaules kara un bija 2003. gadā Rīgā krievu, latviešu un angļu valodā izdotās grāmatas „Izcili Latvijas ebreji“ autors. Taču visvērtīgākais viņa pētījums neapšaubāmi ir eseja „Holokausts Rīgā“ grāmatā „Latvijas ebreju iznīcināšana 1941.–1945. gadā“ (Rīga, 2007. lpp. 71–100). Rīgā dzīvoja vairāk nekā 43 000 ebreju, un autors sniedz precīzus datus par deportētajiem, evakuētajiem un iznīcinātajiem rīdzinieku ebreju tautības. Viņš sīki stāsta par Biķernieku mežā un Rumbulā nogalinātajiem ebrejiem, par Arājsa komandas lomu, par Rīgas geto ieslodzīto likteni. Aplūkota vāciešu politikas maiņa attiecībā pret ebrejiem, stāstīts par koncentrācijas nometni Kaizervald un daudzu pazīstamu Rīgas ebreju likteni. Pētnieka zinātniskais aparāts ietver vēsturnieku grāmatas un geto ieslodzīto atmiņas latviešu, krievu, vācu un angļu valodā. Autora vērtējumi un secinājumi izceļas ar objektivitāti un kompetenci. Liela nozīme Holokausta pētniekiem ir to nedaudzo ebreju atmiņām, kuriem izdevās glābties no nāves. Tās ir, piemēram, Rīgas tēlnieka E. Rivoša atmiņas, kuru izglāba latviešu ģimene (Rivošs E. Piezīmes. Rīga, 2006), A. Bergmana grāmata „Nežmogaus pieraksti“ (Rīga, 2005. 320 lpp.). Atmiņu grāmatā F. Miķelsons „Es pārdzīvoju Rumbulu“ (Rīga, 2005. 150 lpp.) stāstīts par to vāciešu un Latvijas adventistu pašaizliedzību, kas kalpoja par kristīgā humānisma paraugu. E. Medaļas grāmata „Tiesības uz dzīvi“ (Rīga, 2006. 177 lpp.) rāda, ka ebreju glābšana bija iespējama tikai retu apstākļu sakritības gadījumā. Skolotāja G. Frīdmana (1916–1985) grāmata, kas izdota pēc viņa nāves, raksturo Rīgas geto ieslodzīto dzīves apstākļus un viņu glābēju rīcību (Frīdmans G. Kas ar mums notika. Rīga, 2006). Šīs un citas L. Kovāla 2004. gadā dibinātās sērijas atmiņas, ko augstu novērtēja A. Ezergailis, satur ļoti svarīgus G. Smiriņa komentārus. Latvijas ebreju pretestība Holokaustam izpaudās galvenokārt viņu dalībā bruņotajā cīņā pret fašistiskās Vācijas armiju. Par to rakstīja savā esejā Rīgas vēsturnieks H. Bregmanis, kurš spēja lakoniskā, bet ļoti saturīgā veidā apgaismot galvenās tendences Latvijas ebreju kopienas attīstībā 16.–20. gs. (Bregmanis H. Ebreji Latvijas vēsturē / Latvijas likteņgadi. IV. Rīga, 1990. lpp. 120–147). Viņš aprakstīja 5 000 Latvijas ebreju darbību, kas cīnījās latviešu daļās Sarkanajā armijā un partizānu vienībās. Viņš apraksta ebreju karavīru varoņdarbus, kuri apbalvoti ar ordeņiem, un piemin to vārdus, kas kritusi kaujā. Latvijas ebreju Otrā pasaules kara dalībnieku asociācija izdeva Piemiņas grāmatu (Brūces rētas — sāpes paliek. Rīga, 1995. 186 lpp.). Tajā iekļautas ebreju cīnītāju pret fašistiskās Vācijas karaspēku atmiņas, kā arī Rīgas, Liepājas, Rēzeknes un citu Latvijas pilsētu kritušo ebreju saraksti. Liela nozīme ir šīs cīņas dalībnieku pētījumiem — jo īpaši ārsta E. Vatera, kurš 2000. gadā Izraēlā publicēja grāmatu „Latvijas ebreju sievietes un meitenes frontēs cīņā pret fašismu“, kurā uzskaitīti sievietēm frontes veterānu vārdi (t. sk. kaujā kritušo). 21. gs. sākumā Izraēlā izdota otra E. Vatera grāmata — „Latvijas ebreji cīņā pret nacismu“, kurā 300 lappusēs aprakstīts vairāku tūkstošu Latvijas ebreju liktenis, kas karoja pret vācu nacistu karaspēku Otrā pasaules kara frontēs. E. Vaters uzsver, ka tie bija dažādas politiskās orientācijas ebreji — komunisti un sionisti, ticīgie un ateisti. Viņus vienoja vēlme ar ierokšiem rokās cīnīties pret cilvēces ļaunākajiem ienaidniekiem — vācu fašistiem, kas uzvārā gadījumā plānoja iznīcināt visu Eiropas ebreju iedzīvotājus.

Minētās grāmatas un citas publikācijas ļauj iepazīties ar dažādiem Latvijas ebreju dzīves aspektiem četru gadsimtu garumā.

I.Š. (vai A.L.)