„Briha„ („Bēgšana“, ivritā) — 1944.–1948. gadā darbojušās pagrīdes organizācijas nosaukums, kuras mērķis bija Katastrofu pārdzīvojušo ebreju pārvestana no Austrumeiropas valstīm uz Vidusjūras un Melnās jūras krastiem, lai tos tālāk nosūtītu uz mandātpārvaldīto Palestīnu. Organizācijas iniciatori bija cionistisko jaunatnes kustību biedri, partizāni un ebreju pretošanās dalībnieki getos. 1945.–1948. gadā B. darbojās gandrīz visās Eiropas valstīs, organizējot ebreju nelegālu pārvešanu no Polijas, Rumānijas, Ungārijas, Čehoslovākijas un Padomju Savienības cauri Vācijai, Dienvidslāvijai, Austrijai, Itālijai un Francijai uz ostām, no kurām uz Izraēlu aizbrauca nelegālās alijas kuģi. 1944. gadā, pēc Viļņas, Baranaviču un Rovnas atbrīvošanas, bijušajai halucianiesei jaunatnei piederošo ebreju partizānu grupas apvienojās, lai kopīgi atrastu ceļu uz Izraēlu. Visīsākais ceļš veda caur Rumānijas ostām. Ebreju bēgļi ieradās grupās pierobežas apdzīvotajās vietās un tur gaidīja izdevīgu brīdi šķērsot robežu. Robežas šķērsošana notika dažādos veidos: ar viltotiem dokumentiem, ar varas iestāžu vai vietējo amatpersonu uzpirkšanas palīdzību vai vienojoties ar tiem. No Polijas bēgļi pārcēlās caur Slovākijas teritoriju uz Austriju, bet no turienes — uz Itāliju, lai noskaidrotu robežas šķērsošanas iespēju uz Rumāniju. 1944. gada decembra sākumā partizāni Avrahams Lidovskis no Rovnas un Ružka Korčaka-Marla no Viļņas (Viļņas) nokļuva Bukarestē, kur jau darbojās pārstāvji no Izraēlas — Moše Agami no kibuca Kfar-Giladi, desantnieki Šaike Dans, Icaks Ben-Efraims un citi. \

Organizatoriski B. tika noformēta 1945. gada janvārī atbrīvotajā Polijas pilsētā Ļubļinā. Tur bija koncentrējušies bijušie halucianisko kustību biedri, partizāni un geto kaujinieki. Viņi saprata, ka atsevišķu personu izbraukšana ne tikai no Polijas, bet arī no visas Eiropas ir jāpārvērš par vispārtautisku eksodu. Organizatoriskajā sapulcē piedalījās Icaks (Anteks) Cukermans, Abba Kovners, Civja Ļubetkina u.c. Sākotnēji nelegālā alija gāja caur Rumāniju. 1945. gada martā Ļubetkina un Kovners devās uz Rumāniju, no kurienes kādu laiku vēlāk nodibināja sakarus ar pagrīdes organizāciju „Centrs diasporās lietās„ („Mercaz le-gola“, ivritā), kas 1945. gadā izveidota Itālijā, kā arī ar Britu armijas ebreju vienībām, it īpaši ar Ebreju brigādi, kuras tolaik jau darbojās koncentrācijas nometņu izdzīvojušo ebreju un partizānu vienību ebreju vidū. Palestīnas ebreju jišuva pārstāvji „Mosad le-alija bet„ vadībā kopš 1945. gada vidus sāka pastāvīgi un tieši piedalīties emigrācijas organizēšanā. B. plānoja maršrutus, pulcināja bēgļu grupas, uzpirka robežsargus un meklēja robežšķērsošanas vietas. Amerikāņu ebreju sadales komiteja („Džoints“) veica B. operāciju finansiālo atbalstu, piegādāja pārtiku un apģērbu bēgļiem, veidoja patversmes pa ceļam. Bēgļu pārvadāšanai tika izmantots „Džointa„ transports. B. aktīvisti arī nodarbojās ar meklēšanu un nosūtīšanu ebreju bērniem, kas kara laikā glābušies klosteros un kristiešu ģimenēs.

B. darbības apjoms pastāvīgi auga, ceļi vairojās un maršruti mainījās. No Rumānijas un Polijas ebreji sāka nokļūt caur Ungāriju, Bulgāriju, Dienvidslāviju, Čehoslovākiju un Austriju līdz Itālijai, kur tos sagaidīja „Mosad le-alija bet“ darbinieki. Otrs repatriantu plūsma gāja uz Izraēlu tieši no Rumānijas vai caur Bulgāriju. Politiskās un ekonomiskās stabilitātes trūkums pēckara Eiropā tika prasmīgi izmantots, lai Itālijā, Francijā, Grieķijā, Bulgārijā, Rumānijā, Dienvidslāvijā un citās valstīs izveidotu „Mosad le-alija bet„ sazarotu tīklu. Šis tīkls nodrošināja kuģu un kuģu aprīkojuma iegādi, to tehnisko apkopi, repatriantu iekāpšanu kuģos un to pārvadāšanu uz Palestīnu. Kuģi kuģoja ar „Mosad le-alija bet“ biedru pavadījumu un uzraudzību. Pakāpeniski B. pārvērtās par „Mosad le-alija bet„ nodaļu. B. pirmais komandieris bija Mordehājs Surkiss, kurš dienēja Ebreju brigādē un ietilpa „Mercaz la-gola“ sastāvā. Pirms viņa par B. operācijām atbildēja Ebreju brigādes biedrs Pinhass Rašišs. B. komandieris bija pakļauts Šaulam Aviguram (dzimis Latvijā, Daugavpilī 1899. g.), kurš vadīja Haganu un „Mosad le-alija bet„ Eiropā un vadīja ieroču iegādes darbību. Avigura štābs atradās Parīzē. B. kustības aktīvistiem izdevās iekļūt arī ebreju pārvietoto personu nometnēs Vācijā un Austrijā. Pēc Otrā pasaules kara Vācijā un Austrijā dzīvoja apmēram viens miljons cilvēku, kuriem bija tiesības uz repatriāciju. Ebreji veidoja aptuveni ceturto daļu pārvietoto personu nometnēs esošo iedzīvotāju.

B. pirmajā pastāvēšanas periodā (līdz 1945. gada decembrim), kad Eiropā notika neebreju bēgļu — galvenokārt grieķu, kuri atgriezās no Vācijas un Polijas koncentrācijas nometnēm savās valstīs — migrācija, ebreju kustošanās tika maskēta par šo migrāciju. Ebreji tika apgādāti ar viltotiem apliecībām un runāja ivritā, ko robežsargi sajaukt ar grieķu valodu. B. organizatori izmantoja haosu, kas valdīja Eiropā pirmās pēckara mēnešos.\

Otrajā periodā ebreju pārvešana pāri robežai kļuva nelegāla. Robežu tuvumā tika izveidotas atbalsta punkti. Galvenā plūsma no Polijas un Vācijas gāja caur Čehoslovākiju. 1946. gada pavasarī starp Padomju Savienību un toreizējās demokrātiskās Polijas jauno valdību tika noslēgts līgums par bijušo Polijas pilsoņu repatriāciju. Tas bija galvenokārt Polijas bēgļi. To vidū bija apmēram 100 000 ebreju. Daudzi vēlējās repatriēties uz Izraēlu, jo ieradušos ebreju apkārtne bija naidīga. B. aktīvisti izmantoja šo brīdi un ar viltotiem Polijas dokumentiem palīdzēja tūkstošiem ebreju no Latvijas, Lietuvas, Besarābijas un Ukrainas izbraukt uz Poliju. \

B. trešais periods iestājās pēc pogromas Ķelcē (Polijā) 1946. gada jūnijā, kad Poliju sāka atstāt līdz tūkstotim ebreju dienā. Šajā periodā tika noslēgts neoficiāls vienošanās ar varas iestādēm par B. darbību, kas tika sasniegta pēc I. Cukermana sarunām ar Polijas ministriem.

Daudziem bijušajiem Polijas pilsoņiem, kuri 1939.–1940. gados kļuva par padomju pilsoņiem, arī izdevās 1944.–1949. gadā izbraukt no PSRS ar saviem vecajiem dokumentiem. Simtiem ebreju, kas dienēja Padomju Armijā, aizbēga no Vācijas padomju okupācijas zonas uz rietumu zonām. Lielākā daļa no viņiem arī izbrauca uz Izraēlu. Ebreju pēckara emigrācija no Polijas bija legāla un nelegāla. Pēc Polijas pētnieka Alberta Stankovska datiem, nelegāli, t.i., ar cionistisko organizāciju palīdzību, 1945.–1946. gadā Poliju atstāja 119 tūkstoši cilvēku. Salīdzinājumam, 1946. gadā, pēc „Džointa“ ziņām, legāli no Polijas izbrauca 15 tūkstoši cilvēku. Ebreju emigrācija no Polijas 1945.–1948. gadā bija visvairākskaitlīgākā salīdzinājumā ar citām Austrumeiropas valstīm. Kopējais no Austrumeiropas 1944.–1948. gadā aizbraukušo ebreju skaits tiek lēsts 250 tūkstošu cilvēku (apmēram 90% no tiem — B. ietvaros; absolūtais vairākums repatriējās uz Izraēlu).

Mandātpārvaldītās Palestīnas varas iestādes darīja visu, lai traucētu B. kustības darbību. Pēc tam, kad cieta neveiksme mēģinājumi pārliecināt vietējās varas iestādes aizliegt ebreju kuģu reisus izbraukšanas ostās, britu flote sāka Palestīnas jūras robežu blokādi. Viens no kuģiem tika sagrābts un aizvests uz Haifas ostu. Nelegālie imigranti tika nosūtīti uz koncentrācijas nometni Atlit, netālu no Haifas, un tika atbrīvoti atbilstoši legālās imigrācijas kvotām. 1946. gada rudenī sākās nelegālo imigrantu deportācija uz Kipru. Tur britu cietuma nometnēs, aiz dzeloņdrātīm, beidzās ceļojums cilvēkiem, kas pārdzīvoja Katastrofas šausmas. No 70 000 nelegālo repatriantu 55 000 tika deportēti uz cietuma tipa nometnēm. Viens no lielākajiem repatriantus pārvadājošajiem kuģiem bija „Teodors Hercls„. Tā klājā atradās apmēram 2650 bēgļu. Kuģi atklāja angļi. Bruņotās sadursmēs starp britu armiju un kuģa pasažieriem trīs no pēdējiem tika nogalināti un 15 ievainoti. Nelegālie imigranti tika nosūtīti uz Kipru. Šīs mandātvaras darbības stiprināja Palestīnas ebreju jišuvas apņēmību aktīvi pretoties britu varas iestāžu politikai. Savu spēku ebreju pretošanās demonstrēja 1945. gada 2. novembra naktī, kad valstī tika uzspridzinātas dzelzceļa sliedes un applūdināti vairāki robežapsardzes laivas. Kuģi ar „nelegāliem“ repatriantiem turpināja ierasties Palestīnā. Jāuzsver, ka Katastrofas pārdzīvojušo nepiekāpīgā vēlēšanās repatriēties uz Izraēlu un ebreju jišuvas apņēmība turpināt nelegālās imigrācijas kampaņu ievērojami sekmēja ebreju valsts izveidi 1948. gadā.\

Padomju Savienības teritorijā bija divi aktīvas „Brihas„ darbības centri: Rīga–Viļņa (Viļņa) un Ļvova. Saskaņā ar 1944. gada 9. septembra Ļubļinas nolīgumu starp Polijas Nacionālo atbrīvošanas komiteju un Ukrainas PSR valdību par savstarpēju ukraiņu iedzīvotāju evakuāciju no Polijas teritorijas uz Ukrainas PSR un poļu iedzīvotāju no Ukrainas teritorijas uz Poliju, no Ukrainas varēja pārcelties Polijas un ebreju tautības pilsoņi, kas bijuši Polijas pavalstnieki līdz 1939. gada 17. septembrim. Bieži vien par zināmu samaksu rajonu evakuācijas pilnvarnieku aparātu darbinieki evakuācijas sarakstos ierakstīja cilvēkus, kuriem formāli nebija tiesību izbraukt uz Poliju. „Brihas“ aktīvisti, kā liecina dokumenti, ņēma vērā šīs iespējas. Ļvovas sinagoga kļuva par vienu no repatriantu legālo un nelegālo plūsmu organizēšanas centriem.

B. organizators Latvijā bija Šmuels (Muļka) Joffe (dzimis Rīgā 1918. g.). Būdams skolnieks, viņš pievienojās cionistiskajai sociālistiskajai jaunatnes organizācijai „Necah„ un vēlāk kļuva par vienu no tās vadītājiem. 1944. gadā viņš atgriezās atbrīvotajā Rīgā. 1945. gada jūlija sākumā nelegāli šķērsoja padomju-poļu robežu un nodibināja sakarus ar B. Tajā pašā gada septembrī Joffe jau bija Milānā. Viņam izdevās pārliecināt B. organizācijas vadību pieņemt lēmumu par palīdzību Latvijas ebreju repatriācijai. Kad izcēlās jautājums par operācijas vadītāju uz vietas, Joffe ieteica savu kandidatūru un, neraugoties uz brīdinājumiem par atgriešanās Padomju Savienībā bīstamību, uzstāja uz savu. Novembrī Joffe ieradās Polijas pilsētā Lodžā, kur B. organizācijas aģenti Cvi Necer un Isers Ben-Cvi palīdzēja viņam nokļūt Viļņā un nodibināt sakarus ar 1945. gadā Rīgā atgriezušos J. Jannaiju. Jēkabs (Jaka) Jannais (Jankelovičs) dzimis Rīgā 1919. gadā. Ulmaņa diktatūras laikā viņš vadīja Rīgas nodaļu tolaik pagrīdas organizācijai „Necah“. Atgriezies Rīgā, Jannais turpināja kara pārtraukto mācīšanos konservatorijā. Vienlaikus viņš kļuva par Š. Joffe vadītā Rīgas B. organizācijas štāba locekli. Par štāba locekļiem bija arī Mihaels Bahats un Jekutiels Šurs; arī Latvijas konservatorijas students; aktīvie organizācijas biedri bija Elijahu Zaidiņš, Elijahu (Iļka) Goldbergs, Arje (Ļovka) Mindelis un citi. Viļņā Joffe nodarbojās ar tā sauktā „poļu ceļa„ organizēšanu. Par kurjeriem Rīga–Viļņa–Rīga ceļā bija Otrā pasaules kara invalīds Jēkabs Heifecs, Ārons Landsberg un citi. Ebreji, kuri vēlējās pamest Padomju Savienību, par kukuļu iegūst no padomju amatpersonām viltotu izziņu par iepriekšējo Polijas pilsonību, nokļuva caur Poliju pārvietoto personu nometnēs, bet pēc tam — Izraēlā. Štābam izdevās nelegāli pārvest caur Poliju uz Izraēlu 450 ebreju no Latvijas, Lietuvas un citiem reģioniem. Kad padomju drošības orgāni uzdeva uz organizācijas pēdām, štābs ieteica Jannajam un Joffem steidzami pamest Padomju Savienību ar kādu no Polijai nosūtāmajām grupām; tomēr abi atteicās un nolēma aiziet pēdējie. 1946. gada maijā Joffe atkārtoti izbrauca uz kādu laiku uz Poliju, atceļā tika aizturēts NKVD orgānos, bet spēja aizbēgt. 1946. gada vasarā padomju speciālie dienesti jau bija nonākuši pie organizācijas pēdām, un daži tās biedri tika arestēti. Jannais aizbrauca uz Ļvovu, bet pēc tam uz Maskavu, lai organizētu palīdzību arestētajiem draugiem. 1946. gada jūnijā tika arestēts B. aktīvists E. Zaidiņš (dzimis Rīgā 1916. g.) un oktobrī notiesāts uz pieciem gadiem ieslodzījumā. Pēc tam viņu pārcēla uz Maskavu, kur tika uzsākta jauna izmeklēšana, un 1948. gada februārī īpašā apspriede notiesāja Zaidiņu uz astoņiem gadiem ieslodzījumā un trim gadiem izsūtījumā. Viņš tika atbrīvots 1957. gadā. Starp 1946. gadā arestētajiem bija Jēkabs Perlovs (dzimis 1918. gadā Rīgā), kurš apsūdzēts par ebreju nelegālas bēgšanas no PSRS veicināšanu ar B. organizācijas palīdzību un notiesāts uz 10 gadiem ieslodzījumā ITL. J. Perlovs atbrīvojās 1956. gadā un tikai 1971. gadā varēja repatriēties Izraēlā. \

1946. gada 27. septembrī Baltkrievijas pilsētā Baranaviči Š. Joffe un J. Jannais tika sagūstīti un aizvesti uz Maskavu Ļubjanku; abi tika notiesāti uz 25 gadiem ieslodzījumā. Cietumā un nometnēs Joffe turējās ar izcilu drosmi, taču ilgstoši bada streiki iedragāja viņa veselību, un viņš 1955. gadā nomira ieslodzījumā. 1957. gada janvārī Jannais tika priekšlaicīgi atbrīvots un 1962. gadā repatriējās Izraēlā, kur strādāja organizācijā pie Valdības vadītāja ministrijas „Nativs“, kas koordinēja cīņu par Padomju Savienības un Austrumeiropas ebreju tiesībām uz repatriāciju. Jannais nomira Telavivā 1988. gadā savas grāmatas prezentācijas laikā.

Lit.:\ Itaj A., Neištat M. „Korotea šel tnua Necah be-Latvija„ (ivritā) („Kustības „Necah“ vēsture Latvijā„). — Telaviva, 1972; saīsināts krievu tulkojums: „Trīs pagrīdes: No halucianiskās kustības „Necah“ vēstures Latvijā„. — Jeruzaleme, „Alija bibliotēka“, 1972; Jannais J. „Muļka: Sippur „ha-Briha„ mi-Brit ha-Muacot. 1945–1946“ (ivritā) („Muļka: Stāsts par bēgšanu no Padomju Savienības„). — Telaviva, 1988; Briha. Īsā Ebreju Enciklopēdija. 1. sēj. — Jeruzaleme, 1976–2005, 4, 7, 10; https://berkovich-zametki.com/Nomer45/Mitsel1.htm\ B. Valdmans