Šacs Makss (Makss Šacs-Anins) dzimis 1885. gada 22. jūnijā Jaunjelgavā, tirgotāja ģimenē; tēvs — Uriels. Mācījies Jaunjelgavas pilsētas skolā. 1905. gadā beidzis Jelgavas ģimnāziju. No 1905. gada studēja tieslietas Sanktpēterburgas universitātē. 1906. gadā par politisko darbību izsūtīts no Krievijas. Studēja tieslietas Ženēvas (Šveice) un Gisenes (Vācija) universitātēs; 1909. gadā beidza Bernes universitāti Šveicē; 1913. gadā — Demidova Juridisko liceju Jaroslavļā. No 1913. gada 2. oktobra — zvērināta advokāta J. Šablovska palīgs Rīgā, pēc tam zvērināta advokāta V. Salmanoviča palīgs Rīgā. No 1915. gada evakuācijā Petrogradā. 1917. gadā — zvērināta advokāta M. Bomza palīgs Petrogradā; bija žurnāla „Vestnik Trudovoi Pomošči“ redakcijas sekretārs. Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas bija Petrogradas Strādnieku, zemnieku un kareivju deputātu padomes biedrs; Ebreju sociālistiskās strādnieku partijas teritorialistu CK biedrs. No 1918. gada 13. septembra — zvērināta advokāta S. Ratnera palīgs Kijivā (līdz 1919. gadam); avīzu „Yevreysky Proletariat“ un „Neue Zeit“ redakcijas kolēģijas biedrs.

1919. gada augustā atgriezās Rīgā. 1919.–21. gadā bija strādnieku biedrības „Arbeiterheim“ valdes priekšsēdētājs; 1920.–29. gadā — Ebreju Tautas universitātes rektors. 1921. gadā 3 mēnešus atradās politiskās policijas apcietinājumā par aizdomām komunistiskā darbībā. No 1921. gada 24. augusta — zvērināta advokāta O. Finkelšteina palīgs Rīgā. 1923.–24. gadā — ebreju kultūras biedrības „Kulturliga“ nedēļas avīzes „Naje Cajt“ redaktors, avīze tika slēgta. No 1925. gada — PSRS pilnvarniecības juristkonsulants, vēlāk strādāja PSRS Tirdzniecības pārstāvniecībā. No 1927. gada 27. aprīļa — zvērinātais advokāts Rīgā. 1928. gadā zaudēja redzi. 1935. gada 12. aprīlī pēc tieslietu ministra rīkojuma izsvītrots no zvērinātu advokātu saraksta. Bija ebreju kolonizācijas biedrības „Osek“ valdes biedrs. 30. gadu otrajā pusē nodarbojās ar PSRS pilsoņiem piederoša īpašuma pārdošanu Latvijā.

Padomju okupācijas laikā 1940. gada 3. jūlijā tika atcelta 1935. gadā veiktā izsvītrošana no zvērinātu advokātu saraksta. Avīzes „Kampf“ redakcijas kolēģijas biedrs. 1941. gada janvārī ieskaitīts Advokatūras kolēģijā, bija Rīgas 4. juridiskās konsultācijas vadītājs. Evakuējās uz Krieviju. Dzīvoja Kazaņā, no 1941. gada septembra — Almatā, Kazahijas PSR. Vecākais līdzstrādnieks Vēstures, valodu un literatūras institūtā Zinātņu akadēmijā un Almatas Juridiskā institūta Valsts un tiesību katedrā (no 1943. gada profesors). 1943. gadā pārcēlās uz Maskavu, 1945. gadā atgriezās Rīgā. No 1944. gada PSRS Komunistiskās partijas biedrs. 40 gadus bija PSRS Ebreju Antifašistiskās komitejas biedrs.

No 1945. gada maija — personālpensionārs. 1953. gada februārī–aprīlī apcietinājumā par apsūdzību „organizētā antipadomju darbībā.“ Bija aktīvs publicists, PSRS un LPSR Rakstnieku savienības biedrs. Miris 1975. gada 10. janvārī Rīgā. Apbedīts Rīgas Jaunajā ebreju kapsētā.

Apprecējās ar Frēhu Rozenbergu (dzimusi 1898. gada 2. maijā), Juditas meita. Meita Rute (dzimusi 1927. gada 4. februārī, pēc apprecēšanās Marjaša) — advokāte, 5. un 6. Saeimas deputāte.

Darbi: Kam ir vajadzīgi pogromi? — Sanktpēterburga, 1905. Nacionālā atbrīvošanās un sociālistiskās partijas. — Sanktpēterburga, 1906. Zur Nationalitätenfrage. — Berne, 1908. Das Nationalproblem der Gegenwart. — Rīga, 1910. Sociālā opozīcija ebreju vēsturē: Ebreju sociālās domas vēsture no seniem laikiem līdz 19. gadsimtam. — Rīga, 1927. Vadošās tendences Rietumeiropas literatūrā un mākslā. — Rīga, 1932. Buržuāziskās kultūras krīze. — Rīga, 1932. Kvēlais tribūns: V. Dermaņa dzīves un cīņu ceļš. — Rīga, 1964 (kopā ar J. Kīperu).