JANNAJS (Jankelovičs) Jakovs (Jaka) (1919, Rīga – 1988, Telaviva), cionistiskais darbinieks (Latvijā, Padomju Savienībā un Izraēlā). Dzimis inteliģentā ģimenē, kas ievēroja ebreju tradīcijas. Skolas gados iestājās cionistiski-sociālistiskajā jaunatnes organizācijā Necahs (No'ar Cofeh-Haluc), kas atšķēlās no Ha-Šomers Ha-Ca'ir, un palika uzticīgs tās ideāliem uz mūžu. K. Ulmaņa diktātūras gados (1934.–40.) Latvijā Necaha organizācija darbojās pusnelegāli; pēc Latvijas pievienošanas Padomju Savienībai organizācijas — kuras vadītājs bija Ichaks Gordons (?–1945) — darbība turpinājās nelegālos apstākļos. Jannajs vadīja Necaha Rīgas nodaļu. Organizācija bija sadalīta pa trīs cilvēku šūniņām; katras šūniņas sakaru cilvēks sazinājās ar centra locekļiem, kuri uzturēja kontaktus ar Jannajs, kurš tolaik bija students Rīgas konservatorijā (klavieru klase).
Sākoties padomju-vācu karam, Jannajs ar organizācijas locekļu grupu devās uz austrumiem; kādu laiku grupa strādāja lauksaimniecībā Jaroslavļas apgabalā; pēc tam tika pieņemts lēmums izšķirties un doties uz Padomju Savienības dienvidu robežu, lai to šķērsotu un repatriētos uz Erec Izraēlu. Ar Jannajs nodibināja saites viens no Necaha vadītājiem Š. Joffe, pazīstams kā Muļka; kopā viņi nokļuva Taškentā. Jannajs turpināja tur studēt konservatorijā, taču viņa dzīves galvenais saturs bija cionistiskā darbība. Ap Jannajs un Joffe apvienojās Necaha locekļi K. Skops, D. Galperins, Poļa Aronass (Neištats), māsas Leja un Sima Munica un citi. „Taškentas komunā“ tika nodibināta savstarpēja palīdzība un labdarība; grupas locekļi mācīja ivritu un stāstīja padomju ebrejiem par cionismu; tika nodibināti kontakti ar Erec Izraēlu. No 1945. gada sākās darbs, lai organizētu legālo un nelegālo repatriāciju.
1945. gadā Jannajs atgriezās Rīgā, turpināja studijas konservatorijā, izmantojot tās kā aizsegu konspirātīvajam darbam. Š. Joffe, aizbraucis uz Itāliju, spēja nodibināt kontaktus ar Brihas organizāciju. Jannajs iekļāvās „darbības štābā“ kopā ar M. Bahatu un I. Šuru; aktīvi locekļi bijuši arī E. Zaydins, E. Goldbergs (?–1948) u.c. Štābs, kuru vadīja Rīgā atgriezies Š. Joffe, spēja nelegāli caur Poliju uz Erec Izraēlu pārsūtīt 450 ebrejus no Latvijas, Lietuvas un citiem reģioniem. Kad padomju drošības orgāni nokļuva uz organizācijas pēdām, štābs ieteica Jannajs un Joffe steidzami doties ar kādu no Poliju nosūtāmajām grupām; tomēr abi atteicās un nolēma doties pēdējie. 1946. gada vasarā sākās aresti; Jannajs devās uz Ļvovu, pēc tam uz Maskavu, lai organizētu palīdzību arestētajiem draugiem. 27. septembrī kopā ar Š. Joffe tika arestēts Baranovičos; abi tika notiesāti uz 25 gadiem nometnēs. 1957. gada janvārī Jannajs tika atbrīvots.
1961. gadā repatriējās uz Izraēlu. Strādāja organizācijā „Nativ“ pie Valdības priekšnieka biroja, kas koordinēja cīņu par Padomju Savienības un Austrumeiropas valstu ebreju tiesībām repatriēties, un nodarbojās ar sabiedrisko darbību. Uzrakstīja grāmatu „Muļka. Sippur 'Ha-Brihа' mi-Brit Ha-Mo'atsot 1945–46“ („Muļka. Stāstījums par 'bēgšanu' no Padomju Savienības 1945.–46. gadā“; Telaviva, Am Oved, 1988). Jannajs nomira šīs grāmatas prezentācijas laikā.
Par Jannajs darbību stāstīts dokumentālajā grāmatā, ko sarakstījuši A. Itai un M. Neištats „Korotekha šel Tnu'a Necah be-Latvia“ (Telaviva, 1972; saīsināts krievu variants — „Caur trim pagrīdēm. No Haluca Necaha kustības vēstures Latvijā“; Jeruzaleme, „Biblioteka-Alija,“ 1972).