Tinjanovs Jurijs Nikolajevičs (Nasonovičs; 1894, Rēzekne, Vitebskas guberņa, Latvija – 1943, Maskava), krievu rakstnieks un literatūrzinātnieks. Tēvs, Nasons Tinjanovs (1862–1924), bijis ārsts; māte, Sora Hasa Epšteina (1868–1940) bijusi ādas fabrikas līdzīpašniece. Tinjanovs bijis V. Žirmunska otrās pakāpes brālēns. Bērnībā Tinjanovam mācīja ivritu, par ko viņš vēlāk rakstīja: „Septiņu gadu vecumā — rīkles senhebreju gramatika, nekas tāds kā cilvēku valoda“ (sal. O. Mandelštams, „Laika troksnis“, nodaļa „Ebreju haoss“). 1912. gadā ar sudraba medaļu absolvēja ģimnāziju Pleskavas, kur uz visu mūžu sadraudzējās ar brāļiem L. Zilberu un V. Kaverinu, kura māsa Lija kļuva par viņa sievu (1916). 1912.–18. gadā studēja Sanktpēterburgas universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Slāviešu-krievu nodaļā un bijis aktīvs S. Vengērova Puškina seminārā. 1919. gadā absolvēja universitāti un palika katedras rīcībā. 1918. gadā pievienojās Poētiskās valodas izpētes biedrībai (OPOJAZ), ko 1917. gadā dibināja Briks, Šklovskis, Eihenbaums, Jakobsons un Jakubinskis; no 1920. gada — Biedrības sekretārs. 1921.–30. gadā — Valsts Mākslas vēstures institūta profesors.
1921. gadā publicēja grāmatu „Dostojevskis un Gogoļis“; izklāstot tajā jaunu parodijas teoriju, Tinjanovs to attīstīja par vispārēju literārās evolūcijas koncepciju kā nesamierināmu literāro paaudžu un virzienu cīņu (rakstu krājums „Arhaiski un novatori,“ Ļeņingrada, 1929). Mākslinieciskās runas semantikas pamatteorijа izstrādāta grāmatā „Dzejiskās valodas problēma“ (Ļeņingrada, 1924). Kā kārtējās literatūras kritiķis pielietoja savu literārās dinamikas modeli rakstos „Starpposms“ (1924; sevišķi nozīmīgas ir nodaļas par B. Pasternaku un O. Mandelštamu), „200 000 metru Iļjas Ērenburgsa“ (1924) un citos.
Kā prozaiķis debitēja ar stāstu „Bruksa papagailis (No Caricinskas hronikas)“ (žurnāls „Ļeņingrada,“ 1925, Nr. 26.–27.; ar pseidonīmu Jūzefs Motls, acīmredzot atsaucoties uz Šolema Aleikhema personāžu), kurā aprakstīja ebreju vidi provinces pilsētā (bērnības iespaidi par Rēzekni). Tajā pašā gadā izdots romāns „Kjuhļa“ par V. Kjuhelbēkeru. Tam sekoja vēsturisku darbu sērija: romāns „Vazira-Muhtara nāve“ (1927.–28.) par A. Gribojedovu, noveles „Otrais leitnants Kizhe“ (1928; vienāda nosaukuma filma — 1934) par Pāvila I laikmetu, „Vaska persona“ (1931) par Pēteri I, „Nepilngadīgais Vitušišņikovs“ (1933) par Nikolaja I laikmetu, romāns „Puškins“ (1.–3. daļa, 1935.–43., nepabeigts). Daudzi Tinjanova plāni netika realizēti, tostarp saistīti ar ebreju tematiku — galvenokārt atmiņas par Rēzekni („apmēram sešas stundas no Mihoelsa un Šagala dzimšanas vietām“): hasīdu strīdi, purimspieles, emigrācija uz Ameriku u.tml. Daļēji šis materiāls atspoguļots „Autobiogrāfijā“ (1939). Bija iecerēts romāns „Samojedu karalis“ par Pētera I galma jokdari Lakosta (skat. Jan d'Acosta), kuru Tinjanovs gribēja salīdzināt ar Ūrielu Akostu, viņa tautīti (Amsterdama) un arī Portugāles ebreju-marranu.
Tinjanovs uzrakstīja scenārijus filmām „Apmetnis“ (1926) un „SVD“ (1927, kopā ar J. Oksmanu) un rakstus par kino vēsturi („Par kino pamatiem,“ 1927, un citi). No 1926. gada publicēja H. Heines dzejoļu tulkojumus (atsevišķi izdevumi — 1927, 1933, 1934) un citu dzejnieku tulkojumus; bijis viens no grāmatu sērijas „Dzejnieka bibliotēka“ veidotājiem.
Pēdējos 15 dzīves gadus apēnoja gan progresējoša slimība (multiplā skleroze), gan valsts terora bailes (1937. gadā viņš iznīcināja daļu arhīva un mēģināja izdarīt pašnāvību). 1939. gadā Tinjanovs kopā ar V. Kaverinu un citiem mēģināja panākt represēto L. Zilbera, J. Oksmana un N. Zaboļocka lietu pārskatīšanu.